PASAULEI UZ PLECA

 

Pasaulei uz pleca mazs sienāzītis.
Cilvēkam plecā sēž eņģelītis.
Lūgsim par zaļo sienāzīti,
Lai mūžam aust pasaulē saulaini rīti!
Lai pļavas zaļo, meži šalc,
Uz jūru ceļu meklē ik strauts!
Lūgsim plecā eņģelīti,
Lai tauta tautai nav nāves drauds,
Lai tauta tautai ir dzīvības grauds!

 

 

 

MĒS RUNĀJĀM TONAKT PAR VISU

Mēs runājām tonakt par visu,
Līdz skūpsts slēdza lūpas ciet.
Un neparasts maigums bija vārdiem
Kā ziediem, kam jānozied.
Un neizjusts biklums bija glāstiem,
Kas neatstāj dvēselē rētas –
Nebira ziedi zariem, kā vienmēr,
Pēc trauksmainas vētras.
Mēs runājām tonakt par visu,
Līdz skūpsts slēdza lūpas ciet.
Un neparasts maigums bija vārdiem
Kā ziediem, kam jānozied.

TAVĀS TIRKĪZZILĀS ACĪS

 

Tavās tirkīzzilās acīs,
Atzīstos – es baidos grimt!
Var jau būt tās mani mīlēs,
Bet man vēlreiz jāatdzimst.

Vēlreiz jākvēlo kā oglei,
Jāsprēgā kā ugunij.
Tā kā dzirkstij jākrīt svēķī
Vēru egles pagalei.

Tavu silto acu dzīlēs,
Atzīstos – es baidos krist.
Var jau būt tās mani mīlēs,
Bet man vēlreiz jāatdzimst.

Vēlreiz jānokļūst tai vietā,
Jāļauj sevi sameklēt,
Kur reiz pazaudēta tiku
Zilo acu paletē.

VAINOSIM VĒJU

Vainosim zarlauzi vēju!
Vējam ir vēja spējas –
Aizstumt mākoņus, atpūst lietu,
Nest sēklas, lai pļavās sējas.
Pīties  matos, lai plīvo pa gaisu!
Ziedlapas nebēdā kaisīt.
Pūst aukaini acīs un asaras raisīt.
Vainosim nerātno vēju,
Kas no tevis pie manis skrēja –
Kā zaru aizlauza, garām pazibēja.
Te nav tev daļa, vien vēja patvaļa.

VAR AIZSLĒGT...

 Var aizslēgt mājas durvis,
Logus aizvērt ciet.
Var nelaist iekšā, ja zvana,
Un gaidīt kad projām ies.
Ja negrib sāpināt sirdi –
Piedot un tēlot, ka viss,
Kas bijis starp mani un tevi
Nekad nav noticis.
Var nopūst sveces lai logā
Neviens neredz skumju ēnu,
Kas klusi uz pirkstgaliem zogas
Pie aizkariem lēnu.
Bet sirdi  aizdarīt nevar
Nekādām atslēgām!
Tās neslēdz, vien sāpīgi tirda
Miegā un nomodā.
Tās neslēdz, jo kaltas brīdī,
Kad mīlējām ļoti,
Un nepratām mīlestību .
Kā aktieri notēlot.

NESAKU JĀ

 

Nesaku jā, bet izvairīgi klusēju.
Baidos, ka saulei priekšā aizslīdēs
Sniega mākonis,
Un iestāsies astronomiskā ziema.
 
Nesaku jā, jo vējš paliek vējš,
Vienalga silts vai auksts.
Tas nolauzt var ziedošo zaru,
Kas liegi saplaucis elpo pavasari.
 
Nesaku jā, bet izvairīgi klusēju.