Vieglums

No kurienes vieglums

Dzīves smagumu nest,

Kad rūpes smagas 

Kā nēši spiež plecus?

No kurienes vieglums

ik solī, ik smieklā,

Kad liekas ceļš beidzies –

Laiks pienācis krist...

No stiprām rokām

Un glāstu kārām,

Kas mīlot

Ceļ debesīs!

"Man pieder laiks" atvēršanas svētkos 2010. gada nogalē, Siguldā GUNDEGA SALNA

Klikšķini uz video 2x

Atnāc rudenī

Atnāc rudenī, kad lapas
Rudens vēji kokiem plēš,
Nāc, kad vientulības velniņš
Krūtīs nemierīgi sēž!

Nāc ar rudu lapu plaukstā,
Ja tev košu ziedu nav –
Tavu maigo roku skauta
Ziedēšu kā ceriņzars!

Uzplaukšu, kā būtu jūnijs,
Kā ziemas nebūtu nekad!
Ziedēšu kā uzzied jūra –
Ziliem vāliem ceriņzars.

Atnāc putenī, kad sniegi
Sirmu sarmu matos sēj,
Nāc, ja agrāk nevarēji
Svēta pienākuma dēļ!

Uzplaukšu, kā būtu jūnijs,
Kā ziemas nebūtu nekad!
Ziedēšu kā uzzied jūra –
Ziliem vāliem ceriņzars.

Veltījums Gundegai - "BRŪNACĪTE" 23.09.2011.

Uz video klikšķini 2x

Palūgšu vakardienai

Palūgšu vakardienai

Atmiņu dzirksti vienu,

Lai iedegtu sapņos tevi

Katru dienu!

Lai rāmi kuras tavs tuvums,

Vijot dzirkstošas nītis krūtīs,

Aužot maiguma pavedienus

Kā  zirneklītis sirds stūrī!

Lai  parastā ikdienas steiga

Neslāpē liegos rakstus,

Lai domu dzīparos audies,
Lai sirds tevi patur! 

Palūgšu vakardienai

Atmiņu dzirksti vienu,

Lai iedegtu sapņos tevi

Katru dienu!

Kārtējā vasara

Vasara – kārtējā vasara

Kā koša lapa krīt.

Krīt kā dzeltens ābols,

Salnas noskūpstīts.

Aizripo rasainā tālē

Krāšņās un tveicīgās dienas,

Aizplīvo gājputnu spārniem

Viena pēc otras.

Košā uzvalkā tērpies,

Veltēm pilniem groziem,

Rudens kā prec'nieks nāk sētā

Un dāvina mārtiņrozes.

Dāvina degošu sirdi–

Dāsni noklāj pie kājām,

Bet sirds gulbjus debesīs pavada,

Krūtīm piespiestām delnām.

Bērnības sapņu pļava

Balto margrietu,

Zilo zvaniņu pļava,

Kur sārtas zirgskābenes

Zaļš sienāzis gana,

Kur tauriņi – krāsaini sapņi ganās,

Un smilgas viļņo kā jūra bangās.

Tā pļava ir manas bērnības sapņu pļava –

Citas tik tuvas man nav.

Kur noburts princis nakts miglas zirgā jāja,

Kur pļavmalā dēdēja kuprainas raganas māja,

Un naktsvijoles – līgavas trauslas,

Līgani dejoja sadevušas plaukstas.

Tā pļava,– manas bērnības sapņu pļava,

Izsmaržojusi rudens vējos,

Bet citas tik tuvas vairs nav,

Un es kā magone atmiņu vējā

Vēl sējos un sējos.

Pelēkais dadzis

Mana dārza pelēkais dadzis

Sprēgā košās dzirkstīs –

Neatlaidīgi cīnās par manu sirdi.

Pieķeras piedurknei

Un neatlaiž pirkstus,

Bet es lūkojos uz madarām,

Pīpenēm, flokšiem –

Dīķmalā pēc vilkuvālēm,

Dārzā rožu puduriem košiem.

Bet pelēkais dadzis sprēgā

Un sprēgā sarkanām dzirkstīm,

Un piedurknei pieķeras

Neatlaidīgi pirksti.

Pieķeras un nelaiž vairs vaļā –

Pelēkais dadzis tur mani

Savā varā.

Pieņem kā krustu

Nakts aizkrāso logus
Kā mākslinieks.
Pieveru plakstus, lai justu
Caur asins dunu pirkstgalos,
Tavu drebošo pulsu.
Aizdegos glāstos – nebaidies,
Pieņem mani kā krustu –
Mīlestību neizvēlas,
Tā atnāk, lai nepazustu
Liktens ceļos un neceļos.
Tā atnāk un ir tikai mūsu.

Caur asins dunu pirkstgalos
Gūstu tavu bēgošo sirdi.
Gleznotājs Nakts logā iekāries
Iekrāso rītausmas sliedes.

Aizeju neatskatoties

Aizeju neatskatoties,
Kā bijušā nebūtu žēl.
  Ogles vasaras kamīnā
  Drudžaini sūrstot kvēl.

  Dzērvēm no spārniem
Pil rudens – raud
  Zilpelēks mākonis skumji,
  Dārza malā sūrenes
Dziest noziedējušas sūri.

  Aizeju neatskatoties,
Lai neredzi manas acis!
Par vētrām, ko krūtīs nesu,
Tev rudens lapkritis stāstīs.

Un sudraba dzērvju bultas
Šķels gaisu, kā piesakot karu.
Es aizeju neatskatoties –
Pil uzplēsts saulriets
Gar debesu malu.

ROŽU PELNI (VIDEO)

Rožu pelni

Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,

Kas kails un vientuļš stāv.

Tu nenāci, kad tas plauka

Un rotājās lepns kā pāvs.

Kur varēji slēpties no vējiem

Un nedienu mākoņiem melniem.

Vairs rožu puduri nezied –

Vien gaistoši rožu pelni.

Un nu jau drīz sasnigs sniegi,

Dārzs taps svinīgi balts,

Koku pazarēs skanēs

Vēju skanīgais alts.

Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,

Neļaušu kājām mīt

Dvēseles klusumu balto,

Kur sniega rozes zied.

Saviem vējiem

Šonakt manī vēji vējo

Sirdī ielūguši alkas –

Četrus gadalaikus

Lūguši uz talku.

Durvis atvēruši

Visām debesu pusēm,

Vien tu kavējies...

Aiz durvīm stāvi,

Klusē.

Šonakt krūtīs ziemas ledu

Lauzis pavasaris.

Sējis sirdī magoņlauku,

Rudzupuķes arī.

Šonakt manī vasara

Kā grieze dzirkles cilā,

Griež vālos rūgtās asaras,

Lai gaist kā viegla migla!

Šonakt rūsam rudenim

Ir kur pielikt roku –

Dienas baltās, nebaltās

Atmiņu pūrā loka.

Šonakt brīnos,

Cik daudz sevī varu –

Pati saviem vējiem vinnēt

Drūmo domu karu.

Vien tu kavējies

Uz apsnigušā sliekšņa.

Varbūt baidies,

Ka vairs nelaidīšu iekšā?

Izdziedāt sāpes

Izdziedāt sāpes,

Kas dvēselē krātas,

Tas ir kā mūžu izdziedāt!

Izdziedāt prieku,

Izdziedāt bēdas –

Visu, kas sirdī krāts.

Izdziedāt dziesmā

Putniem līdzi,

Izdziedāt rudens

Vētru aukās,

Izdziedāt asnos,

Kas pret sauli stīdz,

Izdziedāt kā asaras

Plaukstās.

Izdziedāt sāpes,

Kas dvēselē krātas,

Tas ir kā mūžu izdziedāt!

Kad nakts

Kad nakts met debesu jūrā

Zilu ilgu sietu

Un sapņus kā zvaigznes smeļ,

Domās ceļu mīlestības tiltu

No debesīm līdz zemei.

Un lūkoju spožākās zvaigznes,

Kas šonakt lejup krīt,

Tev klusiem pūces

Spārniem aiznest,

Zem tava loga iedēstīt.

Kad rīts nakts zvejas laivu

Apkārt gāzīs,

Pār zemi zelta zvīņas birs,

Zem tava loga mārpuķītes ziedēs

Un rasā norasojis rīts.

Kurš pirmais

Es no tevis, tu no manis

Kā no akas smeļam veldzi –

Viens otru malkojam un baudām,

Baudot karsto mīlas tveici.

Aiziet dienas, aizsteidz gadi –

Sausi raugās akas grodi.

Novītuši mīlas stādi,

Saplīsuši puķu podi.

Kurš no kura vairāk ņēma,

Vairāk dzēra, mazāk deva?

Kurš pirmais izsīkstēja,

Kurš pirmais nepiedeva?

Laime

Ja es būtu laime,

Soli solī ar tevi ietu,

Acis nenovērstu.

Ja es būtu laime,

Ik brīdi tavā  

Tuvumā sērstu.

Bet es tava

Ikdiena esmu.

Kopā priekos, bēdās

Līdz nāve šķirs.

Un tu to pat nenojaut,

Cik liela laime tā ir!

Pēdējais maigums

Rudens kvēl košos 

Ugunskvēlos –

Dedzina pamali

Mirdzumā kairā,

Pie kājām krīt

Vasaras pēdējais

Maigums.

Tevi sasildīt vēlos

Lapkriša salnajos rītos,

Dienās lietavās tītās.

Ap pleciem tīt siltu

Glāstu,

Pāršķirt pelēkās

Dienas

Ar dardedzes tiltu –

Būt blakus brīžos,

Kad vajadzīgs glāsts

Un rokas siltas!

Likteņa līnijām saujā

Sūra likteņa līnijām saujā,

Svētām dienām, ko nākotne kurs,

Zina vienīgi debesis –

Zilais debesu jums.

Varbūt to zin' arī jūra –

Dzelme un jūras sāls?

Varbūt to zina Vezuvs –

Snaudošais uguns zvērs?

Bet atcerēsies vien zeme –

Baltā smilts,

Sarkanais māls.

Dienas atspulgs

Mākoņu putni,

Saulrietā mērktiem spārniem,

Debesu audeklā

Dienas atspulgu zīmē.

Mirklis un saules ceļš

Jūrai pārtecēs pāri.

Sudraba vižņos

Šūposies gulbju pāris.

Vējš kaiju smieklus sies

Jūrmalas priedēs.

Tavs tuvums un jūra

Dienas atbalsis kliedēs.