Ziedonim pilns klēpis

Ziedonim pilns klēpis ziedu.
Kastaņas baltas sveces dedz.
Poš daba krāsainas, saules pilnas dienas
Kā siltus glāstus pāri pleciem sedz.

Plīst pumpuri mežābelei vēlai.
Ceriņkrūms ziedu vāles rieš.
Zelta pilnas saujas pieneņpļavai,
Brūnai bitei zeltā vēderiņš.

Tvīkst vasara, naktīs lakstīgalas
Miegu jauc un aizmigt liedz.
Reibst ievu ziedos Gaujas grava,
Debesu jumā zvaigžņu spiets.

Vasara sniedz pilnu klēpi ziedu
Ik katru liegi suminot.
Novēlot daudz baltu dienu
Diženi, raženi dzīvojot.

Tevi mīlot

Tevi mīlot spēju kalnus gāzt!
Tu neticīgi, šķelmi smaidi.
Solījums izklausās kā stāsts
No fantastisko stāstu saimes.

Tevi mīlot iespējams ir viss!
Kā ziedus zvaigznes plūkt
No debesu pļavām.
Nonest Mēnesi uz Zemes,
Sirdi likt pie kājām tavām.

Tevi mīlot iespējams ir viss!
Mīlestība uzvar jūtu karā.
Ir manos spēkos sniegt tev debesis,
Ir manā varā auklēt mīlas jūrā.

Ceļš pie tevis

Vējš aiznesa skumjas mākonī.
Pār zemi nolija svētīgs lietus.
Ziedi atvēra medainās acis
Un mans ceļš pie tevis
Kā bites ceļš pie zieda.

Paldies

Noskūpstu rozi.
Paldies, mana labā, –
Tava zieda dvēsele
Lielu maigumu glabā,
Kaut mīlestība salauza tavu sirdi.

Pavasaris

Puteņo.
Arī sirds mostas.
Zem sniega pulsē sīki asni
Un lāstekām pavasaris skropstās.

Dievs tev deva

Dievs tev deva acis
lai skaties un redzi.
Dievs deva ausis
lai klausies un dzirdi.
Dievs deva mēli
lai slavini – runā.
Dievs deva sirdi
lai mīli, lai dedz.
Dievs tev deva Likteni
lai dzīvo,
Lai nedzēs Garu kā sveci.

Vainagu novītu

Vainagu novītu
No pārslu ziediem košiem.
Kā eglei apliktu
Svētvakaram pošot.

Gurdās kājas, māmulīt,
Siltās zeķēs autu.
Baltu dūnu lakatu
Dārgiem pleciem klātu.

Ik sāpju skabargu no sirds
Lūpām izskūpstītu.
Dāvinātu laimīgus
Un prieka pilnus brīžus.

Ja vien tu šai svētvakarā
Ciemos atnākt spētu,
Ja vien aukstā zemes klēpī
Mūžam negulētu.

Mīlestība

Atnāci, kad negaidīju.
Bikla, tramīga un maiga.
Kaut matos sarmas
Baltums slēpās,
Lūpām pieglaudies pie vaiga,
Un pelēks rudens
Košās drānās tērpās.

Atradu aizvējā vietu

Neprotu aizslēgties.
Nemāku slēpties –
Dvēselei augstu valni
Priekšā celt.
Lai sāpina neganti vēji
Lauzdami zarus un ziedus!
Es uzziedēju –
Atradu aizvējā vietu.

Tas vējš

Tas vējš, kā bīstas sirds,
Vēl koku pazarēs snauž.
Brīze modīsies drīz
Sirds bailes lauzt –
Atplēsīs kā skalus
No bērza pagales nost,
Atraus kā lapas no zara,
Sviedīs mākoņos.
 Krūtīs – iekurā uzpūtīs liesmu,
Lai degu, lai kuros,
Lai skanu kā dziesma.

Tas vējš, kas nolauza manu egli,
Aiz  kuras aizvējā slēpos,
Tas vējš dzeļ krūtīs ogles –
Iemīlēties,iemīlēties!

Valsis

Ko tu manī smaidot skaties,
Vai tev patīku mazliet?
Vaigam pārlīst tavs skatiens,
Vaigos kautri rozes zied.
Baidos plakstus pacelt droši,
Varbūt garām slīd tavs skats?
 Varbūt citai skatus raidi
Manā ēnā slēpies pats?
Nezinu. Lai drošāk būtu,
Lepnums acu dzīlēs dzimst.
Vienaldzīgu skatu sūtu,
Krūtīs satraukums rimst.
Bet tu smaidot nāc man pretī –
Nudien, nezinu, kur sprukt!
Pelēks acu pāris pētī –
Drīkstu jūs uz deju lūgt?
Valsis sagriež visu dzīvi
Virpulī, tad lēnā valsī,
Ka tev “kurvi” neiedevu,
Par to Laimes mātei paldies!

Kā roze

Kā roze tumšsarkana
Valdzinu, bet nepieburu.
Atturīgā pašlepnumā
Ērkšķu žogu priekšā turu.

Vērsies sirds uz manu pusi –
Nenobīsies asās sētas.
Atradīsi burvju vārdus,
Atdarīsi dzelkšņu vārtus.

Meklēsi tos dziļi sirdī
Cauri gadiem krātiem pelniem.
Uzpūtīsi plēnēm dvašu
Līdz tās spožās oglēs gailēs.

Kā roze tumšsarkana
Valdzinu, bet nepieburu.
Karaliskā pašlepnumā
Ērkšķu žogu priekšā turu.

Sniega rozes

Es tev šodien dāvinu sniega rozes!
Citu krāšņu ziedu man nav.
Maigi tās smaržo pēc pavasara,
Kas drīz Gaujas senlejā plauks.

Gleznus, sudrabā mirdzošus ziedus,
Vējš no debesīm nonesa man.
Sniegbaltu klēpi sniega rožu,
Kam ik ziedpārslā kristāls skan.

Es tev šodien dāvinu sniega rozes.
Veselu klēpi, mans tālais draugs!
Maigi tās smaržo pēc pavasara,
Kas drīz Gaujas senlejā plauks.

Jūtu nemiers

Šonakt logu rūtis
Ilgi neaizmigs.
Rāmi svece degs
Un viegli, lēni snigs.

Šonakt putenis
Pie manis ciemos nāks.
Asi virpuļos
Un klusi pratinās.

Bezmiegs nakti
Mēmi sapļaukās.
Rīt būs diena,
Rīt mans ceļš būs tāls.

Šonakt puteņo.
Un dziļi sirdī
Jūtu nemiers
Mani tirdī.

Kamīnpriekšā

Logā noskumusi diena raugās.
Bet vai tādēļ skumsim arī mēs?
Es tevi ielūdzu kā mīļu draugu
Savā kamīnpriekšā sērst.

Liesim glāzēs labu, stipru vīnu!
Tā, lai noreibst sirds un prāts!
Ne katru dienu svētkus svinam,
Ne katru dienu skumjas māc.

Degsim kamīnā pa bērza šķilai.
Sildīs uguns, sildīs tuvums tavs.
Sauksim tostus vasarai un mīlai,
Logā lieksies sarmots kļavas zars.

Dzersim vīnu, plecs plecu sildīs.
Nekļūs diena bēdīga, nedz auksta.
Šūposimies lēna valša vilnī –
Vaigs pie vaiga, plauksta plaukstā.

Logā noskumusi diena raugās.
Varbūt tādēļ skumja tā, jo mēs,
Ne jokojam, nedz līksmi smejam,
Ieslēgušies katrs savā pasaulē?

Bet es tevi šodien ielūdzu kā draugu
Savā kamīnpriekšā sērst!
Laiks sasalušo sniega sērsnu
Mīlestības asnam pušu plēst.