Pacel mani, māmulīt! "Labrīt, Saulīt, pasaulīt!"

Pacel mani, māmulīt,

Pacel klēpī savā,

Cieši krūtīm piespiestu,

Kur pukst sirsniņa tava!

Sasildi mani, māmulīt,

Sasildi klēpī savā!

Kamēr es mazs kunkulīt's

Klēpis tavs silda un sargā.

Izaugšu liels spēkavīrs,

Klēpī auklēšu tevi.

Auklēšu, mīlēšu, māmulīt,

Tu man sirsniņu devi!

Negantais vējiņš ''Labrīt, Saulīt, pasaulīt!"

Baltu mākoņu aitiņas
Debesu pļavā
Nebēdnīgs vējiņš gana.
Plucina vilniņu, - kutina,
Vēja zvaniņus zvana.

Mākoņu avenam kažokā 
Iepinās – pūta un elsa,
Zils no dusmām palikdams
Lietus mākonis milza.

Mākoņu avenus nikni 
Zibsnīgiem ragiem badīja,
Zibot zibeņi zibēja,
Mākoņu aitiņas raudāja.

Izklīda mākoņu ganāmpulks 
Pa milzīgo debesu pļavu,
Raudot mākoņu aitiņas
Saulītei sūdzēja ganu.

Saulīte neganto vēju 
Silti smaidot rāja,
Krāsainu dardedzes jostu
Debesu aplokam sēja.

Vējiņš palikdams rāms, 
Tūcītes labināja –
Glāstīja, glaudīja,
Kažokus kutināja

Drūzmējās mākoņu aitiņas 
Bikli gar debesu malu.
Saulīte vēlīgi smaidīja,
Slavēja teicamo ganu.

Pazudušais zābaciņš ''Labrīt, Saulīt, pasaulīt!''

Kad no mājas jāiet laukā,

Dienā siltā, dienā jaukā

Nekur nevar atrast viņu -

Kreisās kājas zābaciņu!

Meklē pagultē, zem galda,

Krāsns priekšā, kur malku skalda.

Meklē mantu kastē zilā -

Zābaks nozudis kā miglā!

Mamma rājas: - Kā var būt,

Ka mājās zābaciņi zūd?

Dēls, nekārtīgs, ja esi kļuvis,

Mācību sev būsi guvis!

Bet kad beidzies mājās tracis,

Mazais suņuks, nez kur racis,

Zobos nes kā mantiņu

Pazudušo zābaku!

Eglīte - māmuliņa "Labrīt, Saulīt, pasaulīt!"

Eglīte - māmuliņa

Pilna brūnu čiekuriņu.

Katra zara pazarē

Auklē mazu bērniņu.

Maijā mazie čiekuri

Uzvelk zelta mundieri -

Uzzied eglei zari

Katru pavasari.

Necērt koku Svētvakaram!

Egli mežā rotāt varam

Burkāniem, āboliem -

Meža zvēru gardumiem.

Pavasarī eglīte

Mazās egles zemē sēs.

Augs un ļaudis priecēs

                                  Jauno egļu mežs.   

Zilu rozi...

/Ineses Dūnes salikums/

Ziedoņa vējš

Ziedoņa vējš ieklupa matos,
Skūpstīja, glāstīja, sajauca galvu.

Upes bangoja, no krastiem kāpa,
Saule debesīs dega kā lāpa.

Pumpuri milza, plīsa, šķīlās,
Sirds kūleņoja, atzinās mīlā.

Strazdi svilpa,
Prieks uz papēžiem mina.

Mute smēja, acis smējās,
Ausis svila!

Palu zābakos

Palu zābakos āvies,
Saldu sulu krūzi rokās,
Pavasaris svinīgi
Kāpj lejā pa nogāzi.

Irst sniegbaltais auts,
Droši ceļu rod strauti,
Strazdus zaros sasauc
Dzimtenes bērzi.

Daba mostas.
No krastiem kāpj upes,
Dvēsele spārnus cilā,
Aun kājās kurpes.

Prieks paceļ augstu
Virs mākoņiem baltiem,
Prieks puto un palo
Kā upes no krastiem.

Palu zābakos āvies,
Saldu sulu krūzi rokās,
Pavasaris svinīgi
Kāpj lejā pa nogāzi.

Pirms rītausmas

Pamodini mani pirms rītausmas,

Kamēr vēl pasaule dus,

Bites nav stropos modušās,

Putni pazarēs klus!

Sagaidīsim ausmu

Glāstu mūzikā maigā

Ar skūpstu spirgto dvesmu -

Brīnumu, kas uz pirkstgaliem staigā!

Pamodini mani pirms rītausmas,

Lai satikt no jauna varu

Saullēktu tavās acīs

Un laimes piedzimšanu!

Kam?

(Foto no Ievas Trimalnieces fotoarhīva)

Kam vēl tik zilas acis

Kā vizbulēnam?

Kam vēl tik līksmi smiekli

Kā strauta zēnam?

Kam vēl tik liegas rokas

Kā bērza šūp'ļa līkstij?

Kam vēl tik silti pirksti

Kā saules dzirkstij?

Kam vēl tik liela dūša

Kā vēru eglei?

Kam vēl tik dāsna sirds

Kā mātei Zemei?

Vienmēr vajag noslēpumu

Vienmēr vajag kādu mazu noslēpumu.

Olu perēklī, vai ziedpumpuru.

Tavu acu rāmo dunu,kas līst pār mani.

Vienmēr vajag kādu mazu noslēpumu.

Tavu lūpu smalko izliekumu,

Kurā noslēpies smaids.

Vienmēr vajag kādu mazu noslēpumu.

Olu perēklī, vai ziedpumpuru.