ES GAIDU SVĒTELI PĀRNĀKAM

Es gaidu svēteli mājās pārnākam,
Kur vecā šķūņa korē ligzda tam!
Ar pavasara vēju kārklu pūpolos
Es gaidu svēteli mājās pārnākam,–
Ar svētību, kas plīvo spārngalos.
Lai sazied atmatas un mātes ābeles!
Es gaidu svēteli mājās pārnākam,
Kur vecā šķūņa korē ligzda tam.

KĀ KOKI PIEDOT

Kā divi kopā saauguši koki esam,
Kam zibens stumbru pušu šķēlis.
Kam lapotnē caur vienām durvīm
Pūš katram savādāki vēji.

Bet saknēs gadiem krātais maigums
Dzīvas sulas stumbrā dzen,
Un spītīgi riest mirdzošs pumpurs
Vēju lauztā pazarē.

Stumbrs ievainots, bet nenolauzts.
Dzīst lēnām zibens cirstā rēta.
Zars zaru vējā maigi skauj,
Lai atbalstītu, pasaudzētu.

Kā divi kopā saauguši koki esam,
Kam zibens stumbru pušu plēsis.
Bet neprotam kā koki piedot
Un zarus sakrustot pret vēju.

KĀ BITE AIZKARĀ

Kā bite aizkarā
Manās domās iepinies esi!
Visur skan zum un zum.
Nevaru nedomāt par tevi,
Izmest no galvas – prom.

Kā lai vēsu prātu un sirdi
Palaižu svešā stropā,
Ja tveicīgās naktīs tirdi
Un sirds par tevi domā?

Kā lai palaižu svešā pļavā –
Pašas ziedos nektāra gana,
Tik koši un kairi zied
Madara mana.

Kā bite aizkarā
Manās domās iepinies esi –
Zeltmates madaras varā.
Sirdī kā stropā laidīšu tevi.
Ne svešā dravā!

NEZIŅA

Dažbrīd mans prieks apmaldās
Nonācis līdz atturīgam smaidam –
Līdz neziņas sienai,
Kur dažādi durvis veras.– 
Plati vaļā vai pusvirus – spraugā.
Dažbrīd es pati apmaldos
Un nezinu uz kuru pusi lai eju,
Kur tu esi mani palicis gaidām...
Dažbrīd pati nezinu ko zinu.
Skatos tev acīs un cenšos uzminēt
Līdz zilie vižņi tavās acīs sāk vizēt
Un es atkal atturības straumi
izkustinu...
Un nepārprotami jūtu, ka mīlu!

RAST SEVĪ SPĀRNUS

Rast sevī spārnus un lidot-
Tuvāk debesīm tikt!
Un kā sniedziņam baltam
Pār zemi snigt.
Pārklāt baltu pasauli
Spārnu vēdām-
Darīt galu visām raizēm un bēdām!

MĪLESTĪBA

Ar tevi smējušies un raudājuši esam,
Un deguši kā meža ugunsgrēks.
Kalnus gāzuši, jūru izsmēluši –
Tik milzīgs mūsu mīlestībai spēks!

Ar tevi dejojām zem pusnakts zvaigznēm
Un naktis pielija ar siltiem glāstiem.
Un burvju vara bija vārdiem
No acu skata vien – pat nerunātiem.

Man sirdī mūžam svētums šis –
Ir mūsu mīlestība.

LAI JAU SNIEG...

 Lai jau snieg un puteņo,
Mēs šodien dzīvi svinam!
Tev sejā sniega pārslas krīt,
Man matos ievizuļo.
Šo ziemu pārcietīsim, draugs,
Nāks marts ar kaķu dziesmām!
Drīz zilos vizbuļos plauks krasts
Kā katru gad(u)pēc ziemām.
Lai jau snieg un puteņo!
Mēs šodien dzīvi svinam!
Lai sejās sniega pārslas krīt,
Lai matos ievizuļo!

TIKAI TO MIERU

 Nevajag vairāk neko,
Kā tikai to mieru, ko tavs tuvums dod!
Prieku par piesnigušo dienu,
Kvēlu skūpstu uz vēsām lūpām
Un laimīgu augumu aprisēm dzirkstošā sniegā!
Varbūt tur divi eņģeļi atpūtās
Un to spārni savijās mīlestībā?
Nevajag vairāk neko,
Kā tikai to mieru, ko tavs tuvums dod!

ROZE

 Zied roze brinišķa uz līgana un gara kāta.
Ērkšķus izslējusi, kaut nav vēl uzrunāta.
Zieda skaistums maigs, kas to nosargās?
Ikviens grib pieskarties pie rozes ziedošās.

Ikviens to kāriem skatiem apbrīno.
Steidz liekt un smaržot ziedu brīnišķo.
Bet roze savu daili neatdod!
Ap stalto stāvu ērkšķu jostu rod.

Un tikai vienam - tam, ko gaida tā,
Roze savu mīlu saglabā.
Tas rozes izredzētais - spirgtais rītavējš,
Kas nāks un lauzīs nevaldāms un spējš.

Ak, rītavēj, kas gan ir tevī tāds,
Ka roze citiem sevi liedz,
Tev vienam saglabā?

LAI SADZIRDI AR SIRDI

 "Par savām mīlas sāpēm
nav jākliedz pa visu republiku!"
Alberts Ločmelis

*****
Es runāju ļoti klusi.
Klusi kā lapas vējā,
Kā lietus mākoņi
Lietu pār zemi sijā.
Klusi kā mostas rīts
Bikliem putnu čukstiem...
Kā rasa, kas zālē mirdz
Sidrabotiem rakstiem.

Varētu taisnoties vēl un vēl...
Bet gribas kliegt lai jūti,
Lai sadzirdi ar sirdi
Lapu šņukstus vējā,
Lietu, kas dauza rūtīs.
Lai klausies putnos no rītiem,
Lai otrreiz iemigt grūti!

Lai sadzirdi ar sirdi...
Bet es runāju ļoti klusi
Spilvenam piekļāvis seju.
Klusi kā laiks sekunžu skrejā.
Tik klusi kā lapās vējš
Čukst vārdus,
Ko pierakstu dzejā.

ATKAL VIENS GADS

Un atkal kūp maizīte galdā
salda jo salda.
Un vēl viena līnija delnā
top mūžiņa kalta.
Un atkal viens gads plaukstu
pleciem liek maigi.
Daudz laimes vēlē
radi un draugi.
Lai dzīves gadiem krāsu
paletē daudz!
Gan saules, gan mēness 
starojums ļauts!
Lai gadu gredzenā
dārgakmens esi tu pati –
Likteņa slīpēts,
Laimiņas nosargāts!

VISA SĀKUMS

 Viss ar kaut ko sākas.
Rīts sākas ar saules staru
Un rasu zieda kausā.
Draudzība sākas ar smaidu
Un siltu drauga plaukstu.
Mīlestība ar acu skatu,
Kas saista un nelaiž vaļā,
Ar satraukumu krūtīs
Un sirdspukstiem skaļiem.
Un prieks sākas tur,
Kur Dvēselei durvis vaļā.

Gundega Salna

VĒL TIK DAUDZ

Vēl tik daudz nesatiktu rītu.
Vēl tik daudz neizglāstītu glāstu.
Neizjustas, nezināmas laimes
un neuzplēstu rētu.
Nepateiktu vārdu, neizsmietu smieklu
un nepiedzīvotu nejaušību.
Līdz galam neizdomātu domu
un nepadarītu darbu.
Vēl tik daudz neizdzīvotas dzīves,
ka sirds līksmo par katru –
sagaidītu, satiktu rītu.

DOMAS PIE TEVIS

Domas pie tevis
Kā bites ziedu pļavā
Izlaipo atmiņu ziedus,
Kas gan sūrmi, gan saldmi glabā,
Bet vienmēr atgriežas sirdī,
Mīlestības putekšņos
Sabristām kājām...

SNIEGA ROZES

Es tev šodien dāvinu sniega rozes!
Citu krāšņu ziedu man nav.
Maigi tās smaržo pēc pavasara,
Kas drīz Gaujas senlejā plauks.

Gleznus, sudrabā mirdzošus ziedus
Vējš no debesīm nonesa man –
Sniegbaltu klēpi sniega rožu,
Kam ik ziedpārslā kristāls skan.

Es tev šodien dāvinu sniega rozes –
Veselu klēpi, mans tālais draugs!
Maigi tās smaržo pēc pavasara,
Kas drīz Gaujas senlejā plauks.

NEPROTU VAIRĀK KĀ

Neprotu vairāk kā tikai mīlēt!
Savu dienu krāsainos dzīparus
Tavai stiprai dzijai pietīt klāt,
Kopā adot ceļu Laimas vēlētu,
Māras sargātu.

Neprotu vairāk kā savu dienu
Raibos rakstus kopā ar taviem sēt
Mīlestības leknajā dārzā,
Kur tie kā smaržīgi puķuzirņi
Plaukst uzziedēt.

Es neprotu vairāk kā tikai tevi mīlēt...

LAIKS

Vēl pulksteņi nestāj.
Velk gadus uz priekšu
Varenais strūdzinieks Laiks.

ŪDENSROZE

Balta ūdensroze, plakstus aizvērusi,
Upes līča skauta, naktī sapņo klusi.
Mēnesnīcas zīdā tērpies baltais zieds
Uz rāma viļņa pleca glezno galvu liek.

Kur tāds skaistums radies?
Vēja elpa trīss –
Skries un upes līcī
Rozi noskūpstīs!

Rītausmas staros ūdensroze mostas,
Atver garās, sudrabotās skropstas.
Vējš to dzidrām lūpām liegi, liegi skūpsta,
Neizbēgt vairs rozei vēja skavu gūsta.

VĀVERĀJAM

Kas pāri nodarījis baltai meža puķei ,
Ka rūgtu smaržu dvesmo tā?
Vai zieda skaidro dvēselīti
Kāds centies noplūkt nelaikā?
Vai samīt smagiem lempja soļiem,
Autiem zābakos, kas lemti oļiem?
Kas pāri nodarījis baltai meža puķei,
Kam plakstos smagas rasas pērles mirdz,
Kad vakars zogas klusiem lūša soļiem
To noskumušu spiest pie sirds.
Kas pāri nodarījis baltam vāverājam,
Kas sevi sargādams, pilns sūras indes zied
Un uzticas vien rāmam mežavējam,
Kad tas pa priežu silu iet.

* Vāverājs, vaivariņš

AIZVĒJO

Aizvējo naksnīgās debesīs
Sniegpārslu trauslie spārni,
Sniegbaltas dūnas sijājot
Zemes māmuļai pāri.
Apsedzot kailo koku
Lūdzot izstieptās rokas,
Tērpjot par baltu spoku
Svētku parkā vientuļo arku.
Laternu strēlēs mirgo
Sniegpārslu čaklās bites –
Stabiem liek galvās
Pūkainas sniega mices.
Baltas sniegpārslas
Sidraba spriguļus cilā,
Gurušas lēni laižas
No debesu rijas lejā.
Sniegbaltas dūnas sijājot
Zemes māmuļai pāri,
Sniega villainē sedzot
Mežus un āres.

Lai skaista aukstā ziemas diena!

RĪTS KĀ BALTA LAPA

Šorīt rīts kā balta lapa –
Viss tik balts un tīrs.
Mežs un pļavas,
Debess mala,
Saule debesīs.
Nav nekā no vecā smārda –
Rudens vēlā elpa ciet!
Runcis izbrīnījies čāpo,
Nezinot, kur ķepu likt.
Zeme baltā, baltā sniegā!
Spožums spodrs,
Ka acis žilbst.
Tāds savāds rīts
Kā balta lapa,
No jauna jāsāk pierakstīt.

SKŪPSTĪŠU TEVI!

Skūpstīšu tevi pavasarī,
Kad lūpās pieneņu medus!
Mīlēšu ilgi –
Līdz upes aizaugs ar ledu.

Starp skūpstiem plauks
Vasaras brīnums.
Ziedēs ik sacīts vārds,
Krūtīs dzims mīļums
Mūžību dārgs.

Laime kā pūka viegli
Kā migla debesīs kāps.
Līs pāri pieneņu sniegi
Sudraba kupenām.

Izbridīsim sniegus
Un balto kupenu grēdas.
Ik skūpsts kļūmes piedos,
Plaucēs vasaras vārdus.

Skūpstīšu tevi ziemā,
Kad dzersim tēju ar medu!
Mīlēšu ilgi –
Līdz upes skries brīvas no ledus.

Dzejoļi bērniem LABRĪT, SAULĪT, PASAULĪT

 

Autore Gundega Salna, ilustratore Solvita Daneviča

Dzejoļi bērniem INGUCĪŠA ŠŪPULĪTIS

 

Autore Gundega Salna, ilustratore Ilze Ramane

ATRAST VĀRDUS

Atrast vārdus,
Kas sniegpārslas kausēs,
Kad stāvu putenī apsnigusi!
Zinu tu proti tos atrast –
Izcirst stigu uz manu pusi,
Izbrist sniega dumbrājam cauri,
Izkust vārdu straumītē siltā,
Iznest no sniegiem uz saules tilta.
Zinu tu proti vārdus atrast,
Mans pavasari,
Tava elpa uz mana vaiga
Tik silta!