TIK NEPARASTI

 

TU LIEGI PIESKĀRIES

 Tu liegi pieskāries,
Un krūtīs saviļņojās jūra.
Tu maigi apskāvi –
Sirds ugunskuru kūra.
Tu lūpas skūpstīji –
Laiks apstājās uz brīdi,
Kad acīs lūkojies
Un sacīji, ka mīli.

LĪGOSIM

 

IEDEDZ VIENU SMALKU ZVAIGZNI

 

VASARAS ŠŪPOLES

 

ZIEDU PĻAVA KRĀŠŅI ZIED

 Ziedu pļava krāšņi zied
Trejdeviņiem ziediņiem.
Vēl krāšņāk jaunas meitas
Košiem ziedu vainagiem.

Jānīt's brien ziedu pļavu
Naktsvijoles meklēdams.
Neatrod naktsvijoles,
Atrod meitu pudurīti.

ATMIŅU VĒJĀ

 

Balto margrietu,
Zilo zvaniņu pļava,
Kur sārtas zirgskābenes
Zaļš sienāzis gana.
Kur tauriņi – krāsaini sapņi ganās,
Un smilgas viļņo kā jūra bangās.
 
Tā pļava ir manas bērnības
Sapņu pļava.
Citas tik tuvas man nav.
Kur noburts princis
Nakts miglas zirgā jāja,
Kur pļavmalā dēdēja
Kuprainas raganas māja.
Un naktsvijoles – līgavas trauslas,
Līgani dejoja sadevušas plaukstas.
 
Tā pļava – manas bērnības
Sapņu pļava,
Izsmaržojusi rudens vējos.
Bet citas tik tuvas vairs nav.
Un es kā magone atmiņu vējā
Vēl sējos un sējos.

AR GADIEM NENOVĪSTAM

 Ar gadiem mēs sievietes
nenovīstam.
Ar gadiem vēl krāšņāk
saziedēt protam.
Gadi ir sievietes krāšņākā rota.
Kā dārgakmeņi slīpēti
un dzīves pavedienā vērti,
Tie zaigo un laistās.
Un mēs kā ziemcietes,
spītējot salam un vējam,
Plaukstam izturīgas
un skaistas.
Ar gadiem mēs sievietes
nenovīstam.
Ar gadiem kā labi
norūdzis vīns kļūstam
Un vīrietim bīstamas.

GADI GRIEZES DZIRKLĒM

 Gadi griezes dzirklēm
Mūžu pa gabalam griež.
Bērnība, jaunība, briedums...
Ko sirdī paturēt,
Ko projām sviest?
Ar pelēko ikdienu saaudzis
Viss dzīves gājums –
Melns darbs, balta maize...
Tomēr gribas vairāk!
Augstāk un tālāk par ikdienu –
Mazu stariņu laimes
Un stariņu mīlestības,
Lai varu laimīga būt
Ejot, skrejot
Un kāpjot šai kalnā,
Ko par dzīvi sauc.

SEN GARĀM CERIŅU NAKTIS

 

Sen garām ceriņu naktis
Noplūktas vasaras vējā.
Tu mani vēl satikt vari
Uz rudenīga ceļa.
Nesolu saldu vēju.
Saldais snauž liepu zaros.
Tas vējš, ko apsolīt varu,
Nes līdzi rudens rūgtuma devu.
 
Uz rudens takas stāvu.
Zelts un sudrabs pie kājām.
Tik bagāta kļuvusi esmu –
Baltām ziemām, vasarām zaļām.
Tik bagāta kļuvusi esmu,
Vienu dzirksti tev apsolīt varu.
Vienu zeltainas kļavas zaru
Un tīrelī gājputnu baru.
 
Vairāk solīt nedrīkstu.
Vairāk nepaliks pašai,
Ko dedzināt rudens naktīs
Līdz rītausmai gaišai.
Bet uz ziemas ceļa
Mani vairs nesatiksi.
Ziemas ceļš sudrabu aizpūsts,
Kura kupenas nebridīsi.

PALIEC KĀDA ESI

Paliec  kāda esi!
Dvēselē gan sauli,
Gan negaisus nes...
Mežrozes ērkšķaino
Maigumu,
Gaišas ilgas no vālodzes
Un plašās sirds dzīlēs
Gulbju dziesmu.
Paliec  kāda esi –
Sieviete roze
Ar ziemcietes spītu
Un izturību!

NOSKAŅAS...

   Šorīt balta prieka dūja nolaidās uz mana sliekšņa. Vēru durvis lēni, lēni... laidu balto viešņu iekšā. Nolaidās uz mana pleca, plati pleta baltos spārnus...vēra slūžas dvēselīte, plūdin plūda silti vārdi. Plūdin plūda silti vārdi, ziemas ēnas krūtīs plaka. Izrunātas, izraudātas ...dvēsele kā dzidra aka.

  Dzīve... tā kā zaļa stīga. Diemžēl nav tā bezgalīga. Vienā galā piedzimšana, otrā galā...aiziešana.. .bet pa vidu...kas tur bija? Tur tā dzīves leiputrija!

MAIJĀ

 Pavasara saulītē
Ziedpumpuri riešas.
Pļavās uzplaukst pienenes –
Saules meitas košas.

Upes pļavās purenēm
Zelta lakatiņi.
Vējā viegli šūpojas
Zīda taurentiņi.

Kastaņas aizdegušas
Zaros ziedu sveces.
Baltos ceriņkrūmos pludo
Saldu smaržu tērces.

Maija dienas dāvina
Jauku vasariņu.
Pērkonītis ducinot
Vēl dāsnu rudentiņu.