Tu mani nobūri

Tu mani nobūri par purva dzērvi,

Asaras par meža strautu.

Sirds auž naktīs nātnu kreklu,

Lai rītausmā to plecos autu.

Izcietusi sāpju pangas -
Veselīga nātru spēka

Pēc garām, melnām lietus naktīm,

Lai atgriezties man būtu spēka

Uzplaukt neparastos ziedos.

*****

Izšķīlās pavasaris

kā raibs cālis no olas.

Izšķīlās un kļuva domīgs  -

Vai zilajā debesu laktā

uzlekšu augstāk par sauli?

Podziņas "Labrīt, Saulīt, pasaulīt!"

Pogas, podziņas - lielas un maziņas.

Aizpogā blūzi, piedurknes, jaciņu.

Aizpogā kleitu, atpogā svārciņus.

Pogas, podziņas - lielas un maziņas.

Visas uz plaukta, rokdarbu lādē.

Māmiņa zinās, kur katru šūt,

Kur katrai podziņai apģērbā būt.

Mīlestības zars

Reiz vārdus no lūpām plūcām

Kā smaržīgu rožu klēpi,

Kur smaržoja katra zilbe,

Daždien ass dzelksnis slēpās.

Dzīve nav rožu dārzs,

Mēs neesam kāras bites.

Bieži rūgts vērmeļu cers

Sejās sitās.

Gauži dzīve mūs ara,

Dvēselē nezāles sēja

Vārdi lūpās sprēgāja,

Dvēseli saldēja.

Slēpāmies viens pie otra,

Muguras uzgriežot vējam,

Sāpes izravējot,

Pār brūcēm jūtu pārsēju sējām.

Un notraucot rūgtumu,

Siltām , mīlošām plaukstām

Cēlām mīlestības smagos zarus

Kā auglīgai ābelei  - augstāk.

Ceļš ir viens

Ir ceļu daudz pa kuriem aiziet mājās,

Vien mīlestībai ceļš ir viens -

No sirds pie sirds, kas gaiši sarunājas

Un sīku pārpratumu netiek šķirtas.

Tu atnāci ar pavasari

Tu atnāci ar pavasari –

Ar pirmo sniegpulksteni

Un teici- mosties,

Jau kārkliem zied zari!

Pūpoli kažokus saulē žāvē,

Dienas kļūst garas -

Dzīvi nenokavē.

Aizdunēs garām pali

Kā vilciena vagoni  ātri,

Mums jāpaspēj uz pēdējo,

Uz vēlīno pavasari!

Mātei

(Trioleta)

Kad pakritu, tu mani nomazgāji strautā.

Pār celi sāpošo zaļu ceļmallapu sēji

Un baltu nēzdogu kā autu.

Kad pakritu, tu mani nomazgāji strautā

Un klēpī nesi cieši krūtīm skautu.

Tu savu bērnu neatļāvi sāpēm.

Kad pakritu, tu mani nomazgāji strautā,

Tu mani nomazgāji prieka baltu.