Domu brīvie putni

Domas - vienmēr brīvie putni,  mani naktsputni, lido pie tevis.Un es nespēju sapīt tiem kājas, nedz apgriezt spārnus.Tie atspurdz klusā nakts stundā, knābā senu atmiņu graudus,un to spārnu švīksti krīt manā sirdī.

Mani nepakļāvīgie naktsputni lido pie tevis nenoguruši.Arvien izrušina un uzknābā dārgu atmiņu pērles,ko esmu

kā dārgumus slēpusi un dziļi sirdī  glabājusi. Un es nespēju sapīt tiem kājas, nedz apgriezt spārnus.Tie atspurdz klusā nakts stundā, un to spārnu švīksti krīt manā sirdī.

Tevi mīlot

Tevi mīlot pazūd laiks. Viens, divi - diena galā!Tveru pēdējās rieta stundas aiz astes kā
laimes putnu, bet saules bumba aiz apvāršņa aizkrīt un gaist laimes putns padebešos.
Tā visu dzīvi tevi mīlot pazūd laiks - aizkrīt aiz apvāršņa saulrieta zeltītās malas, bet acis 
pilnas tavu atspulgu un lūpas nebeidz čukstēt :- Es tevi mīlu!

Ceļš pa kuru eju

Ceļš, pa kuru nepagurstot eju,mani ved pie tevis  gaismas pilnām domām
un labu ceļavēju.Un savu dienu kanvās es rakstu viskošākās krāsas ar visvieglāko otas triepienu,
jo zinu, - ceļš ,kas ved pie tevis, ir kā audekls sapņiem, kur varu uzgleznot tevi visātrāk.
Un es soļoju vējiem matos,  sauli acīs,varavīksnes paleti padusē - tik daudz krāsu manā dvēselē,
un vēl, un vēl, ka pietiks, lai radītu krāsainu pasauli un tevi, kur skan daudzkrāsaina mīlestības dziesma.

Atvasara

Atvasara, atvasara, 

Mēs ar tevi māsas!

Tavos matos, manos matos

Rudens jaucis krāsas.

Atvasara, atvasara,

Lapu zelts jau virmo!

Manu tumšo matu cirtas

Ar katru gadu sirmo.

Atvasara, atvasara,

Tu vēl kādreiz nāksi!

Mana mazā mūža dienas

Aiznes dzērvju kāši.

Vienkārša atziņa

Pieneņu pļavās bites ganās,

Arājs dzen tīrumā vagas,

Un viss debess zilums 

Ir acīs tavās.

Ievziedi rūgteni dvašo un tvan,

Pamalē dimdina pērkona zvans,

Bet es esmu tava

Un tu esi mans.

Laiks..

Laiks lēnām mūs baltus krāso.

Laiks lēnām projām iet.

Vēl uzdzirkstīt ilūziju spēlē,

Uz metamā kauliņa seš'nieku izmānīt!

Kamēr esmu

Es esmu vējā,kamēr esmu.

Es esmu sēklā, kamēr esmu -

Šai pasaulē kā brīnums,

Kamēr esmu...

Kas esam viens otram

Kas biji tu, kad nebija manis?

– Viens spurains un izspūris dadzis.

Kas biju es, kad nebija tevis?

– Rožu krūms savvaļā audzis.

Kas bijām viens otram pirms nebijām,

Kas  mēs bijām?

– Skaisti vārdi, ko dzejnieks rakstīja dzejā.

Tagad, kas esam viens otram, kas esam?

– Elpa un izelpa reizē – dzīvības dvesma!

Tev šai stundā

Kā man gribas tev šai stundā

Kaut ko labu pasacīt!

Tornī zvana pusnakts jundu,

Lēni sniega pārslas krīt.

Kā man gribas tev no acīm

Skumju ēnas izskūpstīt!

Aizbaidīt pusnakts rēgus,

Siltā glāstu autā tīt.

Vēl tik daudz

Vēl tik daudz nesatiktu rītu.

Vēl tik daudz neizglāstītu glāstu.

Neizjustas, nezināmas laimes

Un neuzplēstu rētu.

Nepateiktu vārdu, neizsmietu smieklu

Un nepiedzīvotu nejaušību.

Līdz galam neizdomātu domu

Un nepadarītu darbu.

Vēl tik daudz neizdzīvotas dzīves,

Ka sirds līksmo par katru

Sagaidītu, satiktu rītu.

Dz. kr. "Sarmoti ziedi"

Pieskāries

Tu manai dvēsl’ei pieskāries

Ar burvju otu,

Lai mani mīlestība izgaismotu!

Lai uzziedu kā saules puķe

Pēc smagām lietavām

Un raugos debesīs kā skuķe

Pēc daudzkrāsainā laimes pakava

Es tevi mīlu

Es Tevi mīlu. Un Tu mani arī.

Visu dzīvi dalām vienu cimdu pāri.

Ir silti man un silti ir Tev arī - 

Visu dzīvi dalām vienu cimdu pāri.

Un  caurumi, kas izdiluši,

Vienmēr atgādina mums,

Ka abi dalām vienu cimdu pāri

Un mīlestība ir ar mums.

Lai mīlestība aug (sudrabkāzām)

Sen noziedēja ābeles un ievas,

Liepu saldā smarža vējā gaist,

Bet augusts nāk, tam lūpās mīlestības dziesma

Un dāvanā pīlādžogu ķekars skaists.

Un sudrabs Jums no tīmeklīša pļavā,

No griezes dziesma rudzulaukā skan –

Lai mīlestība aug, lai sirds to glabā

Kā bērnu pasaulē kas laists!

Lai Jūsu mīlestības sudrabotie gadi

Kā putni debesīs, - lai reizēm jūk to skaits!

Vien pacienājiet tos ar mīlestības sēklām,

Lai zeļ un kuplo jūtu tuvums svēts!

Vasaras pievārtē rudens

Stāv vasaras pievārtē rudens.

Pļavās žāvējas siens,

Siseņi sisina gari,

Virst migla kā vārīts piens.

..

Bet vasaras pievārtē rudens

Un dzidri āboli zālē.

Un nopļautā siena pļavas

Kā lina audekls bālē.

..

Bet vasaras pievārtē rudens

Steidz gleznot akvareli –

Kļavas saulrieta staros

Un debesīs baltu svēteli.

Rodi brūnu kastanīti

Rodi brūnu kastanīti

Rudens lapās čaukstošās!

Drīz nāks salnā balti rīti,

Sveiciens tiks no vasaras.

..

Es tev dāvināšu zīles –

Iedēsti pie mājas tās!

Izaugs jaunozolu birzs

Pirms vēl sarma matus klās.

..

Vēl tev uzdāvināt vēlos

Atvasaras sauli, draugs!

To, kas zeltu staro bērzos,

To kā staros sildās lauks.

..

Lai tev gaiši novakari

Rudens tumsu sijājot!

Lai tu spodri mirdzēt vari

Sirds gaišumu dāvājot!

Lūgsim

Pasaulei uz pleca mazs sienāzītis.

Cilvēkam plecā sēž eņģelītis.

Lūgsim par zaļo sienāzīti,

Lai mūžam uz Zemes aust balti rīti!

Lai pļavas zaļo, meži šalc,

Uz jūru ceļu meklē ik strauts!

Lūgsim plecā eņģelīti,

Lai tauta tautai nav nāves drauds,

Lai tauta tautai ir draudzības zelts!

Neraudiet

Neraudiet, mani dvēseles putni,

Šonakt neraudiet!

Rudens vējš lapas norāvis -

Nu esmu brīvs!

Asajā vējā vēl daži sudraba

Dālderi krīt,

Tos kāds sev plaukstā uzlasīs -

Varbūt jau rīt.

..

Šonakt brīvs kā koks

Pret debesīm rokas ceļu.

Notraukts ir viss, kas nopelnīts,

Kas reizēm zagts.

Pārsteigta viegluma šūpots

Nosalis miegu,

Pāri krīt zvaigznes,

Ko mani sildīt , sūta nakts.

..

Neraudiet, mani dvēseles putni,

Šonakt neraudiet!

Snieg manī sniegi un balts

Debess gaišums kŗīt.

Ir pasaule vaļā un es šai pasaulē

Kā plaukstoš kļavs atkal

Pārnākšu lapas dzīt.

..

Bet šonakt brīvs kā koks

Pret debesīm rokas ceļu.

Notraukts ir viss,kas nopelnīts,

Kas reizēm zagts.

Pārsteigta viegluma šūpots

Nosalis miegu,

Pāri krīt zvaigznes,

Ko mani sildīt,sūta nakts.

..

Pilsēta mostas.Lāmās kvēl

Dzeltenas zvaigznes.

Tie sudraba dalderi, kas dvēslei

Kā asaras krīt.

Bet es esmu brīvs! -

Mani dvēseles putni , neraudiet!

Kā plaukstoš kļavs atkal

Pārnākšu lapas dzīt.

Mātei

Kad pakritu, Tu mani nomazgāji strautā.

Pār celi sāpošo zaļu ceļmallapu sēji

Un baltu nēzdogu kā autu.

Kad pakritu, Tu mani nomazgāji strautā

Un klēpī nesi cieši krūtīm skautu.

Tu savu bērnu neatļāvi sāpēm.

Kad pakritu, Tu mani nomazgāji strautā,

Tu mani nomazgāji prieka baltu!

Viens otrā mēs atradām mājas

Satver mirkli skaisto

Un nelaid vaļā!

Liec tam noticēt, sirds,

Un puksti skaļāk!

Lai sadzird tas,

Kas kā Liktenis 

Līdzās stājas.

Es tevī, tu manī -

Viens otrā,

Mēs atradām mājas!