NAKTSVIJOLE

 

Kas tur spēlē pļavā klusi
Pirms nav ausma uzaususi?
Kam tik maiga dvēselīte
Saldu smaržu savijusi?
Saldu smaržu savijusi
No ziediņa ziediņā.
Skan gan  maigi, skan gan saldi
Savu mūžu solījusi.
Tā jau pļavas dvēselīte
Meža garam izbēgusi.
Spēlē  baltu vijolīti
Naktij sevi atklājusi.

DRĪZ LIEPAS PLAUKS

Pelēku sidraba dziju
Šodien debesis vērpj.
Bet liepas pumpuros
Saldu nektāru slēpj.
Drīz liepas plauks ziedos –
Tvanēs ziedošie zari,
Un lieksies kuplo liepu
Smaržīgās rokas Latvijai pāri.
Iesim rokrokā ar sauli,
Ar liepziedu laiku!
Kad bites  liepās sanēs,
Pieglaud ziedošam zaram vaigu!

MEŽROZĪTE

Mežrozīte – mežene
Rāmi sārtos ziedus ver.
Kam tu ziedi, mežrozīt?
Ziedu tev un pasaulei!

foto – Laila Savina

MADARĀS

 Es brienu madarās.
Tvan saules bulā pļava.
Dundurs uzmācīgi
Gana dziesmu zvana.
Es brienu madarās.
Saldi smaržo gaiss,
Un krūtī lēkā mazais,
Nerātnais.
Es brienu madarās.
Ir pasaule tik skaista
Kā tavas acis,
Kur smieklu dzirkstis laistās.

PIEDZIMA VASARA

Piedzima vasara pērkona dārdā.
Smaržo pēc zemenēm mežs.
Saule siena vālus žāvē un ārda,
Piepalīdz zemes vējš
Pēŗkons murmina buramvārdus
Vēlot vasarai ražīgu klēpi.
Kāpj siena vāli zārdos,
Skan bērnu un sievu smiekli.
Vēl mirklis un rudzi kūpēs
Kā mežezers miglas pilns.
Tvīkst vasara vasaras rūpēs,
Rudenim augļi tiks.
Kā ražena zāļu sieva,
Jāņzāļu vainagu galvā,
Brien vasara Latvijai pāri
Pilnām rokām svētīga darba.

Ar tevi smējušies un raudājuši esam.
Un deguši kā meža ugunsgrēks.
Un kalnus gāzuši, jūru izsmēluši –
Tik milzīgs mūsu mīlestībai spēks!
Ar tevi dejojām zem pusnakts zvaigznēm
Un naktis pielija ar siltiem glāstiem.
Un burvju vara bija vārdiem,
No acu skata vien – pat nerunātiem.
Man sirdī mūžam svētums šis –
Ir mūsu mīlestība.

VĒLĒJUMS

 Ar mīlestības pieskārienu
Dāvinu tev jauku dienu!
Lai katram mākonim ir zelta mala,
Lai prieks ir tavu bagātību sala!
Lai blakus rūpestiem un raizēm
Ir vienmēr galdā spēka maize!
Lai svētīts tev šīs dienas rīts
Dieva acu pieskatīts!

ZIEDONĪ

 Atkal ziedonim pilns klēpis ziedu.
Kastaņas baltas sveces dedz.
Poš daba krāsainas un saules pilnas dienas
Kā siltus glāstus pāri pleciem sedz.

Plīst pumpuri mežābelei vēlai.
Ceriņkrūms ziedu vāles rieš.
Zelta pilnas saujas pieneņpļavai
Un brūnai bitei zeltā vēderiņš.

Un tavās acīs samta vāverēni
Līksmi kūleņo un dej.
Silti glāsta brūno acu stari,
Un saule glāstus sūta pasaulei.

Tvīkst vasara un naktīs lakstīgalas
Miegu jauc un aizmigt liedz.
Reibst ievu ziedos Gaujas gravas
Un debess jumā zvaigžņu spiets…

Un atkal vasara sniedz pilnu klēpi ziedu
Ikkatru liegi suminot.
Novēlot daudz baltu dienu
Diženi, raženi dzīvojot.

TIK NEPARASTI

 

TU LIEGI PIESKĀRIES

 Tu liegi pieskāries,
Un krūtīs saviļņojās jūra.
Tu maigi apskāvi –
Sirds ugunskuru kūra.
Tu lūpas skūpstīji –
Laiks apstājās uz brīdi,
Kad acīs lūkojies
Un sacīji, ka mīli.

LĪGOSIM

 

IEDEDZ VIENU SMALKU ZVAIGZNI

 

VASARAS ŠŪPOLES

 

ZIEDU PĻAVA KRĀŠŅI ZIED

 Ziedu pļava krāšņi zied
Trejdeviņiem ziediņiem.
Vēl krāšņāk jaunas meitas
Košiem ziedu vainagiem.

Jānīt's brien ziedu pļavu
Naktsvijoles meklēdams.
Neatrod naktsvijoles,
Atrod meitu pudurīti.

ATMIŅU VĒJĀ

 

Balto margrietu,
Zilo zvaniņu pļava,
Kur sārtas zirgskābenes
Zaļš sienāzis gana.
Kur tauriņi – krāsaini sapņi ganās,
Un smilgas viļņo kā jūra bangās.
 
Tā pļava ir manas bērnības
Sapņu pļava.
Citas tik tuvas man nav.
Kur noburts princis
Nakts miglas zirgā jāja,
Kur pļavmalā dēdēja
Kuprainas raganas māja.
Un naktsvijoles – līgavas trauslas,
Līgani dejoja sadevušas plaukstas.
 
Tā pļava – manas bērnības
Sapņu pļava,
Izsmaržojusi rudens vējos.
Bet citas tik tuvas vairs nav.
Un es kā magone atmiņu vējā
Vēl sējos un sējos.

AR GADIEM NENOVĪSTAM

 Ar gadiem mēs sievietes
nenovīstam.
Ar gadiem vēl krāšņāk
saziedēt protam.
Gadi ir sievietes krāšņākā rota.
Kā dārgakmeņi slīpēti
un dzīves pavedienā vērti,
Tie zaigo un laistās.
Un mēs kā ziemcietes,
spītējot salam un vējam,
Plaukstam izturīgas
un skaistas.
Ar gadiem mēs sievietes
nenovīstam.
Ar gadiem kā labi
norūdzis vīns kļūstam
Un vīrietim bīstamas.

GADI GRIEZES DZIRKLĒM

 Gadi griezes dzirklēm
Mūžu pa gabalam griež.
Bērnība, jaunība, briedums...
Ko sirdī paturēt,
Ko projām sviest?
Ar pelēko ikdienu saaudzis
Viss dzīves gājums –
Melns darbs, balta maize...
Tomēr gribas vairāk!
Augstāk un tālāk par ikdienu –
Mazu stariņu laimes
Un stariņu mīlestības,
Lai varu laimīga būt
Ejot, skrejot
Un kāpjot šai kalnā,
Ko par dzīvi sauc.

SEN GARĀM CERIŅU NAKTIS

 

Sen garām ceriņu naktis
Noplūktas vasaras vējā.
Tu mani vēl satikt vari
Uz rudenīga ceļa.
Nesolu saldu vēju.
Saldais snauž liepu zaros.
Tas vējš, ko apsolīt varu,
Nes līdzi rudens rūgtuma devu.
 
Uz rudens takas stāvu.
Zelts un sudrabs pie kājām.
Tik bagāta kļuvusi esmu –
Baltām ziemām, vasarām zaļām.
Tik bagāta kļuvusi esmu,
Vienu dzirksti tev apsolīt varu.
Vienu zeltainas kļavas zaru
Un tīrelī gājputnu baru.
 
Vairāk solīt nedrīkstu.
Vairāk nepaliks pašai,
Ko dedzināt rudens naktīs
Līdz rītausmai gaišai.
Bet uz ziemas ceļa
Mani vairs nesatiksi.
Ziemas ceļš sudrabu aizpūsts,
Kura kupenas nebridīsi.

PALIEC KĀDA ESI

Paliec  kāda esi!
Dvēselē gan sauli,
Gan negaisus nes...
Mežrozes ērkšķaino
Maigumu,
Gaišas ilgas no vālodzes
Un plašās sirds dzīlēs
Gulbju dziesmu.
Paliec  kāda esi –
Sieviete roze
Ar ziemcietes spītu
Un izturību!

NOSKAŅAS...

   Šorīt balta prieka dūja nolaidās uz mana sliekšņa. Vēru durvis lēni, lēni... laidu balto viešņu iekšā. Nolaidās uz mana pleca, plati pleta baltos spārnus...vēra slūžas dvēselīte, plūdin plūda silti vārdi. Plūdin plūda silti vārdi, ziemas ēnas krūtīs plaka. Izrunātas, izraudātas ...dvēsele kā dzidra aka.

  Dzīve... tā kā zaļa stīga. Diemžēl nav tā bezgalīga. Vienā galā piedzimšana, otrā galā...aiziešana.. .bet pa vidu...kas tur bija? Tur tā dzīves leiputrija!

MAIJĀ

 Pavasara saulītē
Ziedpumpuri riešas.
Pļavās uzplaukst pienenes –
Saules meitas košas.

Upes pļavās purenēm
Zelta lakatiņi.
Vējā viegli šūpojas
Zīda taurentiņi.

Kastaņas aizdegušas
Zaros ziedu sveces.
Baltos ceriņkrūmos pludo
Saldu smaržu tērces.

Maija dienas dāvina
Jauku vasariņu.
Pērkonītis ducinot
Vēl dāsnu rudentiņu.

SNIEGPULKSTENIS

Kaut kur dārzā – tiku taku,
Sniegpulksten’s velk baltu fraku.
Vēl jau ledus, vēl jau sniegs –
Sniegpulkstenim ziedēt prieks!
Tiku taku, tiku taku,
Kaut kur dārzā baltā frakā,
Sniegpulkstenis diriģē –
Ar pavasari solfidžē.

ATMIŅU UGUNS

Ieraksti mani atmiņu kladē,
Kad puteņi iedejos pavasari!
Kad ceriņi ziedu laimītes auklēs
Un vasaras naktīs
Pār pļavām kāps migla.
Ieraksti mani atmiņu kladē
Rudenī, kad apnicīgi līs.
Ieraksti un neizdzēs!

Kad Saulgriežu naktī
Gaismas putns celsies spārnos,
Un Ziemsvētku egle
Auklēs svecīšu degošās sirdis,
Atmiņu uguns sasildīs
Tavu sirdi!

Ieraksti mani atmiņu kladē!
Ieraksti mani, lai palieku
Par kādas tālas vasaras
Pļavas sliedi,
Kuru kopīgi bridām reiz –
Es un tu.

ATPAKAĻ TO PAŠU CEĻU

Atpakaļ to pašu ceļu
stārķi mājās nāk.
Uz dzimto sētu, veco ligzdu,
jo nevar citādāk.
Krūtīs sirds un dzimtene
ir viena.
Kā kompass zvaigzne mirdz,
un stārķi ceļu zina.

Uz dzimto sētu
stārķi mājās nāk.
Ik rītu sveicot saules lēktu
plīv spārni varenāk.
Ja, cilvēk, gājputns esi,
sirds ceļu parādīs,
Uz zemi svēto
mājās pārvedīs.

Kur svilpo tēva sētā vējš,
un strazdi liepās svilpo.
Kur diža liepa 
auklē stārķu ligzdu.
Kur akas vinda paklanās
par vēja šūpuļdziesmu.

Atpakaļ to pašu ceļu
stārķi mājās nāk.
Uz dzimto sētu, sirmo liepu,
jo nevar citādāk.

ŠĶIR CELIŅU, SAULES MEITA

 

Muzikālais skanējums un vizualizācija Māris Šverns

UZDĀVINI MAN VĀRDUS DZIESMAI

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Ko jasmīnos reibdamas bites dzied!
Ko vējš paceļ debesīs augstu,
Kad pār pļavām pērkons iet.

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Ko taurenis katrai puķei dzied!
Ko sienāži vasaras naktīs spēlē,
Kad lūpas skūpstus pie lūpām sien.

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Kas zīda smilgai skropstās zied!
Kas ar zemes smaržu, zaļu asnu rokās,
No leknas zemes arumiem lien.

ROŽU PELNI

Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,
Kas kails un vientuļš stāv.
Tu nenāci, kad tas plauka
Un rotājās lepns kā pāvs.
Kur varēji slēpties no vējiem
Un nedienu mākoņiem melniem.
Vairs rožu puduri nezied.
Vien gaistoši rožu pelni.

Bet nu jau drīz sasnigs sniegi.
Dārzs taps svinīgi balts.
Koku pazarēs skanēs
Vēju skanīgais alts.
Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,
Neļaušu kājām mīt
Dvēseles klusumu balto,
Kur sniega rozes zied.

TEC BŪŠU TIK, CIK...

Tev būšu tik, cik mani atcerēsies,
Kad sniega bites spietos sirmās ābelēs.
Kad mūsu dārzā gadiem aizaugušā,
Reiz puķu zirņus dobē sēsi.

Tev būšu tik, cik vējš pār klaju lauku
Skrien aizgūtnēm, elpu raudams ciet
Un katru gadu mazā alvas pikā,
Kad draugu pulkā iesi laimes liet.

Un skūpstā kaislīgā kā maija naktis
Es būšu tai saldmei klāt,
Ko tavas lūpas tieksies citām dāvāt,
Lai sevi aizmirstībā mierinātu.

Tev būšu tik, cik mani atcerēsies.

ATRAST VĀRDUS

 

JŪTU BURINIEKS

Muzikālais skanējums un vizualizācija Māris Šverns

JA APMALDĀS SIRDS

Baltā putenī, ja apmaldās sirds,
Lai vienmēr ir acis, kas pretī mirdz!
Lai vienmēr ir lūpas, kas silti smaida,
Baltā putenī, ja apmaldās sirds.
Lai vienmēr ir rokas, kas mierinot glāsta,
Lai blakus cilvēks, kam dzīvi stāstīt.
Baltā putenī, ja apmaldās sirds.
Lai vienmēr ir acis, kas pretī mirdz!

ATVER SIRDI

Atver sirdi pavasarim,
Uzplauksti kā ievu krūms!
Sūrums klāt ir katram gadam –
Arī saldmes nepietrūkst.
Visa mums ir dzīvē gana.
Ko vēl nopelnīt? Ko gūt?
Atver sirdi mīlestībai,
Laimīgi lai varam būt!

NENODZĒS SMAIDU

Pāries un sadzīs sāpes un rētas,
Vējā asaras žūs.
Aizaudīs saule siltiem rakstiem
Tās ēnas, kas saldē mūs.
Tu tikai nenovērs savas acis
Lai jūtu, ka mīli vēl!
Tu tikai nenodzēs savu smaidu
Visskaistāko pasaulē!

PĀRSLIŅA UN SAULSTARIŅŠ

 Iekrīt baltā kupenā
Sniegpārsliņa sīka.
Līdzi ielec saulstariņš –
Divatā būs līksmāk!

Draugi sniegā virpuļo,
Priekā mirdz tiem acis.
Saulstariņš ar pārsliņu
Labs dejotāju pāris.

Vizulīši vizuļo,
Zibēt zib un laistās.
Mirgo sniega kupena
Abu dejā skaistā.

Mirdz un vizmo pārsliņa
Saulstariņa skauta.
Sudrabā zied kupena
Ziemas dienā baltā.

Vizulīši vizuļo,

Zibēt zib un laistās.
Mirgo sniega kupena
Abu dejā skaistā.

ATKAL GAIDU TO BRĪDI

 

Atkal gaidu to brīdi,
Kad ievām pumpuri briedīs.
Kad vasara zaļos matus
Pār pelēko pakalni sviedīs.
 
Atkal gaidu to brīdi,
Kad sirds zaudēs ledus važas.
Kad prieks kā gājputni pirmie
No prombūtnes atpakaļ laižas.
 
Kad strāvos mīļuma dzirkstis
No acīm kā ugunskura.
Tavā delnā guls mani pirksti,
Krūtīs trauks laimes bura.
 
Es atkal gaidu to brīdi,
Kad izkusīs ziemas stīvums.
Krūtīs snaudošie pumpuri celsies,
Dzīslās kūsās vasaras brīnums.

OGLES PELNOS

Ko man ar sevi darīt,
Ko man ar sevi padarīt?
Varbūt rīt vai parīt
Domas par tevi projām dzīt?
 
Šodien vēl gribu tām ļauties.
Nesteigšos kājas aut!
Domās pie krūtīm tev kļauties,
Rokām plecus skaut.
 
Tik daudz gribu paspēt,
Neatlikt neko rīt!
Ko man ar tevi darīt,
Ko man ar sevi padarīt?
 
Paiet un pārsāp viss.
Ogles pelnos dziest.
Mana mūža nepietiks
Tevi mīlēt un ciest.

ZIEDĒŠU

Vari lauzt, vari liekt mani
Kā ievas baltos zarus!
Cik spēka ziedēšu tev pāri
Un reibināšu pavasaros!

Ne nabaga palikšu,
Ne kropla tapšu.
Vēl kuplāk ziedēšu,
Vēl krāšņāk plaukšu.

Melno sāpi slēgšu
Dziļi pašā sirdī,
Auklēšu kā Gauja
Auklē putu vilni.

Rudenī, kad mani
Pārāk sūru sauks,
Iebēršu tev saujās
Ievu ogas, draugs.

GUNDEGAS

 Gundegas, gundegas, gundegas!
Sīkas, spīdīgas, dzeltenas dzirkstis
Zem kājām, pļavas paklājā dzirkstī.

Tavās acīs dzeltenbrūns mirdzums –
Divas spožas liesmiņas plīv.
Pārāk tuvu viens otram stāvam,
Tomēr atkāpties vairs nav brīv.

Bet visapkārt zied gundegu pļava –
Sīkas, spīdīgas, dzeltenas dzirkstis.
Mana elpa un tava elpa,
Un matos man tavi pirksti.

Šķiet brīdi apstājies laiks.
Cik vēls jau? Kā mums to zināt?
Tavas lūpas čukst maigas un valgas:
– Es gribu tevi aizdedzināt!

Gundegas, gundegas, gundegas!
Sīkas, spīdīgas, dzeltenas dzirkstis
Zem kājām, pļavas paklājā dzirkstī.

VARBŪT

 Ievziedu baltajās kupenās
Vēju nemiers nomodā.
Un tu mani šai pusnaktī
Sauc Solveigas vārdā.

Dienas gurdums kā putekšņi
Steidz sēklas smagumu miegā krāt.
Es tavu delnu tuvumu
Gribu sapnī saglabāt.

Vēlāk, – aiz gadu aizsprostiem,
Mani sauks citā vārdā.
varbūt...tevi vēl gaidīšu
Kā Solveiga Pēru gaida.

*****

 Ja sveci,–
Tad baltu aizdedziet!
Baltā nes skaidrības vārdu.
Balta svece Mūžībā
Gaišu ceļu rāda.

Ja dziesmu, –
Krustcelēs nodziediet!
Krusts ceļu rāda
No Zemes sārņiem uz Debesīm,
Kur Tēva sēta.

Ja asaras, –
Tad izraudiet!
Pirms vēl pēdējā svece degs.
Acis skaidras un sausas,
Lai gaist žēlabas!

Un smaidiet. Līksmojiet!
Pats Dievs man sniedz
Savas plaukstas.

KĀ NAKTSTAURIŅŠ

 

Kā neprātīga šonakt sitas sirds.
Kā naktstauriņš uz gaismu loga rūtī.
Tu arī neaizmiedz, tu sirgsti
Ar nemieru, ko krūtīs jūti.
 
Jau sniegpulkstenis pavasari zvana.
Tas uzvilkts ir uz laiku vasarīgo.
Riest pumpuri, plaukst ievu zari,
Un varžu kori dziesmu svētkus rīko.
 
Kā neprātīga šonakt sitas sirds!
Kā naktstauriņš uz gaismu loga rūtī.
Tu arī neguli, tu sirgsti,
Bet logu atvērt nedrošību sūti.
 
Es mīlestību savu turu tā kā dārgumu,
To vējam neatdošu!
Kā mūziku no plašā Visuma,
Kur plīst un pulsē oktāv's nošu.
 
Kā neprātīga šonakt sitas sirds!
Kā naktstauriņš.

ATZĪŠANĀS

   Jau vakars zvaigznes logā kur,
Un tuvums tavs nāk mani saistīt.
Tas mani sagūsta un tur,
Un nevaru es projām aiziet.
 
Tas mani piesaista uz mūžu
Pie tavu vaigu bedrēm dziļām.
Pie zilo acu valgmes dzidrās
Ar smieklu bezdelīgām žiglām.
 
Tas mani piesaista uz mūžu.
Un prātā jūku glāstu silā,
It kā es nomaldījies būtu
Un neatrastu mājupceļu.
 
Jau vakars zvaigznes logā kur,
Un tuvums tavs nāk mani saistīt.
Tas mani savā varā tur,
Un nevaru es projām aiziet.

TUR AIZIET MEITENE TAVA

 Skaties, – tur aiziet meitene tava!
Reiz jāņzāles plūcāt jaunības gravā.
Šodien šo dziesmu citādāk sauc.
Grieze izdzied to vīgriežu pļavā.
Tavā kladē šo nošu vairs nav.
Tavā kladē ir citas dziesmas,
Un arī meitenei dziesma ir sava.

Skaties, – tur aiziet meitene tava!
Izgaist miglas šķidrautā tīta.
Vēl smarža uzvirmo gaisā
Kā mīlestība, kas apsolīta.
Bet tavā pļavā šīs puķes vairs nav.
Tavā pļavā plaukst citi ziedi,
Un arī meitenei ir madara sava.

Skaties, – tur aiziet meitene tava!
Ne atsaukt, ne uzrunāt vairs.
Pagāja garām un neatskatījās.
Vien iedzēla rudzpuķu skatiens kairs.