Iecel zvaigzni egles zarā
Laimes eņģelim!
Ziemsvētkos prieku radi
Savam labvēlim!
Laimes eņģelītim dāsni
Mīlestību sūtot,
Pretī laimi saņemsi
Daudz vairāk, cik to lūdzot.
 
Iededz sveci egles zarā
Laimes eņģelim!
Lūdz lai Dieviņš viņu sargā
 Viedām debesīm!
Lai tam vienmēr stipri
Spārni lidojot,
Lai tam vienmēr spēka vārdi
Mierinot!
 

SASILDĪTIES

 

Sasildīties sniegputenī tavā siltā elpā,
Kas uz plakstiem maigā skūpstā trīss.
Uzticēties tavām drošām rokām,
Ielūkoties zilo acu debesīs.

 
Sniega pārslas vijas draiskā ziemas dejā.
Aizsnieg lauki, aizsnieg  mājupceļš.
Ir tik labi lūkoties tev sejā,
Apkārt snieg un pēdas aizpūš vējš.
 
Iegulst plauksta tavā siltā delnā.
Sniegputenis virmo, pārslas lūpās kūst.
Divas sirdis elpo vienā ritmā –
Ceļš uz laimi paliek sniega neaizpūsts.

VĒJĀ GAISTOŠĀ

 

**
Ieliec galvu manā klēpī!
Ir tik labi tevi just...
Tavu rūgto matu smaržā
Tā kā bitei ievās zust.

Tā kā bitei ievu ziedos
Noreibušai dziesmu sākt.
Lai man citi ziedi piedod,
Ja pie tiem es neatnāku!

Lai man citi ziedi piedod,
Ka man rūgta laime tīk ;
Mīlestību neizvēlas,
Atnāk tā un sirdī krīt.

Ieliec galvu manā klēpī!
Ir tik labi tevi just...
Tavu rūgto matu smaržā
Tā kā bitei ievās zust!

ZILU CERIŅU UPES

 

**
Vari lauzt, vari liekt mani
Kā ievas baltos zarus!
Cik spēka, ziedēšu tev pāri
Un reibināšu pavasaros!

Ne nabaga palikšu,
Ne kropla tapšu-
Vēl kuplāk ziedēšu,
Vēl krāšņāk plaukšu!

Rudenī, kad mani 
Pārāk sūru sauks,
Iebēršu tev saujās
Ievu ogas, draugs!

SARMOTI ZIEDI

 

LAIMES PUTNS

Laime, laimīte!
Kur tādu meklēt,
Kur tādu rast?
Reizēm pa rokai,
Reizēm kā tāls
Jūras krasts.
Gribētu notvert
Kā putnu - 
Vaļā nepalaist...
Lai cik stipri turu,
Pasprūk un gaist.
Māmuļa smaida:
- Tu, meitēn,
Vēl gurķis mazs,
Vēl nezini kurā bērzā
Tavs laimesputns
Šūpojas!

TAVAS ACIS

Tavas acis nav ezeri zili.

Tās drīzāk rada siliem.

Tumšajiem priežu siliem,

Rāmiem un dziļiem.

Reizēm savāds spīdums

Tev acīs kā stirnai gail

Un man līdz smeldzei

Atzīties bail,

Kāds manī mīļums!

MAN PIEDER LAIKS

 

**
Tikai vienu vārdu...
Bet es tik daudz gribu pastāstīt...
Kā manā pusē vasaras naktīs
Zvaigznes krīt...
Kā rīta migla, kā gaisīga upe
Pār pļavām slīd.
Kā lapsēni draiskojas norā...
Kā piekūns ceļas debesīs
Un kā bulta zemē krīt.
Ka sirds kā mežezers rāms
Tevi gaidot silst,
Kad nāksi kā briedis
Ūdenī brist..
Vakar ezerā ielaidās gulbji.
Šorīt ziedus atvēra
Ūdensrozes un lēpji.
Bet šonakt skatos -
Debesīs Mēness dilst.
Un mežezers pilns
Zvaigžņu atspulgu
Silst.

**

Es nemeklēju tevi.

Nezināju kur meklēt.

Ne svešu ugunskuru pelnus rakt,

Ne kafijas biezumos zīlēt.

Tu nāci ne lūgts, ne saukts.

Tu nāci kā gaismas stars

Pār mežu galu nevienādām vīlēm,

Izgaismodams manas apziņas dzīles.

Atnāci. Piekļāvi cieši klāt

Un čukstēji:

- Es tevi mīlu!

KAMĪNPRIEKŠĀ

 

**
Tevi mīlot spēju kalnus gāzt!
Tu neticīgi, šķelmi smaidi;
Solījums izklausās kā stāsts
No fantastisko stāstu saimes.

Tevi mīlot iespējams ir viss!
Kā ziedus zvaigznes plūkt
No debesu pļavām...
Nonest Mēnesi uz Zemes,
Sirdi likt pie kājām tavām.

Tevi mīlot iespējams ir viss!
Mīlestība uzvar jūtu karā.
Ir manos spēkos sniegt tev debesis,
Ir manā varā auklēt mīlas jūrā.

**
Kreisajā pusē, kur sirds,
Glezns putns ligzdo.
Es aizturu elpu
Un sirdspukstos klausos.

Klausos kā spārnus tas cilā,
Kā elpo - 
Siltām dūnām perēkli darina.
Kreisajā pusē, kur sirds,
Mīlestības gulbis ligzdo.

EZERS DEBESĪS

 

**
Šonakt nolija zvaigznes.
Ābeļu dārzā, asteru dobē.
Mēness zeltaini blāvs
Grauza nakti kā villaini kode.
Rīts mazgāja rasā acis
Un iededza ugunskuru.
Dzirkst dārzā zvaigžņu jūra
Pilna krāsainu asteru buru.

**

Ziediet rudenī - ziediet!

Pīlādži arī zied.

Koši sarkanām ogām

Kvēlo kā saules riets.

Ziediet rudenī - ziediet!

Debesis arī sāk

Pumpurot tumšzilām asterēm ,

Balti adatainām.

Ziediet rudenī - ziediet!

Sarma, kad pumpurus segs,

Ziedēs vien rudens ogles

Sirmā cepure.

**

Nedomāsim par ziemu,

Nedomāsim par to!

Saules zaķēns uz mākoņu vāla

Priecīgs kūleņo.

Apskauj mani ciešāk!

Sniegs putenī egles silda.

Nedomāsim par ziemu!

Sirds vasaras saules pilna.

*

 Nakts? Nakts nesola neko,
Vienīgi tumsu
Caur kuru tu neredzi un nedzirdi
Mani raudam.
Nakts? Nakts nesola neko.
Tā vienkārši atnāk
Un man ir jāizlemj –
Pamosties vai nepamosties.
*
Rīts kā Nezinītis, izbrīna pilnām acīm,
Kā Zemi ieraudzījis pirmo reizi.
Un apziņa mostas ar ticību reizē –
Nekas šorīt nenoies greizi!
             *
Diena maļ miltos sekundes, stundas...
Čakli strādā melderis baltais.
Tik vien varu kā noplātīt rokas -
Jau galdā kūp laika kliņģeris saldais.
           *
Vakars miglas kimono tērpies.
Smaržīgs kā tikko no dušas...
Baudīsim saulrieta biķerī lieto
Rudens vakara punšu!
               *
Nakts? Nakts nesola neko.
Vien aizmiegot jūtu
Kā laiks mani dusošu uzlūko.
 

SAPŅU SĒJĒJAS ZVAIGZNES

 

Rudens naktīs zvaigznes
Sapņus sēj zemes pļavās.
Sudraba dzērves atnāk
Un naksnīgā atālā ganās.
 
Miglas valgiem spārniem
Uzticas zemes vējam.
Zvaigznes atstāj švīkas
Nopakaļ naksnīgai sējai.
 
Rudens naktī mazs sapnis
Ieaužas zemes klēpī.
Jūnijā  ziedoši vēji
Rudzu vārpas svētī.

NOKTIRNE 2

 

Nakts miglu pāri laukiem klāj,
Bet sienāži vēl spēlē.
Un grieze dziedāt nepārstāj,
Tā daino savā mēlē.
 
Vējš rudzu stiebros spēlējas
To nesasaukt līdz rītam.
Balts mēness upē velējas
Un mana zvaigzni krītam.
 
Nakts lēļa spārniem viegliem
Puķu melodiju nes
Un kaisli izdzied to bez vārdiem –
Tvan liegi vīgriezes.

VĪGRIEŽU NAKTS PIE DAUGAVAS

 

Vīgriezes šonakt pie Daugavas
Reibināt nepārstāj.
Naksnīgai dzelmei pāri
Sapņains mēness jāj.
 
Pūces balsī saucu
Lai šonakt pie Daugavas nāc.
Astoņiem lokiem pāri 
Aizlido naksnīgā balss.
 
Vīgriežu nakts pie Daugavas.
Daugava viļņus veļ.
Jūra to paņems aiz rokas.
Kā līgavu klēpī cels.

 

 

NOKTIRNE

 

Nakts iededz laternas pa vienai
Un trotuārus izgaismo.
Nakts gaismas strēles sūta ielās,
Lai mūsu soļus izburto.
 
Tur nesen viegli aizdunēja
Tavs raito soļu autogrāfs.
Bet izlasīt to nemācēja,
Lai kā centās sētnieks – Nakts.
 
Garas ēnas pārslīd sienām,
Vējš liepu zarus sašūpo.
Vecpilsētas naksnīgajās ielās
Nakts mūsu soļus izseko.

 

PIEDZIMU SEPTEMBRA VĒJĀ ''Labrīt, Saulīt, pasaulīt!"

 
Piedzimu septembra vējā
Starp kastaņiem, zīlēm un dzejām.
Es piedzimu rudens vējā
Starp krāsainu lapu sejām.
 
-Kur man tāds meitēns radās?-
brīnījās māmuļa smaidot .
-Es piedzimu septembra vējā
Tev lielu brīnumu gaidot!

 

 

 

KAD REIZ...

 

Kad reiz iesnigšu dziļi debesīs,
Pasaule balta tiks.
Putenī pēdas nepaliks,
Vien balti un sniegoti snigs.
 
Kad reiz ieaugšu dziļi debesīs,
Starp zvaigznēm... man neapniks
Mirdzēt vienīgi tev arī tad,
Ja uz Zemes snigs.
 
Mana elpa būs vēja elpa.
Mana balss būs vēja balss.
Kā vējš tevi vienmēr skaušu
Gan tveicē, gan ziemā, kad sals.

 

KAD TU PIESKARIES

 

Kad tu pieskaries ziediem pļavā,
Tu pieskaries pasaulei!
Viss ir cilvēka varā –
Būt vai nebūt pļavas dvēselei.
 
Viss ir cilvēka varā.
Sabradāt, postīt un pelt.
Viss ir cilvēka varā.
Radīt, saudzēt un celt.
 
Kad tu pieskaries mātes vaigam,
Tu pieskaries pasaulei!
Māte ir dzīvības vaga -
Šūpulis cilvēcei.

GUNDEGAS SALNAS dzejas krājumi

 

* "SARMOTI ZIEDI,'' RASTRI SIA ,2008.

* ''MAN PIEDER LAIKS",RASTRI SIA, 2010.

* " INGUCĪŠA ŠŪPULĪTIS" RASTRI POLIGRĀFIJA, 2011.

* "KAMĪNPRIEKŠĀ'', RASTRI POLIGRĀFIJA,2012.

* "ZILU CERIŅU UPES",RASTRI POLIGRĀFIJA, 2014.

* " EZERS DEBESĪS", RASTRI POLIGRĀFIJA, 2017.

* "VĒJĀ GAISTOŠĀ", izdevniecība SAVA GRĀMATA, 2022.

GUNDEGA SALNA ''VĒJĀ GAISTOŠĀ"

 

Grāmata interesentiem grāmatnīcās ''Jānis Roze'', ''Latvijas grāmata''

RAKSTNIEKA ID

 

LĪGOSIM

 

VASARA,VASARIŅA

 

IEŠŪPO, VASARA, IEŠŪPO

 

NĀC,IEPĪSIM VASARAS SAVAS

 

TIK NEPARASTI SAULE RIET

 

KĀ MEITENE SMEJOT

 

NOAUJ BASAS KĀJAS

 

PIEDZIMA VASARA PĒRKONA DĀRDĀ

 

PIEDOD MAN, KA BAIDOS TEVI MĪLĒT

 

Piedod man, ka baidos tevi mīlēt!
Sirdī manā rēni rudens līst.
Dvēs‘lē auksti vēji smagi staigā,
Un ievainotais maigums nesadzīst.
Var jau būt, reiz atkal ziedēs ķirši -
Citu pavasari ziedos līks.
Un pie manis silti dienvidvēji
Tavu saldo elpu atnesīs.
Un varbūt pār gadu cirstām brūcēm
Atkal tuva delna pāri slīgs.
Noglāstīs un mirdzošs zelta gredzens
Vienos mūs uz mūžu bezgalīgs.
Piedod man, ka baidos tevi mīlēt!
Esmu tāds kā vēju nolauzts zars.
Vai iesakņoties spēšu tavā dzīvē,
Kad tava gaisma manu tumsu skaus?

ATKAL GAIDU TO BRĪDI

 

Atkal gaidu to brīdi,
Kad ievām pumpuri briedīs,
Kad vasara zaļos matus
Pār pelēko pakalni sviedīs.
Atkal gaidu to brīdi,
Kad sirds zaudēs ledus važas,
Kad prieks kā gājputni pirmie
No prombūtnes atpakaļ laižas.
Kad strāvos mīļuma dzirkstis
No acīm kā ugunskura,
Tavā delnā guls mani pirksti,
Krūtīs trauks laimes bura.
Es atkal gaidu to brīdi,
Kad izkusīs ziemas stīvums,
Krūtīs snaudošie pumpuri celsies,
Dzīslās kūsās vasaras brīnums.

LAI CIK TĀLU

Lai cik tālu pasaulē
Svešos ceļos un ļaudīs
Projām no mājām iesi,
Tev ceļamaizei Latviju
Nēzdogā siešu!
Smaržīgo zemi, bērzu birzis,
Ezerus, upes
Un dzimtenes debesis zilas!

Lai cik tālu pasaulē
Svešos ceļos un ļaudīs iesi,
Lai pārnāc kā latvietis,
Nevis kā viesis!

CELSIMIES LATVIJU LAIMĪGU DARĪT

Kamēr baznīcu zvani zvanīs,
Kamēr Ticība tevī un manī,
Kamēr Cerība kā zaļoksni zari
Un Mīlestība pret Tēvu zemi,
Tikmēr pastāvēsim!
Latviju auklēsim, lielu audzēsim
Un līdzi augsim!
Stipri. Vienoti. Neviltoti.
Latvju dēli un meitas - 
Savas zemes, ne citas!
Kamēr Mīlestība tevī un manī,
Celsimies Latviju laimīgu darīt!

PA KURU LAIKU

 

Pa kuru laiku saplauki,
Pa kuru, ieva, uzziedēji?
Vēl vakar zarus lauza
Neganti un salti vēji.
Vēl vakar sniegi sniga
Kuplo zaru vilnī -
Šorīt liegie zari liecas
Baltu ziedu pilni...
Maiga rīta migla
Manos zaros lija,
Ziedpumpurus modināja
Rasas melodija.

BET MAIJS...

 

Bet maijs ceļ līksmi
Augšup svārku malu
Un pār gaiļpiesīšu 
Pļavu brien.
Ziedu vējš zemes bites gana,
Cīruls saulesstariem
Treļļus sien.

GAUJA

Ar sudraba spāri plecā
Mani Gauja uzrunā.
Vārdi nepaiet secen -
Krīt sirdspukstu dunā.

Tīkama sirdij šī runa.
Jautra un strauja reizē.
Kā apburts klausos
Un veldzējos vēsajā veldzē.

Gauja - latvju meitene skaistā!
Pietekām nerātnām bizēm.
Dieviņa pasaulē laista
Vidzemes brunčos un vīzēs.

Klausos kā upe runā.
Nesūdzas viegli vai grūti.
Pati rod dzīvības spēku
Savlaikus mainīt gultni.

Ar sudraba spāri plecā
Kā Latvijas karogu mastā,
Ar mani Gauja runā
Mātes valodā skaistā.

TAURENIM MODUŠIES SPĀRNI

Taurenim modušies spārni -
Tik  plāni, trausli!
Liepās pumpuri rosās
Degunus slienot pret sauli.
Zeme dzīvības sulas pilna
Kā mātes krūts.
Arājs meklē arklu,
Lauks smaržo pēc kūts.
Kamene apmulsusi ducina basā.
Dieviņš stāv basiņām rasā,
Pin saulītei sudraba
Lentītes matos,
Un dvēseli apņem svēta līksme
Kā Zemi krāsu varavīksne.
Pavasaris!

KLĀT APRĪLIS

 

KLĀT APRĪLIS

 Klāt aprīlis
un upēm vaļā krasti.
Un putodamas
straumes līst.
Un sirds sit krūtīs
mazliet neparasti,
Un putnam knābī
dziesma trīc.
Un rudais runcis,
kuplu asti,
Paša varenībā došs,
gāž apkārt atkritumu kasti
un ieturējies spalvu poš.
Un saule siltiem
staru pirkstiem
sien pūpolzaros
zelta mezgliņus,
Un bērnu vaigus krāso
brūniem lāsumiņiem
Kā Lielā dienā
olas čaumalu.

SAULES ATSLĒDZIŅA

Rīta blāzma sūta ziņu,
Met ar zelta kamoliņu!
Spožā līksmē dzijas raisās,
Dzīpari pār zemi kaisās.
Izirst viegla vēja spārni
Spožo zeltu sviežot pāri.
Taisni rokās iemet viņu -
Saules zelta atslēdziņu.

Jaunai dienai durvis verot,
Mīlot, ticot, cerot,
Atslēdz saules atslēdziņa
Jaunas dienas duraviņu.

PAVASARĪGA NOSKAŅA

Paceļu acis pret debesīm - 
Drīz līs!
Mākoņu pelēkais palags
Dvēseli izkratīs.
Izrakstīs zemes mēteli
Priecīgās urgās.
Lazda izlaidīs zeltainas
Matu sprogas,
Mazs vizbulēns asnus dzīs
Zilām acīm vērdamies debesīs.

Pavasaris! Pavasaris!
No pelēka mākoņa
Stērbeles riss.

DVĒSELES PUTENIS

Šodien debess tik tuvu!
Puto kā vilnis balts,
Ka gribas kļūt par buru,
Izkust debesu jūrā,
Putenim pēdas jaukt.
Izlīt zemes klēpī,
Zilās vizbulēs plaukt.

Šodien debess tik tuvu,
Ka neatšķirt,
Sākums, kur gals?
Kur zeme, kur debess,
Kur dakts, kur asa
Kindžala spals?

ZIEDOŅA VĒJŠ

Ziedoņa vējš ieklupa matos.
Skūpstīja, glāstīja, - sajauca galvu!

Upes bangoja, no krastiem kāpa.

Saule debesīs dega kā lāpa.

Pumpuri milza, plīsa, šķīlās.
Sirds kūleņoja, atzinās mīlā.

Strazdi svilpa,
Prieks uz papēžiem mina.

Mute smēja. Acis smējās,

Ausis svila.

APRĪLIS

Klāt aprīlis.
Zied pūpols zilā vējā.
Zied logos aizkari,
Zied acīs prieks.
Bet cīruļputenis
Laižas trakā dejā,
Tik centīgs,
Kā būtu teicamnieks.

PALIEC KĀDA ESI

Paliec kāda esi!
Dvēselē gan sauli,
Gan negaisus nes.
Mežrozes ērkšķaino 
maigumu,
Gaišas ilgas no vālodzes.
Un plašās sirds dzīlēs
Gulbja dziesmu.
Paliec kāda esi -
Sieviete roze,
Ar ziemcietes spītu
Un izturību.

LAIKS IR BEZGALĪGS

Laiks ir bezgalīgs.
Vien mūžs ir īss, -
Uz laika astes puteksnītis sīks.
Vai tāpēc neesmu es,
Vai tādēļ neesi tu,
Laika ziedā auklējot mūžību?

 TU GAIDI

• Tu gaidi pavasari līdz kailie bērzi saplauks. Rīti modīsies priecīgi un silti. Kad zemes bites māllēpenēs lidos un līdz zemei stiepsies saules pirksti. Tu gaidi pavasari - džo sējas laiku, kad zeme klēpī uzņems sēklu - dīgs. Bet pats vēl nenojaut, ka labu laika sprīdi, kā dārgu asnu sirdī mani nēsā līdz.

 

Tik vien kā elpā sasildīt
Zilo vizbulīti –
Taviem pirkstiem pieskarties
Tos noskūpstīt.
Tik vien kā plaukstās paauklēt
Ziedu mākonīti –
Silto lūpu taurenīti lūpām noglāstīt.

"' Tik vien  '' arī  ''tikai"'

 

Lai puķe paliek pļavā,
Neplūc to!
Nāks salna asu cirtni,
Zieda dvēsele aizlidos.
Lai bite paliek ziedā,
Nesamin to!
Bites liepziedos dziedās
Par vasaru smaržīgo.
Lai stirna paliek mežā,
Nenogalini to!
Stirnai acīs
Rāms biklums trīsuļo.
Nelaid asus vārdus pār lūpām,
Paturi sevī tos! -
Ar vārdiem var spārnos pacelt,
Var samīt putekļos.

ZILU ROZI ZILĀ VĒJĀ

Zilu rozi zilā vējā
Man dāvināja burvis.
Glabā, meitēn, sapņu ziedu,
Neļauj ziedam novīst!
Kamēr zilā sapņu roze
Tavās acīs mirdzēs,
Vienmēr spārnos
Celsies putni,
Mūžam zeme ziedēs.
Vienmēr tāla, maza zvaigzne
Cerēdama kritīs,
Ka to uztvers siltas plaukstas,
Glabās dziļi sirdī.
Kamēr zilā sapņu roze
Tavās acīs mirdzēs,
Laime, kur vien soli spersi,
Ceļā veiksmi vēlēs.
Zilu rozi zilā vējā
Man dāvināja burvis.
Laimes atslēdziņu,
Kas atslēdz veiksmei durvis.

Bērnu dzeja "Labrīt, Saulīt, pasaulīt!"

 DĪĶMALĀ VĪTOLIŅŠ

Dīķmalā vītoliņš
Kuplos zarus šūpo.
Pavasara saulstariņi
Sasildīt tos lūko.
Vējiņš iepin zaru bizēs
Savu dziesmu notis.
Izdziedāt tās atlaidīsies
Vesels putnu koris.
 
Dīķa ledus saulē spulgo
Kā mazs spogulītis.
Tajā ziņkārīgi raugās
Apaļš pūpolītis.
Vītoliņš nemaz nav sērīgs,
Jo tam pilni zari,
Pūpoliņiem piebiruši,
Smaida pavasarim.