JA TEV MANIS PIETRŪKST

KLIKŠĶINI 2X

Ja tev manis pietrūkst,
 Man tevis nepietiek.
 Sirds nezina naktīs, 
Kur vasaras ilgas lai liek. 
 Dāvāšu sapņu gariem,
 Kas Visumā klīst, 
Lai nes jūrā izbārstīt.
 Jūra pazīst dvēseles ilgas.
 Jūra tās ieaijās piekrastes smilgās.
 Jūra ilgas svels zītaros sīkos,
Izbērs pie kājām vējainos rītos, 
Kad viens – skumīgs liedagā klīsti,
 Bet nemiera tirdīts piezvanīt bīsties.
Pacel – izlasi zītarā siltā,
 Ko sirds sūta ar jūras pastu.
 Ko sirds sūta naktīs, kad neaizmieg –
Ja tev manis pietrūkst,
 Man tevis nepietiek. 

PAR MĪLESTĪBU

                  1

Tā viņa aizlido.

Izskan kā melodijā notis,

Bet sirds dziesmai notic.

Tā mīlestība aizlido vējā

Kā ziedlapa vāra,

Ko zarlauzis nozadzis

No ziedoša zara

Un tavām lūpām.

                 2

Par mīlestību, kas neatnāca

Bezmiegā egles skumst.

Smagi šalc vēris pusnakts dzīslās

Un lietavas nesoša debess .

                 3

Katru rītu aust Saule.

Virs galvas mainīgs mākoņu jums,

Kā manas un tavas domas.

Un vasaras vējā skan

Šūmaņa skumjais‘’Sapņojums’’...

Skumjas? Bet varbūt prieks

Par ilgošanos?

               4

Ja nebūtu ilgošanās,

Strauti nemeklētu upes

Un upes nemeklētu jūru.

Ja nebūtu ilgošanās,

Naktstauriņi neskrietu

Ugunī meklējot

Mēnesgaismu.

Ja nebūtu ilgošanās,

Tu mani negaidītu

Ik rītu uz ielas stūra

Un es tik ļoti negaidītu rītu.

               5

Un tad  atnāca  mīlestība.

Atbrida rītausmā

Pa rasoto zāli.

Garo svārku mala

Glāstīja vēl guļošo

Pļavziedu sudrabotos matus.

Un tad mīlestība atnāca.

Pamodināja melnraibo cīruli,

Pasvieda augstu gaisā

Pretī saulstaru šūpolēm,

Un vasara piebira

Putnu treļļiem un

Ziedputekšņiem.

NEMIERS TAS, KO NEGAIDA

 Nemiers tas, ko negaida.
Nemiers, kas dzen sirdi traukties.
Taureņu spiets pakrūtē ,
Kam negribas, negribas ļauties.
 
Bet atnāk tas, ko negaida.
No kura visvairāk vairies.
Atnāk un domas izsvaida,
Jautā : „No kā tu baidies”?
 
Grūti rast atbildes
Skaistajam prāta zaglim.
Varbūt rītausmas atvilktnēs
Gaidīs vēstule nemiera sapnim?

RĪTAUSMA IELŪDZA CĪRULI

                                                  1

Lietus un sniegs šonakt kapā jumtu.

Skrāpē mežonīga kaķa nagiem

Domu siltos pelnēnus,

Ka bīstos, -  tik dziļi ievainos,

Ka nespēšu uzsmaidīt aprīļa saulei.

                           2

Rītausma ielūdza cīruli

Manās debesīs.

Jutos neērti par jucekli, -

Vējš sniegu izbēris putnam ceļā,

Bet mazputnam azotē

Dziesmiņa par prieku.

TEPAT BLAKUS

Bet es jau tepat blakus.

Viegli aizsniedzama

Ar roku. Ar vārdu sasaucama

Jebkurā brīdī.

Un tu jau to zini tik labi,

Ka esi aizmirsis, kurā atvilktnē

Zelta gredzeni.

JŪTU BURINIEKS

 

KLIKŠĶINI UZ VIDEO 2X

Kā var mīlestību izdziedāt?

To tikai jūra skaujot krastu māk -

Nekad, nekad man tevis nebūs gana,

Nekad man tevis, mīlestība, nepietiks!

Vai saules rietos kvēlos debesmala,

Vai pāri galvai sirmi sniegi snigs...

Bet jūrā balta bura

Gaist rieta ugunskurā...

Tur sadeg,tur sadeg

Mans Jūtu burinieks...

Kā var mīlestību izdziedāt?

To tikai kaijas vējā izkliegt māk...

Nekad, nekad man tevis nebūs gana,

Nekad man tevis, mīlestība, nepietiks...

Bet jūrā balta bura

Gaist rieta ugunskurā...

Tur sadeg, tur sadeg

Mans Jūtu burinieks...

LŪGŠU MĀRDADZIM

 Lūgšu mārdadzim pelēkas adatas,
Pļavu zirneklim tīmekli smalku.
Migla lai satin kamolus
Ar smaržīgās vasaras elpu.

Adīšu kaklautu siltu un spožu –
Zelta un okera krāsās.
Greznu un gleznu uzmargošu,
Lai nesalst dienās vēsās!
 
Lai atceries manas siltās rokas,
Kad ap kaklu to sildoties vīsi!
Kad lapkritī ejot sasilis būsi,
Man un rudenim uzsmaidīsi ?
  

ATMIŅU VĒJĀ

Ir naktis kad atmiņu vālus ārdu.
Ārdu ik glāstu, skūpstu, vārdu.
Atmiņu vējā, smaržīgā vējā
Paturu sirdī rūgteno smārdu.

Atmiņu vējā ,smaržīgā vējā
Sirds ceļ spārnos ik atmiņu lāsi,
Un rudens naktīs, dzērvēm kliedzot,
Tās aizlido līdzi putnu kāsim.

UZ TILTA

 Mēs stāvam uz tilta.
Upes viļņi krastā iras.
Mēs stāvam uz tilta
Un domas tik tīras.
Straumes viļņi
Te tiekas, te šķiras.
Mēs stāvam uz tilta
Un domas tik tīras.
Tu lūkojies manī.
Tavas acis ir zilas.
Es lūkojos tevī
Un domas tik tīras.
Mēs stāvam uz tilta.
Es mīlu tevi.

                                                                    Pār miglā klātiem tīreļiem,

Pār ciņiem dzērveņotiem,

Ar spārniem mājot atvadas,

Steidz līdzi citiem putniem

Dzērvju kāsis debesīs.

Un notrīc gaiss no balsīm spalgām,

Kas pilnas vasarīgām ilgām.

Vien mazu brīdi ziedu laiks -

Un kāzu laiks starp pļavu smilgām,

Kad putnus ceļš ved debesīs.

Un atvasarai saucot sveikas

Skan debeszilgmē dzērvju ilgas

Pēc treļliem pilnās vasaras,

Kam saules riets jau matu cirtās

Un rudenīgas asaras krīt mētrās.

MĪLESTĪBA

Mīlestība,
Tu esi neparasta –
Tātad skaista!
Lai reizēm  esam nesaprasti!
Dzīve strauja upe ir
Un mēs šīs upes izturīgie krasti.
Lai kādas straumes lokās
Dzelmes rokās,
Mēs esam savas upes balsti!
Tu, mana mīlestība neparastā,
Ļoti skaistā!