Šorīt balta prieka dūja nolaidās uz mana sliekšņa. Vēru durvis lēni, lēni... laidu balto viešņu iekšā. Nolaidās uz mana pleca, plati pleta baltos spārnus...vēra slūžas dvēselīte, plūdin plūda silti vārdi. Plūdin plūda silti vārdi, ziemas ēnas krūtīs plaka. Izrunātas, izraudātas ...dvēsele kā dzidra aka.
Dzīve... tā kā zaļa stīga. Diemžēl nav tā bezgalīga. Vienā galā piedzimšana, otrā galā...aiziešana.. .bet pa vidu...kas tur bija? Tur tā dzīves leiputrija!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru