Vēl mirklis

Vēl mirklis un pārplīsīs gads

divpadsmit mirdzošās strēlēs...

Degs eglē sveces, un cilvēks cilvēkam

klusu laimi vēlēs.

Šai stundā kā cerība balta

Jauns gads sēdēs goda vietā pie galda.

Gundega Salna

Laimīgu Jauno gadu!

 

Kad Gaismas valodā runā sveces

 

Kad gaismas valodā sāk runāt sveces,
Tumsa lēnām rūk un gaist,
Un sudrabotu gaismu mēness
Ziemassvētku ceļā laiž.

Lai apskaidro  tumšos prātus
Un gaismu katram sirdī lej,
Un baltu Ziemassvētku stāstu
Uzdāvina dvēselei!

Svētvakars

Vējš logos sniegpārslu mežģīnes kar,

Uz galda vāzē līkst egles zars,

Un klusiem soļiem, rāms un gaidīts,

Pār slieksni kāpj svētvakars.

 

Apsnigsim

Apsnigsim baltā ticībā

Stiprā kā egles sirds,

Kas sniegputeņiem cauri

Cīruļus debesīs dzird!

Apsnigsim baltā ticībā

To brīnumu ieraudzīt,

Kas katra paša dvēselē

Kā pērle pērlenē mīt!

Gundega Salna

 

Svētīgus Ziemassvētkus Jūsmājās!

Gundega Salna

 

Smaržo novakars

Smaržo novakars

Pēc atmiņām un svecēm.

Egles zaros degtās sveces kūst...

Un Jaunais gads,

Tik kluss kā zīles sveiciens,

Pie loga pieklauvē

Un prāts jaunam darbam most.

 

Dvēsele svin svētkus

Šodien Dvēsele svin svētkus -
Visu lieko projām tin.
Nost no pieres tumsas grēku,
Gaismu baltā bizē pin.

 Mazie tumsas velnēniņi
Vēl slēpdamies  maskās skraida,
Gaisma saķer vaininiekus -
Saules ceļu staigāt raida.

 Šodien Dvēsele svin svētkus -
Visu lieko projām tin.
Prom no pieres tumsas grēku,
Gaismu garā bizē pin.

 

Katram sava egle

 

Mums katram sava egle rudzu laukā

Un katram sava egle sirdī jāpatur,
Lai baltā ziemas svētvakarā
Ir sveces aizdedzināt kur!
Mums katram sava egle rudzu laukā
Un katram sava zvaigzne sirdī jāpatur
Par ceļrādi uz dzimto sētu
Un gaismu,ko pamalē Dievs kur.

Dzied dvēsele

 

Dzied dvēsele.

Bērzos balta melodija snieg...

Pamazām apsnieg pasaule,

Pļavas un meži mieg.

Dzied dvēsele.

Gaiši skan melodija

Katra sirdī, katrā namā -

Zied mīlestības krāšņais koks -

Mīlestība!

Gaismas zaglis

 Rudens novakaros tumšos
Kāds gaismu manā sirdī zog.
Un ieraudzīdams gaismu logā
Bāls naktstauriņš pie rūtīm plok.
Tu pārāk ilgi slēpies ēnās.
Nāk  novakari agri tumst.
Un lietus logā klauvē rēni
Kā ubags nosalis un skumjš.
Tik daudz klusu ilgošanos!
Gail krūtīs rudens zvaigžņu mežs.
Bet rītausmā tev pretī ejot,
Man garām paiet cilvēks svešs...
Bet rudens novakaros tumšos
Kāds gaismu manā sirdī zog.
Vien ieraudzīdams gaismu logā
Bāls naktstauriņš pie rūtīm plok.

 

JA TEV MANIS PIETRŪKST

KLIKŠĶINI 2X

Ja tev manis pietrūkst,
 Man tevis nepietiek.
 Sirds nezina naktīs, 
Kur vasaras ilgas lai liek. 
 Dāvāšu sapņu gariem,
 Kas Visumā klīst, 
Lai nes jūrā izbārstīt.
 Jūra pazīst dvēseles ilgas.
 Jūra tās ieaijās piekrastes smilgās.
 Jūra ilgas svels zītaros sīkos,
Izbērs pie kājām vējainos rītos, 
Kad viens – skumīgs liedagā klīsti,
 Bet nemiera tirdīts piezvanīt bīsties.
Pacel – izlasi zītarā siltā,
 Ko sirds sūta ar jūras pastu.
 Ko sirds sūta naktīs, kad neaizmieg –
Ja tev manis pietrūkst,
 Man tevis nepietiek. 

PAR MĪLESTĪBU

                  1

Tā viņa aizlido.

Izskan kā melodijā notis,

Bet sirds dziesmai notic.

Tā mīlestība aizlido vējā

Kā ziedlapa vāra,

Ko zarlauzis nozadzis

No ziedoša zara

Un tavām lūpām.

                 2

Par mīlestību, kas neatnāca

Bezmiegā egles skumst.

Smagi šalc vēris pusnakts dzīslās

Un lietavas nesoša debess .

                 3

Katru rītu aust Saule.

Virs galvas mainīgs mākoņu jums,

Kā manas un tavas domas.

Un vasaras vējā skan

Šūmaņa skumjais‘’Sapņojums’’...

Skumjas? Bet varbūt prieks

Par ilgošanos?

               4

Ja nebūtu ilgošanās,

Strauti nemeklētu upes

Un upes nemeklētu jūru.

Ja nebūtu ilgošanās,

Naktstauriņi neskrietu

Ugunī meklējot

Mēnesgaismu.

Ja nebūtu ilgošanās,

Tu mani negaidītu

Ik rītu uz ielas stūra

Un es tik ļoti negaidītu rītu.

               5

Un tad  atnāca  mīlestība.

Atbrida rītausmā

Pa rasoto zāli.

Garo svārku mala

Glāstīja vēl guļošo

Pļavziedu sudrabotos matus.

Un tad mīlestība atnāca.

Pamodināja melnraibo cīruli,

Pasvieda augstu gaisā

Pretī saulstaru šūpolēm,

Un vasara piebira

Putnu treļļiem un

Ziedputekšņiem.

NEMIERS TAS, KO NEGAIDA

 Nemiers tas, ko negaida.
Nemiers, kas dzen sirdi traukties.
Taureņu spiets pakrūtē ,
Kam negribas, negribas ļauties.
 
Bet atnāk tas, ko negaida.
No kura visvairāk vairies.
Atnāk un domas izsvaida,
Jautā : „No kā tu baidies”?
 
Grūti rast atbildes
Skaistajam prāta zaglim.
Varbūt rītausmas atvilktnēs
Gaidīs vēstule nemiera sapnim?

RĪTAUSMA IELŪDZA CĪRULI

                                                  1

Lietus un sniegs šonakt kapā jumtu.

Skrāpē mežonīga kaķa nagiem

Domu siltos pelnēnus,

Ka bīstos, -  tik dziļi ievainos,

Ka nespēšu uzsmaidīt aprīļa saulei.

                           2

Rītausma ielūdza cīruli

Manās debesīs.

Jutos neērti par jucekli, -

Vējš sniegu izbēris putnam ceļā,

Bet mazputnam azotē

Dziesmiņa par prieku.

TEPAT BLAKUS

Bet es jau tepat blakus.

Viegli aizsniedzama

Ar roku. Ar vārdu sasaucama

Jebkurā brīdī.

Un tu jau to zini tik labi,

Ka esi aizmirsis, kurā atvilktnē

Zelta gredzeni.

JŪTU BURINIEKS

 

KLIKŠĶINI UZ VIDEO 2X

Kā var mīlestību izdziedāt?

To tikai jūra skaujot krastu māk -

Nekad, nekad man tevis nebūs gana,

Nekad man tevis, mīlestība, nepietiks!

Vai saules rietos kvēlos debesmala,

Vai pāri galvai sirmi sniegi snigs...

Bet jūrā balta bura

Gaist rieta ugunskurā...

Tur sadeg,tur sadeg

Mans Jūtu burinieks...

Kā var mīlestību izdziedāt?

To tikai kaijas vējā izkliegt māk...

Nekad, nekad man tevis nebūs gana,

Nekad man tevis, mīlestība, nepietiks...

Bet jūrā balta bura

Gaist rieta ugunskurā...

Tur sadeg, tur sadeg

Mans Jūtu burinieks...

LŪGŠU MĀRDADZIM

 Lūgšu mārdadzim pelēkas adatas,
Pļavu zirneklim tīmekli smalku.
Migla lai satin kamolus
Ar smaržīgās vasaras elpu.

Adīšu kaklautu siltu un spožu –
Zelta un okera krāsās.
Greznu un gleznu uzmargošu,
Lai nesalst dienās vēsās!
 
Lai atceries manas siltās rokas,
Kad ap kaklu to sildoties vīsi!
Kad lapkritī ejot sasilis būsi,
Man un rudenim uzsmaidīsi ?
  

ATMIŅU VĒJĀ

Ir naktis kad atmiņu vālus ārdu.
Ārdu ik glāstu, skūpstu, vārdu.
Atmiņu vējā, smaržīgā vējā
Paturu sirdī rūgteno smārdu.

Atmiņu vējā ,smaržīgā vējā
Sirds ceļ spārnos ik atmiņu lāsi,
Un rudens naktīs, dzērvēm kliedzot,
Tās aizlido līdzi putnu kāsim.

UZ TILTA

 Mēs stāvam uz tilta.
Upes viļņi krastā iras.
Mēs stāvam uz tilta
Un domas tik tīras.
Straumes viļņi
Te tiekas, te šķiras.
Mēs stāvam uz tilta
Un domas tik tīras.
Tu lūkojies manī.
Tavas acis ir zilas.
Es lūkojos tevī
Un domas tik tīras.
Mēs stāvam uz tilta.
Es mīlu tevi.

                                                                    Pār miglā klātiem tīreļiem,

Pār ciņiem dzērveņotiem,

Ar spārniem mājot atvadas,

Steidz līdzi citiem putniem

Dzērvju kāsis debesīs.

Un notrīc gaiss no balsīm spalgām,

Kas pilnas vasarīgām ilgām.

Vien mazu brīdi ziedu laiks -

Un kāzu laiks starp pļavu smilgām,

Kad putnus ceļš ved debesīs.

Un atvasarai saucot sveikas

Skan debeszilgmē dzērvju ilgas

Pēc treļliem pilnās vasaras,

Kam saules riets jau matu cirtās

Un rudenīgas asaras krīt mētrās.

MĪLESTĪBA

Mīlestība,
Tu esi neparasta –
Tātad skaista!
Lai reizēm  esam nesaprasti!
Dzīve strauja upe ir
Un mēs šīs upes izturīgie krasti.
Lai kādas straumes lokās
Dzelmes rokās,
Mēs esam savas upes balsti!
Tu, mana mīlestība neparastā,
Ļoti skaistā!

  Es modināšu tevi šonakt

Un neļaušu vairs gulēt iet.

Lai tu pie manis šonakt paliec

Līdz rīta blāzma logā zied.

 

Es modināšu tevi šonakt

Kā mēness stars, kas vientuļš klīst.

Mums vajag savu zvaigzni satikt,

Kas rāmi debesjumā svīst.

 

Svīst – aust,svīst gaisma...

NEKAS JAU TU MAN NEESI

Nekas jau tu man neesi.

Vien dvēselē palicis atspīdums

No mīlestības lielas.

Gundega Salna 

 TURI CIEŠĀK MANU PLAUKSTU

 

Turi ciešāk manu plaukstu savā!

Tuvums tavs ar rāmu mieru glāsta.

Lūpas vaigam pieglaudušās klusē.

Acu glāsts par mīlestību stāsta.

 

Jūra krastā baltus viļņus sūta.

Dzirkst pie kājām zītars rasts.

Lai vai kas viens otram dzīvē būtu,

Mirklis šis ir bezgalīgi skaists.

 

Turi ilgāk savu plaukstu manā!

Nesaki, ka visu zini tu.

Man kā jūrai pārliecība sava -

Auklēt krūtīs siltu dzintaru.

 IELIEC GALVU MANĀ KLĒPĪ 

( no mīlas lirikas)

Ieliec galvu manā klēpī,

Ir tik labi tevi just!

Tavu rūgto matu smaržā

Tā kā bitei ievās zust.

Tā kā bitei ievu ziedos

Noreibušai dziesmu sākt.

Lai man citi ziedi piedod,

Ja pie tiem es neatnāku!

Lai man citi ziedi piedod,

Ka man rūgta saldme tīk,

Mīlestību neizvēlas,

Atnāk tā un sirdī krīt.

Ieliec galvu manā klēpī!

Ir tik labi tevi just...

Tavu rūgto matu smaržā

Tā kā bitei ievās zust.

  IEDEDZ VIENU SMALKU ZVAIGZNI

 

Iededz vienu smalku zvaigzni

Melnās pusnakts debesīs!

Izstāsti tai savus sapņus,

Tici – viņa sapratīs.

Tādās naktīs, kad nav zvaigžņu,

Apkārt drūmas domas klīst...

Krūtīs samilst asu ušņu

Pierietējis mākonis.

 

Iededz vienu smalku zvaigzni,

Lai tās gaisma lejup līst!

Tad, kad tumšās pusnakts ēnās

Kāda sāpe nesadzīst...

Izstāsti tai savus sapņus!

Tici – viņa sapratīs.

LŪDZU, MANI NEIZDOMĀ

LŪDZU, MANI NEIZDOMĀ

( no mīlas lirikas)

 

Lūdzu, mani neizdomā!

Neglezno kā sapņu tēlu.

Vilsies ilūziju miglā

Tverdams nereālu ēnu.

Un nevajag atrunāties :

- Es tevi pazīstu un jūtu...

Mīlu, ilgojos un naktīs

Simtiem gaisa skūpstu sūtu.-

Lūdzu, mani neizdomā!

Necel velti sapņu pilis.

Esmu upe neparasta,

Kādā neesi vēl niris.

Esmu pļava smaržu pilna -

Noreibsi kā zemes bite,

Dzērusi no ziedu kausa,

Kurā mulsinoša inde.

***

Ja   nāksi ziedoņa rītā 

Pār pļavu  kā staltradzis briedis,

Un acīs  neparasts maigums

Kā uzplaucis ziedpumpurs ziedēs...

Ja   nāksi ziedoņa rītā

Ar vasaras ziedu smaržām,

Ar vaskainu medu lūpās

Un glāstu alkstošām rokām,

Tev paklāšu baltu kreklu

Un lūgšu apsēsties blakām.

MĒS NEPALIKĀM TUVI

MĒS NEPALIKĀM TUVI

(dzejoļu cikls)

                          I 

Ilgi tovakar klejojām gar jūru.

Neparasts nemiers viļņos

Šūpoja gulbjus,

Bet saule tikpat mierīga,

Kā citvakar,gar debesmalu

Bārstīja sarkanus putnus.

Mēs zinājām – drīz tie aizlidos.

Kā asins pilieni notecēs gar pamali,

Un jūra krastā izskalos

To sudrabotos spārnus.

 

                          II

Mēs nepalikām tuvi.

Vārds pret vārdu slējās

Kā Kolkā viļņi,

K ur vētrā satiekas

Divas jūras.

 

Mēs nepalikām tuvi.

Aizslēdzām istabu durvis

Ar aizvainojuma atslēgām,

Kamēr jūra izkliedza

Klaidā dzelmes sūrmi.

 

                          III

Var tuvu būt, bet tomēr palikt sveši.

Kā olis un kā dzintars viļņu nests.

Tuvu blakus vienās smiltīs,

Par abiem kopīgs jūras krasts...

 

Var tuvu būt , bet tomēr palikt sveši.

Ja sirdsbalsi viens otram nesaprot,

Ja acis nesilda, bet asi dzirkstī,

Par noliegumu vairāk nesolot.

 

                           IV

 

Es iešu pīpenēs

Un zelta madarās.

Un zālē gulēšu,

Man smilgas pāri klās

Savu matu maigo smaržu.

 

Es iešu zemenēs

Un vēlāk avenēs.

Un naktīs ezerā kā nāra niršu.

Un naktsvijolēs izskanēs

Akords noreibušu nošu.

 

Tam mākonim ar tumši zilām acīm

Tam mākonim,

Ar tumši zilām acīm,

Nepaspēju pateikties.

Tik ļoti mīlēju sauli,

Ka atdevos pa lapai

Kā vasaras puķe,

Kas tveicīga bula kāra.

Tik ļoti mīlēju sauli,

Ka nepaspēju pateikties

Tam mākonim,

Ar tumši zilām acīm,

Par spaini aukstas

Purva rāvas.

  Purva rāva - purva ūdens

      Buls - tveice,ļoti karsta vasaras diena

Jūrai šonakt lūpās sūri vārdi

 Jūrai šonakt lūpās sūri vārdi.

Vilnis vilni šonakt nesaprot.

Grand pāri galvai pērkondārdi,

Dun mīļi soļi projām aizejot..

 

Jūra, lūdzu, labāk šonakt klusē!

Mazai kaijai tavos viļņos bail.

Sārtā kaija šonakt nespēj dusēt,

Melnā dzelmē atbalsojas vaids.

 

Jūrai  šonakt lūpās rūgti vārdi.

Tos nesaprast ne tev ne man.

Bet zinu es, tu kāpās gaidi,

Un krūtīs jūtu melodija skan.

Es vējā gaistošā

 Es -  vējā gaistošā,
Reiz palikšu tur!
Un pļavziedu smaržā, 
Kas reibinot bur.
Un baltputu vilnī,
Ko jūra nes līdz,
Un mākoņu laivā,
Kas debesīs stīdz...
Es -    vējā gaistošā,
Reiz palikšu tur!
Bet vēl tavas rokas
Mani glāsta un tur.
Bet vēl tavas acis
Man neatļauj iet..
Vēl vējš dzīvu elpu nes
Pār pļavām, kas zied.

Tu tālu man priekšā

Tu tālu man priekšā

Aiz gadu kilometriem.

Paspējis mīlēt, vilties

Un likteni lūgt.

Nobrāztām pēdām ilgi gājis

Laimes zvaigzni gūt.

Bet laime kā pīpene

Uzplaukst un nozied.

Vasaras kairi izsmaržo,

Gadi kā mākoņi zūd.

Bet tajā pieturā,

Kurā tu apstāsies reiz,

Pienāks mans autobuss.