GAUJA

Ar sudraba spāri plecā
Mani Gauja uzrunā.
Vārdi nepaiet secen -
Krīt sirdspukstu dunā.

Tīkama sirdij šī runa.
Jautra un strauja reizē.
Kā apburts klausos
Un veldzējos vēsajā veldzē.

Gauja - latvju meitene skaistā!
Pietekām nerātnām bizēm.
Dieviņa pasaulē laista
Vidzemes brunčos un vīzēs.

Klausos kā upe runā.
Nesūdzas viegli vai grūti.
Pati rod dzīvības spēku
Savlaikus mainīt gultni.

Ar sudraba spāri plecā
Kā Latvijas karogu mastā,
Ar mani Gauja runā
Mātes valodā skaistā.

TAURENIM MODUŠIES SPĀRNI

Taurenim modušies spārni -
Tik  plāni, trausli!
Liepās pumpuri rosās
Degunus slienot pret sauli.
Zeme dzīvības sulas pilna
Kā mātes krūts.
Arājs meklē arklu,
Lauks smaržo pēc kūts.
Kamene apmulsusi ducina basā.
Dieviņš stāv basiņām rasā,
Pin saulītei sudraba
Lentītes matos,
Un dvēseli apņem svēta līksme
Kā Zemi krāsu varavīksne.
Pavasaris!

KLĀT APRĪLIS

 

KLĀT APRĪLIS

 Klāt aprīlis
un upēm vaļā krasti.
Un putodamas
straumes līst.
Un sirds sit krūtīs
mazliet neparasti,
Un putnam knābī
dziesma trīc.
Un rudais runcis,
kuplu asti,
Paša varenībā došs,
gāž apkārt atkritumu kasti
un ieturējies spalvu poš.
Un saule siltiem
staru pirkstiem
sien pūpolzaros
zelta mezgliņus,
Un bērnu vaigus krāso
brūniem lāsumiņiem
Kā Lielā dienā
olas čaumalu.

SAULES ATSLĒDZIŅA

Rīta blāzma sūta ziņu,
Met ar zelta kamoliņu!
Spožā līksmē dzijas raisās,
Dzīpari pār zemi kaisās.
Izirst viegla vēja spārni
Spožo zeltu sviežot pāri.
Taisni rokās iemet viņu -
Saules zelta atslēdziņu.

Jaunai dienai durvis verot,
Mīlot, ticot, cerot,
Atslēdz saules atslēdziņa
Jaunas dienas duraviņu.

PAVASARĪGA NOSKAŅA

Paceļu acis pret debesīm - 
Drīz līs!
Mākoņu pelēkais palags
Dvēseli izkratīs.
Izrakstīs zemes mēteli
Priecīgās urgās.
Lazda izlaidīs zeltainas
Matu sprogas,
Mazs vizbulēns asnus dzīs
Zilām acīm vērdamies debesīs.

Pavasaris! Pavasaris!
No pelēka mākoņa
Stērbeles riss.

DVĒSELES PUTENIS

Šodien debess tik tuvu!
Puto kā vilnis balts,
Ka gribas kļūt par buru,
Izkust debesu jūrā,
Putenim pēdas jaukt.
Izlīt zemes klēpī,
Zilās vizbulēs plaukt.

Šodien debess tik tuvu,
Ka neatšķirt,
Sākums, kur gals?
Kur zeme, kur debess,
Kur dakts, kur asa
Kindžala spals?

ZIEDOŅA VĒJŠ

Ziedoņa vējš ieklupa matos.
Skūpstīja, glāstīja, - sajauca galvu!

Upes bangoja, no krastiem kāpa.

Saule debesīs dega kā lāpa.

Pumpuri milza, plīsa, šķīlās.
Sirds kūleņoja, atzinās mīlā.

Strazdi svilpa,
Prieks uz papēžiem mina.

Mute smēja. Acis smējās,

Ausis svila.

APRĪLIS

Klāt aprīlis.
Zied pūpols zilā vējā.
Zied logos aizkari,
Zied acīs prieks.
Bet cīruļputenis
Laižas trakā dejā,
Tik centīgs,
Kā būtu teicamnieks.

PALIEC KĀDA ESI

Paliec kāda esi!
Dvēselē gan sauli,
Gan negaisus nes.
Mežrozes ērkšķaino 
maigumu,
Gaišas ilgas no vālodzes.
Un plašās sirds dzīlēs
Gulbja dziesmu.
Paliec kāda esi -
Sieviete roze,
Ar ziemcietes spītu
Un izturību.

LAIKS IR BEZGALĪGS

Laiks ir bezgalīgs.
Vien mūžs ir īss, -
Uz laika astes puteksnītis sīks.
Vai tāpēc neesmu es,
Vai tādēļ neesi tu,
Laika ziedā auklējot mūžību?

 TU GAIDI

• Tu gaidi pavasari līdz kailie bērzi saplauks. Rīti modīsies priecīgi un silti. Kad zemes bites māllēpenēs lidos un līdz zemei stiepsies saules pirksti. Tu gaidi pavasari - džo sējas laiku, kad zeme klēpī uzņems sēklu - dīgs. Bet pats vēl nenojaut, ka labu laika sprīdi, kā dārgu asnu sirdī mani nēsā līdz.

 

Tik vien kā elpā sasildīt
Zilo vizbulīti –
Taviem pirkstiem pieskarties
Tos noskūpstīt.
Tik vien kā plaukstās paauklēt
Ziedu mākonīti –
Silto lūpu taurenīti lūpām noglāstīt.

"' Tik vien  '' arī  ''tikai"'