NEGAISĀ

Dimdēja, dārdēja pērkona grandi.
Locījās zelta zibens čūskas.
Ziedi aizvēra skaistās acis.
Putni paslēpa skanīgās svilpes.
 
Dimdēja, dārdēja pērkona grandi.
Mākoņi apsedza debesu jumu.
Pustumsā gailēja negaisa acis.
Lietus grabēdams pār zemi gruva.
 
Norima pērkona tēvam dusmas.
Vējš stūma projām mākoņu skrandas.
Saule dāvāja saulstaru līksmi –
Lieca pār zemi varavīksni.

VARBŪT AR MĪLESTĪBU

 Piepildi dienu ar kaut ko tīru!
Varbūt ar mīlestību?
Varbūt ar vārdiem par tādu maņu,
Lai ik diennakts stundu
Kā pulkstenis zvanu!
 
Varbūt ar siltu glāstu –
Kūstoši maigu kā sniega pārslu.
Tikai nesoli gaisa pilis –
To logi veltiem sapņiem pilni.
 
Dāvā vienkāršu pūpolzaru,
Lai vāzē uz galda ielikt varu!
Un lūpu maigo pieskārienu,
Un vienu bezgala laimīgu dienu!
 
Piepildi dienu ar kaut ko tīru!
Varbūt ar mīlestību?

 

CIK ILGI VĒL?

Cik ilgi manās atmiņās gailēsi,
Cik ilgi dvēselē sūrstēsi vēl?
Tava elpa man blakus palikusi
Un skūpstu pieskāriens lūpās kvēl.
 
Laiks nojaucis dardedžu tiltus,
Jūtu upes aizbēris ciet.
Bet mīlestība kā pazemes straume,
Lauž ceļu caur sirdi – to nesasiet.
 
To nesasiet ziedu buķetē košā,
Nedz kā vasaras vīnu glāzēs liet –
Aizsūtīt līdzi dzērvēm uz spārniem,
Kad gājputnu kāsis projām iet.
 
Cik ilgi manās atmiņās gailēsi?
Spēšu par tevi vairs nedomāt rīt?
Pavasaros plaukst mūsu ābeles,
Rudeņos dārzā sārti āboli krīt..

ZIEDONIS

Plaukst jūsmīgs ziedonis
Ar mīlestības vārdiem.
Gan cilvēkiem,
Gan bikliem meža zvēriem.
 
Kad dzīves šampanietis
Strūklā plūst uz augšu,
Un sirmu mīlnieku
Vairs nenosauks par aušu.
 
Plaukst ilgots ziedonis,
Kas stīgo mīlas stīgas,
Kad jaunībai ir jāatmin
Vēl neskaitāmas mīklas.
 
Pie Gaujas atnāc, draugs,
Kad lakstīgalas pogos –
Birs ievām baltie ziedi drīz
Un briedīs sūras, melnas ogas.
 

NEDZĪVOT MIRKLIM

Tevi gaidu uz rītausmas ceļa.
Dzērvju kāsis kliedz atvadas vējā.
Rudens diena kā smaržīga veļa
Apskauj un dvašo sejā.
 
Kļauju rokas ap taviem pleciem,
Cik labi mīlēt un laimīgiem būt!
Satikt rītus ar saules lēktiem,
Gadalaikus, kas nāk un zūd.
 
Vien nedzīvot mirklim, nedzīvot maldiem -
Uz Zemes īss lemts cilvēka mūžs.
Piepildīt dzīvi vērtīgiem gadiem,
Līdz tie aizlido vējā un zūd.

LAIKA UPE

Laiks nepielūdzams rit
Kā strauja upe.
Otrreiz laika straumē neiekāpt.
Vaigam pārslīd vienmēr
Jaunas rūpes, kas nāk un iet,
Bet nebeidzas nekad.
Laiks pēkšņi pārmainās, –
Kā miglā klīstu!
Ne tevi vien, pat sevi nepazīstu!
Kad laika spogulī
Savā spulgā skatos,
Ir rudens migla iegūlusi matos.
Bet laika upe kļūst
No strauja skrējiena par rāmu.
Un siltā atvasaras saulē žūst
Dzīves mākoņainā panorāma.

******

Ar mīlestības pieskārienu
Dāvinu tev jauku dienu!
Lai katram mākonim ir zelta mala,
Lai prieks ir tavu bagātību sala!
Lai blakus rūpestiem un raizēm
Ir vienmēr galdā spēka maize!
Lai svētīts tev šīs dienas rīts
Dieva acu pieskatīts!

KAD...

Kad saplauks ceriņi, manī vērsies vēl kādas zilas acis.
Man smaidīs vēl kādas sārtas lūpas...
Kad saplauks ceriņi, es būšu tik laimīga un bagāta,
Cik Zeme, sakņu pirkstiem apskauta.

*****

Viens silts saules stariņš,
Viens mīļš un sķelmīgs smaidiņš.
Viena maza, mīļa buča
Un dienai ir liela dūša!

*

Man patīk tev skatīties acīs.
Ne tāpēc, ka tajās ieraugu sevi.
Man patīk tev skatīties acīs,
Jo redzu kā tur staro mīlestība.

****

Violeta gaisma staro lāstekās,
Un saule slaidiem pirkstiem spēlē
Palāsēs krāsainās notis.
Bet pavasarīgs vējš svinīgi
Maršē pār sērsnaino lauku.

ACIS PRIEKŠĀ PASAKA

Kā lai tev pasaku
To, ko sirds grib sacīt,
Kad tu man lūkojies 
Dziļi, dziļi acīs?

Krūtīs mazais zvirbulēns
Stipri cilā spārnus,
Un es aizmirsusi esmu
Visus mīļos vārdus.

Bet tu manī lūkojies
Nenovērsdams skatu –
Acis priekšā pasaka,
Katru laimes vārdu.

Acis priekšā pasaka,
To, ko  sirds grib sacīt,
Kad tu manī lūkojies
Savām siltām acīm.

***

Vēl vienai naktij cauri izbridusi
Varu noaut atmiņu dūkstīs
Sabristās kājas.
Uz bezmiega mūrīša
Remdenā sāna
Izkārt valgās domas –
Tās kā cauras zeķes
Dažādu domu diegiem lāpītas,
Varbūt pret rītu atvilgs...

DRĪZ PAVASARIS

Šorīt saule iesvieda sejā
Prieka drupatiņas.
Saules staros viss zaigo
 un līksmo –
No skumjām ne miņas!
 
Zvirbuļi krūmājā
Priecīgi tērgā –
Būs siltākas dienas!
Lāstekas jumtmalē
Degunus slauka –
Mums jāatvadās no ziemas!
 
 Lazdu krūms priecīgi
Sašūpo zarus,
Saules prieka drupatās
grimdams, –
Drīz jau drīz pavasaris...
Kūstoša sniega tērcēs dzirdams.

KĀ

Kā skaista dziesma
Skan vējā līkstošie zari.
Vējš vienmēr zin kā skanēt.
Lai vējā klausoties,
Tu domātu par mani.

 

STARP TEVI UN STARP MANI

Starp tevi un starp mani ir kas neparasts.
Kas neizdibināms un svešiem neuzminams.
To zina tikai jūras baltais krasts
Ik brīdi jūras skūpstos grimdams.
 
Es tavu balsi jūras šalkās dzirdu.
Tu manus smieklus Gaujas viļņu čalās.
Viens otram nesasniedzami...pa vidu
Mums vienmēr svešas ēnas bradā...
 
Starp tevi un starp mani ir kas neparasts.
Kas neizdibināms un svešiem neuzminams.
Es negribu būt jūras baltais krasts
Sūros jūras skūpstos grimdams!

SIRDS NEJAUTĀ

Sirds nejautā vai mīlēt. Sirds mīl.
Ar katru pukstu veldzi dodot mīlai.
Kā dardedze ap Zemi glāstu sien
Pēc barga negaisa un zibens šķilām.
 
Sirds nejautā vai mīlēt. Sirds mīl.
Tā pļava atdod pļavas ziedus.
Jo vairāk atdod, vairāk plaucē citus, –
Caur ziedēšanas sāpēm gaišu prieku.
 
Sirds nejautā vai mīlēt. Sirds mīl.
Un nejautājiet kā tas vienmēr notiek,
Ka mīlestība balta, balta atnāk
Un dvēseli pie mīļām kājām noliek.

ATNĀC

Atnāc saulrietā pretī pie jūras
Mani un vasaru satikt!
Satvert jaunības meitenes roku,
Viens otram patikt.

Atnāc saulrietā pretī pie jūras,
Kad sejā krīt saulrieta stari!
Stāsti kā vadīji ziemas bez manis,
Kā gaidīji pavasari?
 
Tas sudrabs, kas matos,
mūsu jūrai nav svešs –
Tas mums ar gadiem mantots.
Lai šovakar uzbrāzmo jaunības vējš
Jūrmalas priežu mastos!
 
Atnāc saulrietā pretī pie jūras
Mani un jaunību satikt!
Satvert vasaras meitenes roku,
Siltu dzintaru plaukstā ielikt.