Sveši palikuši esam

 Sveši palikuši esam.

Neprotam iet kājām basām.

Laukos – vagās pēdas mīt,

Baidoties, ka dubļi līp.

Pļavās jāņuzāles lasīt…

Latvietis – stāv rakstīts pasē,

Bet ne art, ne ecēt gribam,

Valsti saistām savienībām.

Latvijā vij stārķi ligzdas,

Mājup pārnāk bezdelīgas.

Latvju brēni tālēs dodas

Audzēt svešās zemēs ogas.

Sveši palikuši esam.

Negribam iet kājām basām.

Tēvu zemē rudzus sēt,

Viesnezāles izravēt.

Neprotam sakatīt –

Dzimtā zemē laime mīt!

Vēl nesen

Vēl nesen plūcu

Vijolīti pirmo.

Kad skatos –

Ziedu pļava sirmo!

Viz vasariņai

Sudraboti mati,

Uz saulgriežiem tiek

Posti goda vārti.

Ņirb raibi

Puķuzirņu brunči,

Nātres kā pirāti

Trin dunčus.

Putnēniem

Izauguši spārni

Un pienenēm

Sen pasaulē bērni.

Bet kaut kur

Meža pļavā klusi

Kā mīlestība

Naktsvijole uzplaukusi.

Atnāc mani satikt

Atnāc vēlreiz mani satikt!

Rīts vēsu roku uz pieres liek.

Acis tevi meklē un maldās, –

Pārskatās, nesatiek.

Atnāc vēlreiz mani satikt!

Nejauši, mazliet rūgti.

Sēdēsim līdzās kā draugi

Rudens dzīrēs lūgti.

Tu noseboji pus mūžu,

Es kavējos tīši.

Vakardiena meitās

Un dēlos izaugusi.

Atnāc vēlreiz mani satikt!

Rudenī, kad pīlādži liesmās,

Kad dzērves mērc spārnus miglā

Un atvadas izkliedz dziesmā.

Atnāc mani satikt!

Rāmu atvasaras sauli acīs.

Ar atmiņām par tuvumu

Un sīvo rētu, kas nedzīst.

Svētku diena

Tu esi mana svētdiena –

Rīta kafijas smaržīgais aromāts

Un putnu līksmās balsis aiz loga.

Mans romantiskais Klaidermans

Uz balta flīģeļa fona.

Tu esi kā tilla aizsargtīkls

Ikdienas rūpestiem, raizēm.

Kā ziedu vāze sarkanām rozēm

Un liktenīgi izvilktā loze.

Ienirstu tavā azotē

Kā vētrainā mīlas jūrā,

Kur divatā burājam

Uz mīlestības salu,

Kam nav ne gala, ne malas.

Tu esi mana svētdiena –

Svētku diena.

Vasaras šūpoles

Iešūpo, vasara, iešūpo

Šūpoles savas!

Šūpošos tevī kā bite

Zieda galā.

Šūpošos tevī kā putns

Bērza zarā,

Kā zaļa līdaka vilnī baltā.

Šūpošos tevī kā puteklis

Saules starā.

Iešūpo, vasara, iešūpo

Šūpoles savas,

Lai tevī šūpoties varu

Bez gala!

Kāds bija pirmais

Kāds bija pirmais,

Kas sacīja – mīlu!

Un pārvilka Zemei

Debesu kupolu zilu.

Kāds bija pirmais,

Kas pateica –svētu!

Un dziedēja sāpes,

Brūces – ik rētu!

Kāds bija pirmais,

Kas sacīja – vīlu!

Un prasīja dvēseli

Ķīlā pret mīlu.