Vasara kārtējā vasara
Kā koša lapa krīt.
Krīt kā dzeltens ābols,
Salnas noskūpstīts.
Aizripo rasainā tālē
Krāšņās un tveicīgās dienas,
Aizplīvo gājputnu spārniem
Viena pēc otras.
Košā uzvalkā tērpies,
Veltēm pilniem groziem,
rudens kā precnieks nāk dārzā
Un dāvina mārtiņrozes.
Dāvina degošu sirdi,
Dāsni noklāj pie kājām,
Bet sirds gulbjus debesīs pavada
Krūtīm piespiestām delnām.
Rudens dāvina
Pīlādžu ķekarus
Un krāsainu lapu rotu,
Un atvasaras sauli
Pār kļavām sudrabotu.
Ja man būtu tik daudz,
Es tev arī dotu.
Bet manī ir tikai maigums,
Sevi apslāpējis, kluss -
Lūpu pieskārienā,
Acu skatā
Un šķelmīgā smaidā dus.
Tik daudz es tev varu dot,
Neko pretī neprasot.
Katrs rīts nāk kā iemīlēšanās -
Lēnām nakts aizkaru šķirot.
Lēnām pie glāstiem pieradinot -
Ar gaismas ātruma zibu
Uzplaucē krūtīs mīlestību.
Vienu baltu brīdi
Tu man skanēt liec.
Brīdis gaist un tu
Man nepietiec.
Mūžs tik īss
Kā spoža zibens ziba,
Bet man mūžību
Tā skanēt gribas!
Vienu baltu brīdi
Skanēt neapniks,
Sarma logā ziedēs,
Balti sniegi snigs.
Vienu baltu brīdi
Tu man skanēt liec.
Vienu baltu mūžu
Tu man nepietiec!
Vai tur zibens atplaiksnīja?
Vilnis silts caur sirdi skrēja.
Nē, vien saulriets atmirdzēja
Tavu acu rāmā vizmā.
Vai tur pērkons nodimdēja?
Sirds kā kumeļš salecās
Un auļos skrēja.
Nē, tava roka glāstot
Uz manas dusēja.
Savu mūžu dzīves dārzā
Krāšņus ziedus sēju.
Mīlestību audzēju,
Naidu izravēju.
Mīlestības sēklām
Sirdi pilnu krāju,
Ar prieku, svētiem brīžiem
Piepildu māju.
Ziedot iztvan vasaras
Pilnas saldu vēju,
Birst reizēm asaras
Kā ķiršu ziedi vējā,
Bet mīlestības atvases
Krūtīs izauklētas,
Sargātas no naida saltmes,
Sirds tālāk ļaudīs dēsta.
Bet atraidītās mežā,
Sūnās roku,
Lai aug par pīlādzi,
Par svētu koku!
Tu esi kā brīnums šai pasaulē
Un pasaule kā brīnums tevī!
Caur ziemas puteņiem
Un baltiem pavasariem
Tu sevi mīlestības dārzā sēj!
Skatos kā brīnumā –
Kā cilvēka dvēselē mazā
Mīlestības auklēti sapņi dīgst
Cerību krāsā!
/ Uzklikšķini lai redzētu lielākas nošu zīmes!/
Pacelsim glāzes par gadiem!
Tie kā svīres aiz apvāršņa zūd.
Par draugiem,par darbiem labiem,
Par brīžiem kopā būt!
Pacelsim glāzes par sāpēm,
Kas kopā ar nedienām gaist!
Par prieku, kas bijis pārpārēm,
Par šo mirkli, kas ir tik skaists!
Pacelsim glāzes par mīlu –
Šo uguni mūžīgo,
Kas dvēseli paņem par ķīlu
Un dara laimīgu.
Kā jūra krastu mīl,
Tā mīlu tevi!
Nekur no tevis prom
Man neaiziet.
Zem kājām liedags balts,
Milzt padebeši zili,
Jūrā sārta saule riet.
Zem pēdām kāpu smilts –
Cik daudz gan tajā stāstu!
Kā villainē ņirb pērļu raksts.
Vēl augums auklē tavus glāstus,
Un vakarkrēslā tinas krasts.
Lūpās uzplaukst maigi vārdi
Tev, kas savu mūžu manam dod.
Nekad nenodarīšu ar vārdu pāri,
Jo mīlestība labus vārdus rod.
Nekur no tevis prom
Man neaiziet –
Tu esi krasts,
Kur varu savu laivu siet!
Grūti pasacīt vārdus,
Kas mīļotā dvēseli sarga,
Izplest kā albatross spārnus,
Kā lietussargu virs galvas?
Grūti pasniegt šo balvu –
Atdot no sevis pusi,
Neprasot ko saņemsi,
Ko pretī gūsi.
Negaidot uzslavu –
Vienkārši maigi un klusi
Pateikt, ka sargās to
Tava mīlestība,
Lai kur dzīves burzmā būsi?
Satver mirkli skaisto
Un nelaid vaļā,
Liec tam noticēt, sirds,
Un puksti skaļāk!
Tā lai sadzird tas,
Kas kā liktenis
Līdzās stājas .
Es tevī, tu manī –
Viens otrā,
Mēs atradām mājas.
Paliec kāds esi,
Mans mainīgais vējš!
Šodien dienvidis,
Rīt ziemelis spējš.
Šodien rotaļīgs
Ziedlapas rausti,
Rīt trauksies brāzmains
Un paliks auksti.
Abi zinām, ka tāda
Tev daba –
Reizēm rāma,
Reizēm skarba.
Paliec kāds esi,
Mans nerātni vējš!
Man tu tāds patīc –
Aukains un spējš!
Varbūt esi atbalss
No sauciena kāda?
No gana dziesmas
Stabuli kārklājā griežot.
Varbūt esi atbalss
No pērkona dārda
Pār Gauju zibeņus sviežot?
Varbūt no vālodzes dziesmas
Atskaņa siena vālā?
Varbūt esi atbalss
No saules stara?
Kas esi tu, kas mani
Tik laimīgu dara,
Ka piepilda sirdi
Ar līksmi un sparu?
Kas esi tu? Kam pār
Mani ir vara?
Iestājās liepziedu laiks.
Tavas acis kā zeltaina saule
Kausē dvēseli manu.
Tūlīt tā izkusīs
Pa vārdam, pa smaidam.
Bites vāc kārēs medu,
Un tavas brūnās acis
Nenogurušas kausē
Dvēseli manu.
Vēl tik daudz nesatiktu rītu!
Vēl tik daudz neizglāstītu glāstu,
Neizjustas, nezināmas laimes
Un neuzplēstu rētu.
Nepateiktu vārdu, neizsmietu smieklu
Un nepiedzīvotu nejaušību.
Līdz galam neizdomātu domu
Un nepadarītu darbu.
Vēl tik daudz neizdzīvotas dzīves,
Ka sirds līksmo par katru -
Sagaidītu, satiktu rītu!
.jpg)
.jpg)
.jpg)
