ES TAVA, TU MANS

PIENEŅU PĻAVĀS BITES GANĀS.
ARĀJS DZEN TĪRUMĀ VAGAS
UN VISS DEBESU ZILUMS
IR ACĪS TAVĀS.

IEVZIEDI RŪGTENI DVAŠO UN TVAN.
PAMALĒ DIMDINA PĒRKONA ZVANS,
BET ES ESMU TAVA
UN TU ESI MANS!

LAIME

JA ES BŪTU LAIME,
SOLI SOLĪ AR TEVI IETU,
ACIS NENOVĒRSTU!
JA ES BŪTU LAIME,
IK BRĪDI TAVĀ 
TUVUMĀ SĒRSTU!

BET ES TAVA
 IKDIENA ESMU.
KOPĀ PRIEKOS,BĒDĀS –
LĪDZ NĀVE ŠĶIRS.
UN TU PAT NENOJAUT,
CIK LIELA LAIME TĀ IR.

UZ TILTA

MĒS STĀVAM UZ TILTA.
UPES VIĻŅI KRASTĀ IRAS.
MĒS STĀVAM UZ TILTA
UN DOMAS TIK TĪRAS.
STRAUMES VIĻŅI
TE TIEKAS, TE ŠĶIRAS.
MĒS STĀVAM UZ TILTA
UN DOMAS TIK TĪRAS.
TU LŪKOJIES MANĪ.
TAVAS ACIS IR ZILAS.
ES LŪKOJOS TEVĪ
UN DOMAS TIK TĪRAS.
MĒS STĀVAM UZ TILTA.
ES MĪLU TEVI.

MĪLU LIETU, VĒJU UN GLĀSTUS

MĪLU LIETU.LIETUS AIZSKALO
VAKARDIENAS PUTEKŠŅUS,
KAS PALIKUŠI NO JŪTU
BRĀZMAINĀ VĒJA.
ZINU TIE SABIRS ĶIRŠU ZIEDOS
UN VĒJAM ŠO NEDARBU PIEDOŠU.

MĪLU LIETU. LIETUS AIZSKALO PĒDAS
UN TAVU LŪPU PIESKĀRIENUS,
BET SIRDĪ IERITINA SILTAS LĀSES.
MĪLU LIETU UN VĒJU,
UN GLĀSTUS, KO PATURĒJU.
UN BALTO ĶIRŠZIEDU ZIEDĒTSPĒJU.

NOREIBUMS

TAURIŅI PAKRŪTĒ.
LIEPZIEDU SMARŽA...
TAVI VĀRDI –
TIE ARĪ SMARŽO!
BET NOREIBT VAR ARĪ 
NO VĒJA UN LIDOT!
LIDOT!

MADARĀS

ES BRIENU MADARĀS!
TVAN SAULES BULĀ PĻAVA.
DUNDURS UZMĀCĪGI
GANA DZIESMU ZVANA.

ES BRIENU MADARĀS!
SALDI SMARŽO GAISS
UN KRŪTĪS LĒKĀ MAZAIS
NERĀRNAIS.

ES BRIENU MADARĀS!
IR PASAULE TIK SKAISTA
KĀ TAVAS ACIS,
KUR SMIEKLU DZIRKSTIS LAISTĀS.

JA ES BŪTU

JA ES BŪTU ROZE, UZPLAUKTU
KOŠĀ UN KRĀŠŅĀ ZIEDĀ.
AIZ LOGA DOBĒ SMARŽOTU
LĪDZ SAULES RIETAM.

JA ES BŪTU MĀKONIS,
PĀR ZEMI IZLĪTU LĪKSMI
UN DĀVĀTU TEV DEBESĪS
LAIMES VARAVĪKSNI!

VASARSVĒTKI

MIRKĻI NOSIRMO ĀTRI.
NESATVERT, NENOTVERT.
GAIST KĀ IEVZIEDU SPĀRNI
SMARŽĪGĀ VĒJĀ.

PĻAVĀS PIENEŅU SAULES
VIENA PĒC OTRAS RIET.
BALTĀ SAULRIETĀ STĀVAM,
BALTĀ NOLEMTĪBĀ.

DRĪZ JASMĪNI PIESNIGS
SMARŽĪGU SNIEGU.
PA SALDAM BRĪDIM 
TIKS IKVIENAM.

MIRKĻI NOSIRMO ĀTRI.
AIZIET PA ZIEDLAPU LAIPU.
VASARSVĒTKI VER VĀRTUS
KAISMĪGAI VASARAI.

VĒLREIZ PAR PRIEKU

TAGAD PAR PRIEKU,
VĒLREIZ PAR PRIEKU!
PAR BITĒM, KAM PUTEKŠŅOS KĀJAS.
PAR STĀRĶI, KAM STĀRĶĒNI LIGZDĀ,
PIRMS IZLIDOT, VINGRINA SPĀRNUS.
PAR PRIEKU, KAD RUDZI KŪP
KĀ EZERS AR MIGLU PILNS,
PAR PRIEKU, KAS SIRDI SILDA
KĀ VILNIS SILTS.
PAR MAZBĒRNU PIRMAJIEM SOĻIEM
BIKLIEM UN DROŠIEM.
PAR PRIEKU, KAS LĒNI DĪGST,
BET IZAUG PAR MILZI
UN CEĻAS DEBESĪS.

PAR PRIEKU,
VĒLREIZ PAR PRIEKU,
KA PASAULĒ RAIBĀ MĪLĒTI TIEKAM!

KASTAŅA ZIED

ŠORĪT MANĪ
DEDZĪGI KASTAŅA ZIED.
BALTAJĀS SVECĒS RĪTS
AIZDEDZIS LIESMAS.
IZAUDIS CAURI
DVĒSELEI STĪGAS,
LAI SKANU AKORDOS
DAUDZBALSĪGOS!

ŠORĪT MANĪ 
DEDZĪGI KASTAŅA ZIED.
LIESMU PIRKSTI
DVĒSELI STĪGO.
GAIL DIEVIŠĶAS JŪTAS
PIRKSTGALOS,
UN ZIEDA DRĪKSNĀ
SĪKS PUTEKSNIS DZĪVO

ES TEV DĀVINU ŠO RĪTU

ES TEV DĀVINU ŠO RĪTU!
PAVISAM BALTU, VĒL NEPIERAKSTĪTU.
LAI TU PATI PIERAKSTI VEICAMOS DARBUS
UN DIENAI SKAISTĀKOS VĀRDUS.
JO TIKAI TU PATI IEKRĀSOT VARI
DIENU AR SMAIDU, LIETUS GĀZI VAI VĒJA BRĪZI.
TIKAI TU PATI UZZĪMĒT VARI LABRĪTU,–
SAMIEGOJUŠOS, BET SALDU.
KARSTAS KAFIJAS KRŪZI BROKASTU GALDĀ,
TIKKO CEPTU ĀBOLMAIZI
UN RĪTA BALTUMĀ UZGLEZNOT
AUSTOŠAS SAULES ROZI.

MĀTES GAIŠUMS

NEKAD TAVS GAIŠUMS MANĪ NEPĀRIES!–
ŠĪ GAISMA MŪŽĪGA KĀ SAULE DEBESJUMĀ.
KĀ DIENA, KURA NĀK UN IET,
UN VIENMĒR ATGRIEŽAS AR LABĀM DOMĀM.

TAVS GAIŠUMS MANĪ, MĀT, NEMŪŽAM NEPĀRIES!
AR KATRU GADU RIEKŠU SIRDĪ SPOŽĀK SĒSIES.
NAV TĀDA SPĒKA, MĀMULĪT, KAS LIKTU
LAIKA SKREJĀ AIZMIRST TAVU SEJU.

NEKAD TAVS GAIŠUMS MANĪ NEPĀRIES!

SIRDS NEAIZSNIEG

JA LIETUS AIZLĪST BĒRNU DIENU PĒDAS,
JA SNIEGI AIZSNIEG CEĻUS CIET,
TU VIENMĒR ESI GAIDĪTS
TĒVA MĀJĀS,
KUR PAVASAROS VECĀS ROŽĀBELES ZIED.

KUR VECĀ TĒVA BIŠU DRAVA
NO JAUNIEM SPIETIEM
SAN UN SĪC.
KUR DĀRZA STŪRĪ LAPENĪTE ZAĻA
RĀMĀ MIERĀ TEVI SAGAIDĪS.

JĀŅU RĪTĀ BRŪNAĻAI UZ RAGA
TĒVS KOŠU ZĀĻU VIJU UZSPRAUDĪS.
PIE ŠŪPUĻA SIES PĪLĀDZI,
LAI SARGA,
JĀŅUGUNI KURS LĪDZ DEBESĪM.

JA LIETUS AIZLĪST BĒRNU DIENU PĒDAS,
JA SNIEGI AIZSNIEG CEĻUS CIET,
SIRDS NEAIZSNIEG!
SIRDS KŪST KĀ PAVASARĪ LEDUS,
KAD KĀJAS BĒRNU DIENU TAKAS IET.

NOMEST SMAGUMU

NOMEST SMAGUMU,
KAS ROKAS VELK PIE ZEMES
UN ĻAUTIES SAULEI,
VĒJAM UN PRIEKAM!
APSĒSTIES ZIEDOŠĀ PĻAVĀ,
ATGULTIES ZĀLĒ
UN KLAUSĪTIES SIENĀŽU
SISINĀŠANĀ.
UN JUST VIEGLUMU KRŪTĪS,
KAS VĒJAM.
MIRDZUMU ACĪS,
KAS SAULEI.
UN ATDOTIES MIERAM
UN PRIEKAM.
LAI ROKĀM SPĒKS SMAGUMUS NEST
UN KALNUS GĀZT!

TEV BŪŠU TIK

TEV BŪŠU TIK, CIK MANI ATCERĒSIES,
KAD SNIEGA BITES SPIETOS SIRMĀS ĀBELĒS.
KAD MŪSU DĀRZĀ, GADIEM AIZAUGUŠĀ,
REIZ PUĶU ZIRŅUS DOBĒ SĒSI.
 
TEV BŪŠU TIK, CIK VĒJŠ PĀR KLAJU LAUKU
SKRIEN AIZGŪTNĒM ELPU RAUDAMS CIET
UN KATRU GADU MAZĀ ALVAS PIKĀ,
KAD DRAUGU PULKĀ IESI LAIMES LIET.

UN SKŪPSTĀ KAISLĪGĀ KĀ MAIJA NAKTIS
ES BŪŠU TAI SALDMEI KLĀT
KO TAVAS LŪPAS TIEKSIES CITĀM DĀVĀT,
LAI SEVI AIZMIRSTĪBĀ MIERINĀTU.
 
TEV BŪŠU TIK, CIK MANI ATCERĒSIES!

 

CERIŅZIEDU VĒJŠ

SASMARŽOJIES KĀ BRŪTGĀNS,
SALDU CERIŅZIEDU SMARŽĀM,
VĒJŠ KLAIŅO PA PARKU –
SKREJ PRETĪ, DIEDZ GARĀM.
ZILU CERIŅZIEDU VĒJŠ
SMARŽĪGS GARĀM STAIGĀ.
BIKLS SKŪPSTS KĀ PIRMOREIZ
PIESKARAS VAIGAM.

ZILU CERIŅU UPES

 Zilu ceriņu upes plūst dvēselē,
Tvan zilo viļņu zīds.
Tavas acis ikreiz mani uzmeklē,
Glāsta kā silts maija rīts.

zili ceriņi, zilas debesis,
Zils tavu acu skats...
Plūst caur sirdi salds mākonis,
Irst vasaras tramīgā nakts.

Ceriņi, ceriņi zilie -
Zilo acu zilais zīds...
Glāsta un vilina
Zilu ceriņu debesīs

Glāsta un vilina
Acis kā maija nakts.
Tādās ilgi vērties nevar
Lai neiemīlētos pats...

Ceriņi, ceriņi zilie -
Zilo acu zilais zīds...
Glāsta un vilina
Zilu ceriņu debesīs.

VĪGRIEŽU NAKTS PIE DAUGAVAS

 

Vīgriezes šonakt pie Daugavas
Reibināt nepārstāj.
Naksnīgai dzelmei pāri
Sapņains mēness jāj.
 
Pūces balsī saucu,
Lai šonakt pie Daugavas nāc.
Astoņiem lokiem pāri
Aizlido naksnīgā balss.
 
Vīgriežu nakts pie Daugavas.
Daugava viļņus veļ.
Jūra to paņem aiz rokas
Kā līgavu klēpī ceļ.

GUNDEGA SALNA Kas ir dzeja? Dzeja ir dzīve.

 

TAURENIM MODUŠIES SPĀRNI

Taurenim modušies spārni -
Tik plāni, tik  trausli!
Liepās pumpuri rosās
Degunus slienot pret sauli.
Zeme dzīvības sulas pilna
Kā mātes krūts.
Arājs meklē arklu,
Lauks smaržo pēc kūts.
Kamene apmulsusi ducina basā.
Dieviņš stāv basiņām rasā,
Pin saulītei sudraba
Lentītes matos,
Un dvēseli apņem svēta līksme
Kā Zemi krāsu varavīksne.
Pavasaris!
Gundega Salna

MĀCOS NESALĪT

Lietus melodiju debesis šodien spēlē.
Mācos nesalīt!
Mācos izdziedāt šaustīgo zibeņu strēles.

DZĪVES GADI

Dzīves gadi nav ne zaķi,
nedz stirnas,
Kas cilpo un pēdas jauc.
Dzīves gadi ir dvēseles
sapņi un ilgas,
Kam laika ritumā
piepildīties ļauts!

NEDOMĀT

Nedomāt. Nedomāt, nedomāt!
Ir domas viltīgas kā kaķe –
Vienmēr pēc laupījuma nāk
Un prātu tā kā peli saķer.
 
Nespēju tad tavu elpu
No matu cirtām izsukāt.
Tavs tēls kluso domu ceļos
Pa smalku taku šurpu nāk.
 
Tas atrod mani tumšās ēnās.
Ir saules gaismā vienmēr klāt.
Bet naktīs ieritinās blakus
Domu kaķe lapsīgā.

DĪĶMALĀ VĪTOLIŅŠ ( LABRĪT, SAULĪT, PASAULĪT!)

Dīķmalā vītoliņš
Kuplos zarus šūpo.
Pavasara saulstariņi
Sasildīt tos lūko.

Vējiņš iepin zaru bizēs
Savu dziesmu notis.
Izdziedāt tās atlaidīsies
Vesels putnu koris.

Dīķa ledus saulē spulgo
Kā mazs spogulītis.
Tajā ziņkārīgi raugās
Apaļš pūpolītis.

Vītoliņš nemaz nav sērīgs,
Jo tam pilni zari,
Pūpoliņiem piebiruši,
Smaida pavasarim.

SAULĪTES VIESIS( INGUCĪŠA ŠŪPULĪTIS)

Silti saules stari
Lūdz ciemos pavasari.
Melna vārna krākā :
– Vēl agri, vēl agri!
Arī marta lāstekām
Deguni gari –
Vēl agri, vēl agri!

Bet sniegpuklstenītis
Sniega seģenē smaida
Un saulītes lūgto viesi
Kautrīgi gaida.

VĒJA ZIRDZIŅŠ (INGUCĪŠA ŠŪPULĪTIS)

Dipadu dapadu
Vēja zirdziņš skrien.
Kur iemin pakavu,
Zaļš asns no zemes lien.
Kur nomet iemauktus,
Zaļo ievu krūms,
Tur sirmais pakalns sazēlis,
Neizskatās drūms.

Dipadu dapadu
Vēja zirdziņš skrien.
Rikšiem, auļiem, aulekšiem vien.
Vēja zirdziņ, zinu – tu vari
Vēja ratos atvest pavasari!

PAR PRIEKU

Tagad par prieku,
Vēlreiz par prieku!
Par bitēm, kam putekšņos kājas.
Par stārķi, kam stārķēni ligzdā,
Pirms izlidot, vingrina spārnus.
Par prieku, kad rudzi kūp
Kā ezers ar miglu pilns.
Par prieku, kas sirdi pilda
Kā vilnis silts.
Par mazbērnu pirmajiem soļiem –
Bikliem un drošiem.
Par prieku, kas lēni dīgst,
Bet izaug par milzi
Un ceļas debesīs.

Par prieku –
Vēlreiz par prieku,
Ka pasaulē raibā mīlēti tiekam!

NO SIRDS UZ SIRDI

Šodien debess tik pilna –
Asaro mākoņu plaksti.
Izraud pār zemi ilgas
Un saplaukst Gaujmalas krasti.

Šodien no sirds uz sirdi
Zelta pavediens iet.
Šodien no sirds uz sirdi
Mīlas puķe zied.

Zelta pavedienu 
Savā liktenī iesieniet,
Mīlas ziedu
Sirdīs glabājiet!

*

Bezdelīga kā bulta
Taisni debesīs trāpa.
Mākonis pušu, –
Kas lāpīs?
Dāsnas asaras nopil
Gar debesu vaigu,
Sapinas saulei matos –
Laistās dardedzē zaigā.
Vēl noskrien vējš
Krustu šķērsu
Gar upes malu,
Līkajā bērzā.
Ieklūp purenēm
Dzeltenos matos
Un pazūd skatam.

KAMĒR

Kad jūra aiziet mākoņos,
Un mākoņi krīt jūrā,
Tad neaizmieg vairs vilnis sūrs,
Nedz mākoņaina bura.
 
Tad neaizmieg ne viens, ne otrs;
Tie visu laiku ceļā –
Kāpj zilais vilnis debesīs,
Bet mākonis krīt lejā.
 
Un kamēr jūras viļņosies,
Un mākoņos plauks stāsti,
Virs galvas vienmēr debesis,
Pie kājām – jūras glāsti.

PAVASARA NOSKAŅA

Rau, pūpoli kurpītes nometuši,
Saules ezerā pēdas mērc!
Drīz dzeltenie deguni mākoņos sliesies,
Urdzošu strautu meklēs tērces.

Skat, strazdi liepās spārnus plivina,
Prieks dzeltenos knābjos plīvo!
Rets, pelēks mākonis logus virina –
Lietus un sniegpārslas virmo.

Re, pavasaris sauc gājputnus mājās!
Bērziem krūkās sulas krājas,
Un zilo vizbuļu putekšņu paklājā,
Zum medus bite sabridusi kājas.

KATRAM SAVA PĀRLIECĪBA

Mums katram sava pārliecība.
Tu saki : – Balts! Viņš saka : – Melns!
Tā strīdoties, bez gala,
Caur sirdīm izskrien pūkains velns.

Tu saki : – Meitenēm tīk rozā!
Viņš teic : – Tām patīk debeszils!
Un nostājušies niknās pozās
Strīdaties līdz ausis svilst.

Ir Greizie Rati pārāk greizi.
Un Lielais Lācis pārāk liels.
Un Piena Ceļā Ūdensvīram
Izlijis ir rūgušpiens!

Mums katram sava pārliecība.
Vai strīda šķēpi lauzīs to?
Tu saki : – Balts!  Viņš saka : – Melns!
Bet pelēks nebūs neparko!

Ir Greizie Rati pārāk greizi.
Un Lielais Lācis pārāk liels.
Un Piena Ceļā Ūdensvīram
Izlijis ir rūgušpiens!

PAVASARIS

Ledus aukstās liesmas plok.
No ziliem pelniem izkāpj upes.
Žūst ziemas asaras, un zeme lok
Palu straumes izslāpusi.
Mājās putnu kori pārnāk.
Skan uvertīras augstu gaisā.
Pērkons grand, un vaskains zieds
No pumpura par ziedu raisās.

IR ATKAL SNIEGPULKSTEŅU STUNDAS

Ir atkal sniegpulksteņu stundas
Ar spirgtiem pavasara rītiem.
Ar cīruļiem, kam sniegputenī
Spārnu gali pārslās tīti.
Ir atkal sniegpulksteņu stundas
Ar puteņu un vēju naktīm,
Kad aizpeld baltā sniega laivas
Vēja airus  ceļot taktī.
Kad nakti, sasaukušies vēji,
Klust violeto kārklu zaros.
Kad rīta ausma dārzus ietin
Sudrabainos saules staros.

Ir atkal

        sniegpulksteņu

                            stundas!

SAULES TĪTI KAMOLIŅI

Saules tīti kamoliņi
Vītolzarus satinuši.
Vīlolzarus satinuši,
Paši sniegu piebiruši.
Balti, pūkaini un trausli
Klausās pavasara balsi.
Saules tīti kamoliņi –
Vītolzaros pūpoliņi.

GAUJAS IELOČOS

Vēl Gaujas ieločos
Snauž melodija rātna,
Dziļi atvaros
Dzelmes sacerēta.
Putni klausās toni,
Saskaņo balsis;
Drīz Gaujas līčos skanēs
Pavasara valsis.
Gauja locīs balsi,
Atvars putas kuls.
Kāds krastā dejos salsu,
Cits kļūs no laimes dulls.
Lakstīgalas pogās
Vaļā ievu blūzes,
Tu lūgsi nodzerties
No manas zaļās krūzes.
Vēl Gaujas ieločos
Snauž melodija rātna,
Bet mums ar katru dienu
Pavasaris prātā!

PAVASARIS RIT

Caur brūniem pumpuriem
Jau pavasaris rit.
Viz marta elpā violeta gaisma,
Un saules zieds
Steidz siltas lapas dzīt,
Lai putni perēkļos tās sien par spraisli.
 
Lai kārkli pelēkie ik saules lapā tin
Kā siltos autos pūpolēnu saimi,
Un runči strīpaini ar kaķēm kāzas svin,
Un mežu ielokos skan stalto briežu auri.
 
Caur brūniem pumpuriem
Jau pavasaris rit.
Viz marta elpā violeta gaisma,
Un plānas sniegpārslas
Kā naktstaureņi krīt
Un sadeg pavasara ausmā.

SAULES ATSLĒDZIŅA

 

NEGAISĀ

Dimdēja, dārdēja pērkona grandi.
Locījās zelta zibens čūskas.
Ziedi aizvēra skaistās acis.
Putni paslēpa skanīgās svilpes.
 
Dimdēja, dārdēja pērkona grandi.
Mākoņi apsedza debesu jumu.
Pustumsā gailēja negaisa acis.
Lietus grabēdams pār zemi gruva.
 
Norima pērkona tēvam dusmas.
Vējš stūma projām mākoņu skrandas.
Saule dāvāja saulstaru līksmi –
Lieca pār zemi varavīksni.

VARBŪT AR MĪLESTĪBU

 Piepildi dienu ar kaut ko tīru!
Varbūt ar mīlestību?
Varbūt ar vārdiem par tādu maņu,
Lai ik diennakts stundu
Kā pulkstenis zvanu!
 
Varbūt ar siltu glāstu –
Kūstoši maigu kā sniega pārslu.
Tikai nesoli gaisa pilis –
To logi veltiem sapņiem pilni.
 
Dāvā vienkāršu pūpolzaru,
Lai vāzē uz galda ielikt varu!
Un lūpu maigo pieskārienu,
Un vienu bezgala laimīgu dienu!
 
Piepildi dienu ar kaut ko tīru!
Varbūt ar mīlestību?

 

CIK ILGI VĒL?

Cik ilgi manās atmiņās gailēsi,
Cik ilgi dvēselē sūrstēsi vēl?
Tava elpa man blakus palikusi
Un skūpstu pieskāriens lūpās kvēl.
 
Laiks nojaucis dardedžu tiltus,
Jūtu upes aizbēris ciet.
Bet mīlestība kā pazemes straume,
Lauž ceļu caur sirdi – to nesasiet.
 
To nesasiet ziedu buķetē košā,
Nedz kā vasaras vīnu glāzēs liet –
Aizsūtīt līdzi dzērvēm uz spārniem,
Kad gājputnu kāsis projām iet.
 
Cik ilgi manās atmiņās gailēsi?
Spēšu par tevi vairs nedomāt rīt?
Pavasaros plaukst mūsu ābeles,
Rudeņos dārzā sārti āboli krīt..

ZIEDONIS

Plaukst jūsmīgs ziedonis
Ar mīlestības vārdiem.
Gan cilvēkiem,
Gan bikliem meža zvēriem.
 
Kad dzīves šampanietis
Strūklā plūst uz augšu,
Un sirmu mīlnieku
Vairs nenosauks par aušu.
 
Plaukst ilgots ziedonis,
Kas stīgo mīlas stīgas,
Kad jaunībai ir jāatmin
Vēl neskaitāmas mīklas.
 
Pie Gaujas atnāc, draugs,
Kad lakstīgalas pogos –
Birs ievām baltie ziedi drīz
Un briedīs sūras, melnas ogas.
 

NEDZĪVOT MIRKLIM

Tevi gaidu uz rītausmas ceļa.
Dzērvju kāsis kliedz atvadas vējā.
Rudens diena kā smaržīga veļa
Apskauj un dvašo sejā.
 
Kļauju rokas ap taviem pleciem,
Cik labi mīlēt un laimīgiem būt!
Satikt rītus ar saules lēktiem,
Gadalaikus, kas nāk un zūd.
 
Vien nedzīvot mirklim, nedzīvot maldiem -
Uz Zemes īss lemts cilvēka mūžs.
Piepildīt dzīvi vērtīgiem gadiem,
Līdz tie aizlido vējā un zūd.

LAIKA UPE

Laiks nepielūdzams rit
Kā strauja upe.
Otrreiz laika straumē neiekāpt.
Vaigam pārslīd vienmēr
Jaunas rūpes, kas nāk un iet,
Bet nebeidzas nekad.
Laiks pēkšņi pārmainās, –
Kā miglā klīstu!
Ne tevi vien, pat sevi nepazīstu!
Kad laika spogulī
Savā spulgā skatos,
Ir rudens migla iegūlusi matos.
Bet laika upe kļūst
No strauja skrējiena par rāmu.
Un siltā atvasaras saulē žūst
Dzīves mākoņainā panorāma.

******

Ar mīlestības pieskārienu
Dāvinu tev jauku dienu!
Lai katram mākonim ir zelta mala,
Lai prieks ir tavu bagātību sala!
Lai blakus rūpestiem un raizēm
Ir vienmēr galdā spēka maize!
Lai svētīts tev šīs dienas rīts
Dieva acu pieskatīts!

KAD...

Kad saplauks ceriņi, manī vērsies vēl kādas zilas acis.
Man smaidīs vēl kādas sārtas lūpas...
Kad saplauks ceriņi, es būšu tik laimīga un bagāta,
Cik Zeme, sakņu pirkstiem apskauta.

*****

Viens silts saules stariņš,
Viens mīļš un sķelmīgs smaidiņš.
Viena maza, mīļa buča
Un dienai ir liela dūša!

*

Man patīk tev skatīties acīs.
Ne tāpēc, ka tajās ieraugu sevi.
Man patīk tev skatīties acīs,
Jo redzu kā tur staro mīlestība.

****

Violeta gaisma staro lāstekās,
Un saule slaidiem pirkstiem spēlē
Palāsēs krāsainās notis.
Bet pavasarīgs vējš svinīgi
Maršē pār sērsnaino lauku.

ACIS PRIEKŠĀ PASAKA

Kā lai tev pasaku
To, ko sirds grib sacīt,
Kad tu man lūkojies 
Dziļi, dziļi acīs?

Krūtīs mazais zvirbulēns
Stipri cilā spārnus,
Un es aizmirsusi esmu
Visus mīļos vārdus.

Bet tu manī lūkojies
Nenovērsdams skatu –
Acis priekšā pasaka,
Katru laimes vārdu.

Acis priekšā pasaka,
To, ko  sirds grib sacīt,
Kad tu manī lūkojies
Savām siltām acīm.

***

Vēl vienai naktij cauri izbridusi
Varu noaut atmiņu dūkstīs
Sabristās kājas.
Uz bezmiega mūrīša
Remdenā sāna
Izkārt valgās domas –
Tās kā cauras zeķes
Dažādu domu diegiem lāpītas,
Varbūt pret rītu atvilgs...

DRĪZ PAVASARIS

Šorīt saule iesvieda sejā
Prieka drupatiņas.
Saules staros viss zaigo
 un līksmo –
No skumjām ne miņas!
 
Zvirbuļi krūmājā
Priecīgi tērgā –
Būs siltākas dienas!
Lāstekas jumtmalē
Degunus slauka –
Mums jāatvadās no ziemas!
 
 Lazdu krūms priecīgi
Sašūpo zarus,
Saules prieka drupatās
grimdams, –
Drīz jau drīz pavasaris...
Kūstoša sniega tērcēs dzirdams.

KĀ

Kā skaista dziesma
Skan vējā līkstošie zari.
Vējš vienmēr zin kā skanēt.
Lai vējā klausoties,
Tu domātu par mani.

 

STARP TEVI UN STARP MANI

Starp tevi un starp mani ir kas neparasts.
Kas neizdibināms un svešiem neuzminams.
To zina tikai jūras baltais krasts
Ik brīdi jūras skūpstos grimdams.
 
Es tavu balsi jūras šalkās dzirdu.
Tu manus smieklus Gaujas viļņu čalās.
Viens otram nesasniedzami...pa vidu
Mums vienmēr svešas ēnas bradā...
 
Starp tevi un starp mani ir kas neparasts.
Kas neizdibināms un svešiem neuzminams.
Es negribu būt jūras baltais krasts
Sūros jūras skūpstos grimdams!