Domu brīvie putni

Domas - vienmēr brīvie putni,  mani naktsputni, lido pie tevis.Un es nespēju sapīt tiem kājas, nedz apgriezt spārnus.Tie atspurdz klusā nakts stundā, knābā senu atmiņu graudus,un to spārnu švīksti krīt manā sirdī.

Mani nepakļāvīgie naktsputni lido pie tevis nenoguruši.Arvien izrušina un uzknābā dārgu atmiņu pērles,ko esmu

kā dārgumus slēpusi un dziļi sirdī  glabājusi. Un es nespēju sapīt tiem kājas, nedz apgriezt spārnus.Tie atspurdz klusā nakts stundā, un to spārnu švīksti krīt manā sirdī.

Tevi mīlot

Tevi mīlot pazūd laiks. Viens, divi - diena galā!Tveru pēdējās rieta stundas aiz astes kā
laimes putnu, bet saules bumba aiz apvāršņa aizkrīt un gaist laimes putns padebešos.
Tā visu dzīvi tevi mīlot pazūd laiks - aizkrīt aiz apvāršņa saulrieta zeltītās malas, bet acis 
pilnas tavu atspulgu un lūpas nebeidz čukstēt :- Es tevi mīlu!

Ceļš pa kuru eju

Ceļš, pa kuru nepagurstot eju,mani ved pie tevis  gaismas pilnām domām
un labu ceļavēju.Un savu dienu kanvās es rakstu viskošākās krāsas ar visvieglāko otas triepienu,
jo zinu, - ceļš ,kas ved pie tevis, ir kā audekls sapņiem, kur varu uzgleznot tevi visātrāk.
Un es soļoju vējiem matos,  sauli acīs,varavīksnes paleti padusē - tik daudz krāsu manā dvēselē,
un vēl, un vēl, ka pietiks, lai radītu krāsainu pasauli un tevi, kur skan daudzkrāsaina mīlestības dziesma.

Atvasara

Atvasara, atvasara, 

Mēs ar tevi māsas!

Tavos matos, manos matos

Rudens jaucis krāsas.

Atvasara, atvasara,

Lapu zelts jau virmo!

Manu tumšo matu cirtas

Ar katru gadu sirmo.

Atvasara, atvasara,

Tu vēl kādreiz nāksi!

Mana mazā mūža dienas

Aiznes dzērvju kāši.

Vienkārša atziņa

Pieneņu pļavās bites ganās,

Arājs dzen tīrumā vagas,

Un viss debess zilums 

Ir acīs tavās.

Ievziedi rūgteni dvašo un tvan,

Pamalē dimdina pērkona zvans,

Bet es esmu tava

Un tu esi mans.

Laiks..

Laiks lēnām mūs baltus krāso.

Laiks lēnām projām iet.

Vēl uzdzirkstīt ilūziju spēlē,

Uz metamā kauliņa seš'nieku izmānīt!

Kamēr esmu

Es esmu vējā,kamēr esmu.

Es esmu sēklā, kamēr esmu -

Šai pasaulē kā brīnums,

Kamēr esmu...

Kas esam viens otram

Kas biji tu, kad nebija manis?

– Viens spurains un izspūris dadzis.

Kas biju es, kad nebija tevis?

– Rožu krūms savvaļā audzis.

Kas bijām viens otram pirms nebijām,

Kas  mēs bijām?

– Skaisti vārdi, ko dzejnieks rakstīja dzejā.

Tagad, kas esam viens otram, kas esam?

– Elpa un izelpa reizē – dzīvības dvesma!

Tev šai stundā

Kā man gribas tev šai stundā

Kaut ko labu pasacīt!

Tornī zvana pusnakts jundu,

Lēni sniega pārslas krīt.

Kā man gribas tev no acīm

Skumju ēnas izskūpstīt!

Aizbaidīt pusnakts rēgus,

Siltā glāstu autā tīt.

Vēl tik daudz

Vēl tik daudz nesatiktu rītu.

Vēl tik daudz neizglāstītu glāstu.

Neizjustas, nezināmas laimes

Un neuzplēstu rētu.

Nepateiktu vārdu, neizsmietu smieklu

Un nepiedzīvotu nejaušību.

Līdz galam neizdomātu domu

Un nepadarītu darbu.

Vēl tik daudz neizdzīvotas dzīves,

Ka sirds līksmo par katru

Sagaidītu, satiktu rītu.

Dz. kr. "Sarmoti ziedi"

Pieskāries

Tu manai dvēsl’ei pieskāries

Ar burvju otu,

Lai mani mīlestība izgaismotu!

Lai uzziedu kā saules puķe

Pēc smagām lietavām

Un raugos debesīs kā skuķe

Pēc daudzkrāsainā laimes pakava

Es tevi mīlu

Es Tevi mīlu. Un Tu mani arī.

Visu dzīvi dalām vienu cimdu pāri.

Ir silti man un silti ir Tev arī - 

Visu dzīvi dalām vienu cimdu pāri.

Un  caurumi, kas izdiluši,

Vienmēr atgādina mums,

Ka abi dalām vienu cimdu pāri

Un mīlestība ir ar mums.

Lai mīlestība aug (sudrabkāzām)

Sen noziedēja ābeles un ievas,

Liepu saldā smarža vējā gaist,

Bet augusts nāk, tam lūpās mīlestības dziesma

Un dāvanā pīlādžogu ķekars skaists.

Un sudrabs Jums no tīmeklīša pļavā,

No griezes dziesma rudzulaukā skan –

Lai mīlestība aug, lai sirds to glabā

Kā bērnu pasaulē kas laists!

Lai Jūsu mīlestības sudrabotie gadi

Kā putni debesīs, - lai reizēm jūk to skaits!

Vien pacienājiet tos ar mīlestības sēklām,

Lai zeļ un kuplo jūtu tuvums svēts!

Vasaras pievārtē rudens

Stāv vasaras pievārtē rudens.

Pļavās žāvējas siens,

Siseņi sisina gari,

Virst migla kā vārīts piens.

..

Bet vasaras pievārtē rudens

Un dzidri āboli zālē.

Un nopļautā siena pļavas

Kā lina audekls bālē.

..

Bet vasaras pievārtē rudens

Steidz gleznot akvareli –

Kļavas saulrieta staros

Un debesīs baltu svēteli.

Rodi brūnu kastanīti

Rodi brūnu kastanīti

Rudens lapās čaukstošās!

Drīz nāks salnā balti rīti,

Sveiciens tiks no vasaras.

..

Es tev dāvināšu zīles –

Iedēsti pie mājas tās!

Izaugs jaunozolu birzs

Pirms vēl sarma matus klās.

..

Vēl tev uzdāvināt vēlos

Atvasaras sauli, draugs!

To, kas zeltu staro bērzos,

To kā staros sildās lauks.

..

Lai tev gaiši novakari

Rudens tumsu sijājot!

Lai tu spodri mirdzēt vari

Sirds gaišumu dāvājot!

Lūgsim

Pasaulei uz pleca mazs sienāzītis.

Cilvēkam plecā sēž eņģelītis.

Lūgsim par zaļo sienāzīti,

Lai mūžam uz Zemes aust balti rīti!

Lai pļavas zaļo, meži šalc,

Uz jūru ceļu meklē ik strauts!

Lūgsim plecā eņģelīti,

Lai tauta tautai nav nāves drauds,

Lai tauta tautai ir draudzības zelts!

Neraudiet

Neraudiet, mani dvēseles putni,

Šonakt neraudiet!

Rudens vējš lapas norāvis -

Nu esmu brīvs!

Asajā vējā vēl daži sudraba

Dālderi krīt,

Tos kāds sev plaukstā uzlasīs -

Varbūt jau rīt.

..

Šonakt brīvs kā koks

Pret debesīm rokas ceļu.

Notraukts ir viss, kas nopelnīts,

Kas reizēm zagts.

Pārsteigta viegluma šūpots

Nosalis miegu,

Pāri krīt zvaigznes,

Ko mani sildīt , sūta nakts.

..

Neraudiet, mani dvēseles putni,

Šonakt neraudiet!

Snieg manī sniegi un balts

Debess gaišums kŗīt.

Ir pasaule vaļā un es šai pasaulē

Kā plaukstoš kļavs atkal

Pārnākšu lapas dzīt.

..

Bet šonakt brīvs kā koks

Pret debesīm rokas ceļu.

Notraukts ir viss,kas nopelnīts,

Kas reizēm zagts.

Pārsteigta viegluma šūpots

Nosalis miegu,

Pāri krīt zvaigznes,

Ko mani sildīt,sūta nakts.

..

Pilsēta mostas.Lāmās kvēl

Dzeltenas zvaigznes.

Tie sudraba dalderi, kas dvēslei

Kā asaras krīt.

Bet es esmu brīvs! -

Mani dvēseles putni , neraudiet!

Kā plaukstoš kļavs atkal

Pārnākšu lapas dzīt.

Mātei

Kad pakritu, Tu mani nomazgāji strautā.

Pār celi sāpošo zaļu ceļmallapu sēji

Un baltu nēzdogu kā autu.

Kad pakritu, Tu mani nomazgāji strautā

Un klēpī nesi cieši krūtīm skautu.

Tu savu bērnu neatļāvi sāpēm.

Kad pakritu, Tu mani nomazgāji strautā,

Tu mani nomazgāji prieka baltu!

Viens otrā mēs atradām mājas

Satver mirkli skaisto

Un nelaid vaļā!

Liec tam noticēt, sirds,

Un puksti skaļāk!

Lai sadzird tas,

Kas kā Liktenis 

Līdzās stājas.

Es tevī, tu manī -

Viens otrā,

Mēs atradām mājas!

Es atkal sevi atdzīvinu

Es atkal sevi atdzīvinu!

Jau kuru reizi ? – jautāsiet...

Ik dienu savu nevarību svinu.

Ik dienu savu nevarību rāju -

Vai palikt būs, vai projām iet?

..

Es atkal sevi atdzīvinu!

Vai man tas izdodas ?– taujāsiet..

Kā puķu zirnis dzenu jaunu stīgu

Un rāpjos saulei pretī ziedus sliet.

Ir grūti atrast pazaudēto balstu,

Bet dzīve turpinās, laiks tālāk iet.

..

Es atkal sevi atdzīvinu!

Un ceļu lūpām sapņu kausu.

Hei, Likten, ielej vēl mazliet!

Viss beidzas reiz

Viss beidzas reiz.

Un atkal viss reiz sākas.

Tu esi prom un man ir jāaizmirst

Tā jasmīnziediem piebirusī taka,

Pa kuru gājām jūnijnaktīs klīst.

Man  jāaizmirst ir aso lūpu gūsti,

Kad šķirties nespējām, kaut ausa rīts.

Kad mīlestībā noreibušām acīm

Lūkojāmies vienās debesīs..

Viss beidzas reiz.

Tavs ceļš ved citā krastā.

Mūs nevieno vairs jūtu mulsums kairs.

Ir citas pirksti tavu pirkstu gūstā

Ir citai atvēlēts tavs mīlestības laiks.

Bet arī manā ceļā nav tikai  raupji oļi!

Sen pārsāpēts un izlīdzināts viss.

Virs galvas zilas debesis,

Skan līdzās droši soļi,

Ap pleciem siltu  roku apmetnis.

Reizēm gribas pazust

(Foto no neta)

Reizēm gribas pazust no visiem un visa.

Ienirt kā lietus lāsei jūlija pļavā.

Atpūsties ērtā raspodiņa skavās,

Kļūt brīvai kā vējam savā vaļā.

..

Uz brīdi būt bērnībā, norā pie mājām.

Bezrūpē sapņot leknajā zālē.

Sienāzi dzirdēt, iet basām kājām

Un skatīties mākoņu gubenās tālē.

..

Reizēm gribas pazust no visiem un visa.

Bet tikai uz mirkli, tikai mazliet!

Lai atkal celtos jaunu spēku pilna

Un mirdzošām acīm tev pretī iet!

To rūgteni sūro

To rūgteni sūro

Pīlādžogu čemuru

Šodien noplūkšu no sirds,

Lai acis,tevī raugoties,

Vien laimē mirdz!

..

Lai nelīst drēgns lietus,

Lai asaru urdziņas sīkst!

Saudzīgi plaucēšu ziedus -

Košus kā austošs rīts.

..

Ja satūcis mākonis izlīs

Iesāļu, rūgtenu lietu,

Tavu lūpu maigums to aizdzīs

Kā vējš negaisu dzītu.

..

To rūgteni sūro

Pīlādžogu čemuru

Šodien noplūkšu no sirds,

Lai acis, tevī raugoties,

Vien laimē mirdz!

No dz. kr. "Man pieder laiks''

Man laimējies

(Foto no neta)

MAN LAIMĒJIES

Man dzīvē laimējies satikt Tevi

Uz šīs planētas Dieva dotās.

Staigāt pa birzīm un pļavām

Lapu un ziedu rotās.

..

Man dzīvē laimējies mīlēt Tevi

Uz Zemes, zem bērziem

Un zvaigznēm.

Liktens ceļiem plaukstās

Dieva spraustiem.

..

Man dzīvē laimējies sāpes nest

Un prieku kā bērnu kukuragās.

Iznest un palaist

Raibas pasaules pļavās.

..

Un tas prieks, kas no asarām radies,

Šodien mirdz manās acīs.

No dz. kr. ''Ezers debesīs"'2017.

Jāpaspēj

Dzeltenas liepas zied.

Vasara savu gājumu

Pretī rudenim iet.

Bet kamēr dienas garas,

Naktis balts miglas zieds,

Jāpaspēj čūsku nosist,

Kas slepus lavās pie sirds.

Jāpaspēj dvēseles mājai

Nomazgāt spodras rūtis,

Un mīlestības kokā

Svētelim ligzdu uzlikt.

Dzīves pieturā

Šai dzīves pieturā jau kurais rīts

Paiet tevi gaidot.

Gaidot dienas kā gadi kļūst,

Gaidot paiet mūžs.

Pa dzīves maģistrāli plašo

Kursē autobusi.

Uz priekšu, atpakaļ, -

Katrs uz savu pusi.

Un katrā raugos - vai tu būsi?

Bet manā pieturā neizkāpi.

(Garām aizbrauci vai izkāpi ātrāk)

Varbūt, ka tā ir labi...

Varbūt, ka tā bij' jābūt.

Bet rudeņos, kad dzērves purvos brien,

Un gājputni atvadas debesīs izkliedz,

Sirds pavada mirkļus nesagaidītos.

Kas tu esi

Lai skatītu lielu, uzklikšķini!

Atkal es gaidu

Uzklikšķini vairākas reizes lai redzētu video!

Atnāc vēlreiz

Vairākas reizes uzklikšķini lai redzētu video!

Svētbrīdis

Svētīsim brīdi šo,

Kad gājputni atlido.

Upes no ledus brīvas plūst,

Bērzi pumpuro.

Svētīsim atnākšanu!

Tas brīdi lai top svēts,

Kad svētelis ligzdā pārlido

Un namā tiek šūpulis kārts.

Zelta mirkļi

Zelta mirkļus, izkaisītus vējā,

Kā lauskas neuzlasīt

Rīt nedz aizparīt.

Laiks kalendāra lapas pāršķir,

Un vējš sāk rudens lietu sejā dzīt.

Kas vējos izkaisīt, tas zudis.

Kā izliets ūdens, ko vairs nesasmelt.

Un atkal sirdī ierit zelta rudens,

Un skanēdamas zīles krīt.

Bet skaisti brīži, svētas stundas paliek!

Mīlestība, ko nedzēš gadu pelni.

Lai laiks ar sudrabrasu aprasojis

Matu zelmeni

Un raupju kalis delnu.

Laiks zelta mirkļus vējā kaisa,

Bet krūtīs sirds vēl mundri sit.

Lai dzīves vētras šūpo laivu,

Lai mūžs jau skaita piecdesmit!