MĒS NEPALIKĀM TUVI
(dzejoļu cikls)
I
Ilgi tovakar klejojām gar jūru.
Neparasts nemiers viļņos
Šūpoja gulbjus,
Bet saule tikpat mierīga,
Kā citvakar,gar debesmalu
Bārstīja sarkanus putnus.
Mēs zinājām – drīz tie aizlidos.
Kā asins pilieni notecēs gar pamali,
Un jūra krastā izskalos
To sudrabotos spārnus.
II
Mēs nepalikām tuvi.
Vārds pret vārdu slējās
Kā Kolkā viļņi,
K ur vētrā satiekas
Divas jūras.
Mēs nepalikām tuvi.
Aizslēdzām istabu durvis
Ar aizvainojuma atslēgām,
Kamēr jūra izkliedza
Klaidā dzelmes sūrmi.
III
Var tuvu būt, bet tomēr palikt sveši.
Kā olis un kā dzintars viļņu nests.
Tuvu blakus vienās smiltīs,
Par abiem kopīgs jūras krasts...
Var tuvu būt , bet tomēr palikt sveši.
Ja sirdsbalsi viens otram nesaprot,
Ja acis nesilda, bet asi dzirkstī,
Par noliegumu vairāk nesolot.
IV
Es iešu pīpenēs
Un zelta madarās.
Un zālē gulēšu,
Man smilgas pāri klās
Savu matu maigo smaržu.
Es iešu zemenēs
Un vēlāk avenēs.
Un naktīs ezerā kā nāra niršu.
Un naktsvijolēs izskanēs
Akords noreibušu nošu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru