Tuvojas rudens

Soli pa solim tuvojas rudens.

Sirds gaida kā dārgumu to.

Augusta naktis, kas zvaigznes svaida

Pār zemi aizmigušo.

Svaida , sijā, sēj sēņu lietu–

Dažs puteksnis matos krīt.

Pievildzis rudens rūsainā lietū

Pretī nāksi man rīt.

Soli pa solim tuvojas rudens.

Saules sirds skopāka kļūst.

Rītausmā, tīrelī sasaucas dzērves,

Balsis mākoņos atsitas, lūst..

Mežmalas slieksnis gail zilās liesmās.

Zied sila  viršu pieres.

Putni spārnos ceļ vasaras dziesmas.

Ielido gājputnu sliedes.

Šorīt augusts piemājas kļavai

Aizdedzis svārku stūrus!

Stārķis ligzdā klabina skaļāk

Manīdams ugunskurus.

Soli pa solim tuvojas rudens.

Sirds gaida kā dārgumu to.

Rudens purpuru, kas atkal plaukst krūtīs,

Ko laiks apsudrabo.

Apsegt tavu sapņu dārzu vēlos

Apsegt tavu sapņu dārzu vēlos!

Ņemt no vasaras un rudens

austu tillu,

Ietīt atvasaras glāstā

Tavu sapņu puķi zilo.

Tas nekas, ja pašai sāpēs

Rudens salnas kostie ziedi,

Sliešu sargeņģelim kāpnes,

Lai tas saudzē tavus dzietus.

Citādi neprot sirds,

Kā vien mīlēt, piedot, žēlot –

Nesavtībā mīlestība dzimst,

Ko nenospēlēt, nenotēlot.

Apsegt tavu sapņu dārzu vēlos!

Ņemt no vasaras un rudens

austu tillu,

Ietīt atvasaras glāstā

Tavu sapņu puķi zilo.

Paiešu tev pretī

Kad lietus pielijusi diena

Kā pelēks putns

 Pār zemi spārnus vilks,

Es paiešu tev pretī

Siltu plaukstu tavā likt.

Un no tavas karstās pieres

Matu cirtas atglāstīšu nost –

Vienu liegu, maigu glāstu

Un tu jutīsies kā svētkiem posts.

Un kad rēna rudens diena

Lietus lāses acīs riesīs,

Būšu tavu domu pūlī

Klāt kā mīļš un gaidīts viesis.

Un man pašai ļoti, ļoti vajag,

Lai žūst dubļi dvēselē.

Lai gaišā priekā apjaust varu –

Esmu vajadzīga tev šai pasaulē.

Vēl satikt vari

Sen garām ceriņu naktis,

Noplūktas vasaras vējā.

Tu mani vēl satikt vari

Uz rudenīga ceļa.

Nesolu saldu vēju,

Saldais snauž liepu zaros.

Tas vējš, ko apsolīt varu,

Nes līdz rudens rūgtuma devu.

Uz rudens takas stāvu.

Zelts un sudrabs pie kājām.

Tik bagāta kļuvusi esmu

Baltām ziemām, vasarām zaļām.

Tik bagāta kļuvusi esmu –

Vienu dzirksti tev apsolīt varu.

Vienu zeltainas kļavas zaru

Un tīrelī gājputnu baru.

Vairāk solīt nedrīkstu.

Vairāk nepaliks pašai,

Ko dedzināt rudens nsktīs,

Līdz rītausmai gaišai.

Bet uz ziemas ceļa

Mani vairs nesatiksi.

Ziemas ceļš sudrabu aizpūsts,

Kura kupenas nebridīsi.

Bērnība atnāk no pasakas

Mana bērnība atnāk no pasakas,

Lai sen  romāna lappuses šķiru.

Sirds vakaros veldzi pasmeļ

No bērnības akas – garu, šķindošu vindu.

Un vakars piebirst dzirkstošām zvaigznēm.

Katrai lūgts maza bērna sapnis,

Kas pacēlis klēpī pār raizēm

Un dziedējis kā smaržīgs apinis.

Mana bērnība atnāk no pasakas.

No vectēva bagātās sētas,

Kur kucēns kā draugs blakus tecēja

Un laizīja no ceļgaliem rētas.

Kur gailis ik rītausmu modināja

Un dienvidū vanagus biedēja,

Kur ganībās Brūnaļu pārsēju

Un lasīju gaiļpiešu tēju.

Mana bērnība atnāk no pasakas.

Atnāk un smeļ dzīvības ūdeni

No bērnības teiksmainās akas

Ar vecu, čīkstošu vindeni.

Valsis mūža garumā

Pilsētas bulvāris klusē.

Neskan soļu atbalss.

Namu logi ver acis,

Klust Vecrīgas balss.

Plecu pie pleca

Caur naksnīgo pilsētu ejam,

Tālu skan plate veca –

Skaista dziesma

 No jaunības dienām:

– Atceries, atceries, atceries –

Atmiņas zvaigznēm sienam.

Garām kā naktstauriņi

Aizlido meitenes smejam.

Valsi mūža garumā

Vēl arvien dejojam

Uz Vecrīgas simtgadu bruģa

Valsējam, valsējam.

Sveši palikuši esam

 Sveši palikuši esam.

Neprotam iet kājām basām.

Laukos – vagās pēdas mīt,

Baidoties, ka dubļi līp.

Pļavās jāņuzāles lasīt…

Latvietis – stāv rakstīts pasē,

Bet ne art, ne ecēt gribam,

Valsti saistām savienībām.

Latvijā vij stārķi ligzdas,

Mājup pārnāk bezdelīgas.

Latvju brēni tālēs dodas

Audzēt svešās zemēs ogas.

Sveši palikuši esam.

Negribam iet kājām basām.

Tēvu zemē rudzus sēt,

Viesnezāles izravēt.

Neprotam sakatīt –

Dzimtā zemē laime mīt!

Vēl nesen

Vēl nesen plūcu

Vijolīti pirmo.

Kad skatos –

Ziedu pļava sirmo!

Viz vasariņai

Sudraboti mati,

Uz saulgriežiem tiek

Posti goda vārti.

Ņirb raibi

Puķuzirņu brunči,

Nātres kā pirāti

Trin dunčus.

Putnēniem

Izauguši spārni

Un pienenēm

Sen pasaulē bērni.

Bet kaut kur

Meža pļavā klusi

Kā mīlestība

Naktsvijole uzplaukusi.

Atnāc mani satikt

Atnāc vēlreiz mani satikt!

Rīts vēsu roku uz pieres liek.

Acis tevi meklē un maldās, –

Pārskatās, nesatiek.

Atnāc vēlreiz mani satikt!

Nejauši, mazliet rūgti.

Sēdēsim līdzās kā draugi

Rudens dzīrēs lūgti.

Tu noseboji pus mūžu,

Es kavējos tīši.

Vakardiena meitās

Un dēlos izaugusi.

Atnāc vēlreiz mani satikt!

Rudenī, kad pīlādži liesmās,

Kad dzērves mērc spārnus miglā

Un atvadas izkliedz dziesmā.

Atnāc mani satikt!

Rāmu atvasaras sauli acīs.

Ar atmiņām par tuvumu

Un sīvo rētu, kas nedzīst.

Svētku diena

Tu esi mana svētdiena –

Rīta kafijas smaržīgais aromāts

Un putnu līksmās balsis aiz loga.

Mans romantiskais Klaidermans

Uz balta flīģeļa fona.

Tu esi kā tilla aizsargtīkls

Ikdienas rūpestiem, raizēm.

Kā ziedu vāze sarkanām rozēm

Un liktenīgi izvilktā loze.

Ienirstu tavā azotē

Kā vētrainā mīlas jūrā,

Kur divatā burājam

Uz mīlestības salu,

Kam nav ne gala, ne malas.

Tu esi mana svētdiena –

Svētku diena.

Vasaras šūpoles

Iešūpo, vasara, iešūpo

Šūpoles savas!

Šūpošos tevī kā bite

Zieda galā.

Šūpošos tevī kā putns

Bērza zarā,

Kā zaļa līdaka vilnī baltā.

Šūpošos tevī kā puteklis

Saules starā.

Iešūpo, vasara, iešūpo

Šūpoles savas,

Lai tevī šūpoties varu

Bez gala!

Kāds bija pirmais

Kāds bija pirmais,

Kas sacīja – mīlu!

Un pārvilka Zemei

Debesu kupolu zilu.

Kāds bija pirmais,

Kas pateica –svētu!

Un dziedēja sāpes,

Brūces – ik rētu!

Kāds bija pirmais,

Kas sacīja – vīlu!

Un prasīja dvēseli

Ķīlā pret mīlu.

Neparasti zvaigznes šonakt krīt

Neparasti zvaigznes šonakt krīt.

Un neparasti vārdi tavās lūpās.

Un skūpsts, kas dedzina ik brīdi

Kā uguns, kuru nevar nodzēst.

Kā pirmoreiz, kā mūžu iepriekš,

Sirds mulsums nepāriet,

 Un vaigos rozes zied…

Tk neparasta nakts, ka bīstos,

Lai trauslais mirklis nenozied.

Lai nenozied kā baltais jasmīns,

Saldi tvanot vakarvējā!

Lai tavi pirksti manos matos

Līdz mūža galam uzkavējas…

Lai neizgaist kā rīta migla,

Rasas pilniem acu plakstiem,

Lai caur asarām un smiekliem

Viens otra vārdu sirdī rakstām!

Neparasti zvaigznes šonakt krīt.

Un neparasti vārdi tavās lūpās.

Un neparasti tuvus atrod rīts

Mūs mīlestības glāstu šūpās.

No mātes klēpja "Labrīt, Saulīt, pasaulīt!"

Kā pumpuri ābeles zaros

Steidz baltus ziedus riest,

No mātes klēpja pasaulē baltā

Mazs bērniņš nāk mīlēt un ciest.

Viņš nāk tik lēni, tik maigi

Kā zemei zālīte dīgst,

Kā putniņš pieklauvē klēpim :

- Māmiņ,- tuk, tuk, vai drīkst? -

Vai aizliegt var ābelei ziedēt?

Vai zālei asnus dzīt?

Mazs bērniņš nāk pasaulē baltā

Saulīti ieraudzīt!

Ābelei vecajā dārzā

Ābelei vecajā dārzā

Sūnām raupjā miza.

Sargā no sala ziemā

Kā seģene silta un mīksta.

Kā ābele māmuļa sirma

Snauž siltu lakatu plecos.

Ābeli sūneklis silda

Un sargā zarus vecos.

Ik gadu ziedonis jūsmīgs

Sprauž ziedus vecajos zaros –

Tā nosirmo mūsu mātes

Kā ābeles pavasaros.

Kā ābele māmuļa sirma

Snauž vecas ābeles ēnā.

Viz baltas ziedlapas matos

Kā sniegs dziesmā senā.

Kad mīlestība gaist

Kad mīlestība gaist

Kā rīta migla pļavā,

Viens otram salti ejam garām.

Lai tikai plaukstas nesaskartos!

Lai tikai nepaliek ne dadzis

Pie svārku atloka vai matos,

Lai it nekas vairs neliek manīt

Par jūnijnaktīm acu skatos!

Un paliek sirdī izdedži un pelni –

Krāsmatas pēc meža ugunsgrēka.

Sirds nealkst prieka, nealkst laimes,

Krūtīs pukstēt reizēm pietrūkst spēka.

Mācos raudāt

Kā to mākoņi dara –

Nolīt pār zemi straumēm,

Lai zūd smaguma vara!

Silts jūtu lietus izlīst.

Plok asaru migla un gaist.

Sirds mīlestības dārzā

Plaukst ceriņkrūms skaists –

Laimīšu ziediem baltiem,

Pilns priecīgu vēju smaidiem. 

Viegliem, viegliem!

Atzīšanās

Jau vakars zvaigznes logā kur,

Un tuvums tavs nāk mani saistīt.

Tas mani sagūsta un tur,

Un nevaru es projām aiziet.

Tas mani piesaista uz mūžu

Pie tavu vaigu bedrēm dziļām,

Pie zilo acu valgmes dzidrās

Ar smieklu bezdelīgām žiglām.

Tas mani piesaista uz mūžu.

Un prātā jūku glāstu silā

It kā es nomaldījies būtu

Un neatrastu mājupceļu.

Jau vakars zvaigznes logā kur,

Un tuvums tavs nāk mani saistīt.

Tas mani savā varā tur

Un nevaru es projām aiziet.

Kā divi kopā saauguši koki esam

Kā divi kopā saauguši koki esam,

Kam zibens stumbru pušu šķēlis,

Kam lapotnē, caur vienām durvīm,

Pūš katram savādāki vēji.

Bet saknēs gadiem krātais maigums,

Dzīvas sulas stumbrā dzen,

Un spītīgi riest mirdzošs pumpurs

Vēju lauztā pazarē.

Stumbrs ievainots, bet nenolauzts.

Dzīst lēnām zibens cirstā rēta,

Zars zaru vējā maigi skauj,

Lai atbalstītu, pasaudzētu.

Kā divi kopā saauguši koki esam,

Kam liktens stumbru pušu šķēlis,

Bet neprotam kā koki piedot

Un zarus sakrustot pret vēju.

Tuvumā

Kad ievas atkal balti ziedēs,
Lakstīgalas noreibušas mīlai
Tostus sauks.
Kad putni pārnākot
Debesīs vilks nošu sliedes,
Un zelta pienenēs plauks
Zaļais lauks.

Kad kļavas sarks kā jaunavas
No kairiem saules skūpstiem,
Ozoliem, vēju rauta,
Zīļu rota irs.
Kad vēlais rudens
Zeltu nospēlējis kārtīs
Kā skrandains ubags vārtu rūmē mirs.

Kad ziema piebērs pasauli
Ar ziliem sniegiem,
Ledus ziedus namu logos sēs.
Kad ziemas naktīs
Aizmigt neļaus mēness,
Un lausks ik mājas paksi
Pieskandēs.

Es būšu tev siltas elpas attālumā.
Skūpstu, glāstu
Un  vēlēšanās tuvumā.

Rit gadu kamols

Rit gadu kamols.
Rit un nesteidz stāties.
Auž labais gariņš mūžu –

 Garu auž!
Beidz pūst un īgņoties,
Nāc, līdzās stājies,
Lai mostas prieks
Kas tevī snauž!
Steigs diena dienu,
Mūža gadi krāsies.
Būs vaigam vēju
Rūdījums.
Bet skats, kas smaidījis
Un pretī rājies,
Būs modrs un
Meklēs vēl mazliet!
Tecēs gadu kamols
Dienām raibu raibais.
Caur liktens pirkstiem
Gludināts un siets.
Liktens stellēs austs
Raibā mūža raksts.
Tik raibs kā dzeņa vēders.
Tik raibs kā vētrā
Jūras  krasts.

Rīta dziesmiņa

Es nākšu rasā samirkušām kurpēm
Un mazliet vēja izspūrušos matos.
Apstāšos pie tavām durvīm,
Pieklauvēšu, lai tu mostos.
Pieklauvēšu liegi, liegi –
Durvju sargs nedzirdēs.
Klauvēšu pie tava loga
Norasotās palodzes.
Putni pamodīsies – klusi
Biklās balsīs uzrunās.
Putnu košās dziesmas siešu
Kuplo bērzu birztalās.
Tā es tevi modināšu
Līdz tu mani sadzirdēsi.
Pirmos saules starus klāšu
  Tavu skropstu pazarēs.
Tā es tevi modināšu
Līdz tu mani ieraudzīsi –
Košu rītu savā logā,
Jautru, spirgtu vēja brīzi.

Mūža pārgalvīgās dienas

Mana mūža pārgalvīgās dienas,
Raibas kā tauriņa zīda spārni,
Dienu baltumam, nedienu melnumam
Smiedamās nesušas pāri.
Esmu sausām kājām
Dienu sūrmi izbridusi –
Mīlestība cēlusi augšup,
Dubļiem aplipt neļāvusi.
Bet sirds, mīlestības putekšņiem pilna
Kā liepu smaržīgie zari.
Ja mana tuvuma tieksies,
Pats aplipsi arī!

Mana mūža pārgalvīgās dienas
Ir vieni vienīgi spārni –
Lidot, lidot, lidot!
Tu arī tā vari, ja spēj mīlēt un piedot.
Cik grūti debesīs tiekties – laimīgai būt.
Cik grūti lepnumu ziedot,
Kādam par atbalstu kļūt.
Grūti!
Bet ja mīlestības putns 
Debesīs ceļ,
Tad pleciem aug spārni,
Kas vējus šķeļ.