*****

Kā  lode mīlestība

Manu dzīvību kapā

Esmu cauršauta ne  reizi vien

Un mirusi

Bet spēks kā spītīgai zālei

No zemes izturēt

No jauna atdzimt zaļoksnā sievišķībā

Un pastāvēt

Laime

Laime. Laimīte.

Kur tādu meklēt,

Kur tādu rast?

Reizēm pa rokai,

Reizēm kā tāls

Jūras krasts.

Gribētu notvert

Kā putnu –

Vaļā nepalaist.

Lai cik stipri turu,

Pasprūk un gaist!

Māmuļa smaida:

– Tu meitēn,

Vēl gurķis mazs,

Vēl nezini kurā bērzā

Tavs laimes putns 

Šūpojas!

Mīlestība kā bezdibenis

Mīlestība ir kā bezdibenis,

Kurā krīti nemanot.

No laimes pleciem

Pieaug spārni,

Nes viegli, tāli pārvarot.

Bet neparasts spēks velk lejā

Kā atvars upē dzelmainā.

Tu ļaujies, bezdibenim smejot,

Un grimsti jūtu atvarā.

Rīta dziesma

Kad sapņu zirgi nogurst auļot

Un rāmi miglu pļavā dzer,

Rītausmai vaļu ļauju

Pūst dvašu kārkla stabulē.

Kad rasu malkiem padzēruši

Sapņu zirgi tālāk skrien,

Kārkla stabule skan klusi,

Rīts dūkanos pie slitas sien.

Man pieder laiks

/es esmu bagāts

man pieder viss

kas ar mani ir noticis/

Māris Čaklais

................

Dzintara stundām bagāta esmu!

Man pieder laiks

Ar plīstošu pumpuru brīžiem

Un ne tik svētiem.

Tiek pa liktens

Cirstām brūcēm un rētām.

Man pieder laiks

Nedienu vātis sadziedēt

Un ap nebaltām dienām

Baltas un skanīgas vērpt.

Kā dižegle gadskārtām,

Mūža gadiem svētīta esmu.

Man pieder laiks

Kā putnam izauklēt putnēnus, –

Meitas un dēlus,

Sapņiem pieaudzēt spārnus,

Rast skaistākos vārdus,

Ko pasacīt,

Ik gadu kā sirmgalvi pavadīt.

Dzintara stundām bagāta esmu –

Man pieder laiks mīlēt!

Nebaidies

Nebaidies panākt uz manu pusi,

Kaut sarma jau kokos un sniegs.

Kaut vējš sviež krūtīs sniegpārslu krusu,

Un pūces balss izskan kā bieds.

Nebaidies panākt uz manu pusi –

Man pašai šīs ziemas bail,

Man pašai šķiet sirds sasalusi

Kā āra bērzs vientuļš un kails.

Nebaidies panākt uz manu pusi.

Tev pretī paiešos es.

Caur sniegputeni klusi, klusi

Tu blakus man iesi, tev es.

Veļu laikā

Kad tuvojas gaišo skumju sēras,

Zeme rudeņos pelēkus kamolus tin

Un noliek uz mana ceļa.

Pa diedziņam dzejoju uz priedes mizas

Mātes un vecmātes sejas.

Un pelēkā vadmala aužas,

Un tēva un vectēva stāvi

Sirmos miglas gubanos jaušas.

Kad tuvojas gaišo skumju sēras,

Zeme rudeņos sudraba kamolus tin.

.

Ceļš pie mātes kapa

Ceļš pie mātes kapa rozēm kaisīts.

Nav neviena ērkšķa, kas sirdi graizītu, -

Atmiņā bērnības smaržu pildīti rīti

Mātes mīlestībā sagaidīti.

Un dienas kā baltas pieneņu pūkas,

Kas dāsni sējās bezgala,

Lai tumsa un reizēm zibeņoja debesmala.

Ceļš pie mātes kapa rozēm kaisīts.

Nav neviena ērkšķa, kas sirdi graizītu, 

Bet dzelksnis, kas spalgi, 

Paslepus dvēselē duras, 

Ir mīlestībā kaistošs vaigs,

Kas māmuļai vairs nepieglaužas.

Aizeju neatskatoties

Aizeju neatskatoties,

Kā bijušā nebūtu žēl!

Ogles vasaras kamīnā

Drudžaini sūrstot kvēl.

Dzērvēm no spārniem

 Pil rudens, – raud

Zilpelēks mākonis skumji,

Dārza malā sūrenes

Dziest noziedējušas sūri.

Aizeju neatskatoties,

Lai neredzi manas acis!

Par vētrām, ko krūtīs nesu,

Tev rudens lapkritis stāstīs.

Un sudraba dzērvju bultas

Šķels gaisu, kā piesakot karu.

Es aizeju neatskatoties! –

Pil uzplēsts saulriets

Gar debesu malu.

Kvēl rudens

Kvēl rudens sarkani kāvi,

Ceļas debesīs lēni līdz gaist,

Gulbju vijoļu uzvilktās stīgās

Minorīgs akords skaists.

Bet zeme glabā sēklas

Zem vējā gurušām lapām.

Kad aizlūzīs rudens alts,

Balts gaišums zemei pienāks.

Nosnigs baltākie sniegi

Maigi un viegli kā glaustu,

Noglāstīs zemes pieri

Pūkaina sniega plauksta.

Rudens gaišums

Kad rudenīgs padebess

 pelēku lietu smilā,

Dzidras sudraba lāses dvēselē krīt, -

Pārtop baltā, priecīgā dienā,

Ko sirds steidz 

ar mīļajiem pavadīt.

Pārtop baltā, pērļainā gaismā.

Lai rēni un pelēki līst!

Gulbji aizlidos debesīs 

un trešajā dienā snigs sniegs.

Bet gaišums, kas dvēselē sarit,

no gulbjiem, no sidraba lietus,

No vēju rautām lapām,

rūgtu zīli sejā sviestu;

Tas rudens gaišums 

vēršas mīlestībā

Un smaida ceļā,

lai kur mēs ietu!

Mīlestība

Visu mūžu kas dvēselē plīst.

Visu mūžu kas nesadzīst.

Rētas kā saknes dvēselē krājas,

Debesīs zūd un atrod mājas.

Sala naktīs asarās riešas,

Lejup krīt kā sniegpārslas riekšām.

Baltos kristālos tās uzlasīt vari,

Ja arī tev debesīs rētojas zari.

Vēl aizvien

Rudens saule mākoņos,

Bet sirds kā bite

Pa ziedošu pļavu

Vēl aizvien,

Vēl aizvien.

Dzīvīte mana

Dzīvīte mana, upīte smalkā,
Cilpas un līkločus met.
Nevaru uzminēt, kas aiz līkuma tava,
Dumbrājs vai balts oļu ceļš?
..
Šūpojos tevī pa straumei, labā,
Mani kā bērnu pie rokas ved.
Mīli, māci, bargi sarāj;
Daždien sāpīgi per.
..
Dzīvīte mana, augšā, lejā
Viļņi kā skaidu likteni met.
Sagriež atvari nāvīgā dejā,
Te auklē kā šūpulis ērts.
..
Dzīvīte mana, upīte smalkā,
Dārgs man tavs ūdens malks!
Lai mūža gadi zūd kā akā,
Vēl veldzējos,
Vēl pilns mans trauks!

Prieks

Man prieks 

par debesīm virs galvas,

sauli sejā.

Par vējiem matos

un sirds dzeju.

Par vasaru, kas bālē,

rudens pieskārienu,

Prieks par pasauli

un katru jaunu dienu,

un tevi šai pasaulē!

Tver vasaru

Tver vasaru plaukstās

Un ziedi -

Šis ir tavs ziedu laiks!

Neļauj ziemeļu vējam

Pēc vasaras zieda salkt,

Neļauj tumšām ēnām

Saules vaigu segt -

Tev kā magonei ziedēt,

Tev kā ugunij degt!

..

Tver vasaru plaukstās

Un ziedi,

Lai nebiedē dzeguzes balss!

Dzenis kaļ vasaras priedē,

Ziemas pieskāriens dvēselei tāls.

Liec  spītu par ogli,

Lai deg vecais kūls!

Dīgs jauni stādi,

Ziedos bites nektāru sūks.

..

Tver vasaru plaukstās

Un ziedi

Krāšņi un sievišķīgi!

No krājuma ''Man pieder laiks"

No krājuma "Man pieder laiks''

...........
Viss ar kaut ko sākas!
Rīts sākas ar saules lēktu
Un rasu ziedu kausā.
Draudzība sākas ar smaidu
Un siltu drauga plaukstu.
Mīlestība ar acu skatu,
Kas saista un nelaiž vaļā,
Ar satraukumu krūtīs
Un sirdspukstiem skaļiem.
Un prieks sākas tur,
Kur dvēselei durvis vaļā!

Mīlestība vienmēr atnāk laikā

Mīlestība vienmēr atnāk laikā.
Arī tad,kad ziedos salna krīt.
Nāk kā atvasaras saule
Salnas skartos ziedus noglāstīt,
Glāstoša kā mīļā elpa
Vēsās lūpas sasildīt.

Mīlestība vienmēr atnāk laikā.
Ziemas salā siltu guni kurt.
Un nav jābūt zīlniekam,
Nedz magam,
Un nemaz nav jāprot burt.

Mīlestība vienmēr atnāk laikā.
Neaizmirstulēs kad Gaujas krasts.
Upei prātā nerātnība daža –
Arī tev
Un nav tas nekas neparasts.

Mīlestība nāk kā maija ziedons.
Nenovēršami kā laiks, ko nesasiet.
Izplaukusi baltā ceriņzarā
Laimes pilniem ziediem zied.

Laime

Nezinu laimi lielāku,

Kā mazu bērnu klēpī nest

Un rudzu maizi palaunadzī ēst.

Darbā nogurušām rokām

Bērnam galvu noglāstīt

Un ar dievpalīgu druvā iet.

Nezinu laimi lielāku,

Kā vagu leknā zemē dzīt

Un sēklu sēt.

Šo laimi mūsu sentēvi zināja,

Kas tagad atdus kapu smiltājā - 

Laime nepazūd,

Tā piedzimst līdz ar mums

Kā mūsu rokas un kā sirds.

Nav laimes lielākas par to,

Kas mums jau ir!

Tā notiek

Tā notiek.

Laiks nāk un iet.

Kļavas rudeņos nosarkst,

Ķirši pavasaros zied,

Vien manī kādas durvis

Neturas ciet.

Tās naktīs kāds virina - 

Te vaļā, te ciet.

Tā notiek.

Aust jauna diena,

Vakarsaule riet.

Skumstu, smejos,

Raudu un dziedu.

Viss notiek!

Laiks nāk un iet.

Vien manī kādas durvis

Neslēdzas ciet.

Degt un kvēlot

Rudens salna kveldē zāli,

Gladiolas spītē.

Debess zilgmē gājputnu spārni

Atvadu kāšus zīmē.

Arī caur manu sirdi

Gājputni skrien.

Celties tiem līdzi

Spīts kājas sien.

Kā gladiolai negribas vīst,

 Vēl degt un kvēlot,

Līdz dzist.

Es paspēlēšos tavā smilšu kastē

Es paspēlēšos tavā smilšu kastē –

Tik saldu smilšu raušu citur nav nekur!

Bet smilšu pils  skaistāka par citām

Un  vaigu bedres aicina un bur.

..

Es  paspēlēšos tavā smilšu kastē.

Tavam smilšu rausim savu cepšu klāt

Smilšu pilī dzīvosim mēs abi,

Bet dzīvē reiz viss notiks citādāk.

..

Mēs izaugsim, aizaugs smilšu kaste.

Aizmirsīsies bērnu dienu smaids..

Būs dzīvē tāli ceļi, mūža laime,

Būs pieaugušu ļaužu solis raits.

..

Bet šodien spēlēšos es tavā smilšu kastē!

Ap smilšu pili celsies valnis balts.

Tu smilšu tēju pasniegsi man tasē

Un divu bērnu sejās dzirkstīs smaids.

Laiks mīlestībai

Rudens nav asaru laiks!

 Rudens ir laiks mīlestībai - 

To katra lapa koku lapotnēs vēsta,

 Rudens salnas noskūpstīta!

Zelta mirkļi

Zelta mirkļus,
izkaisītus vējā,
kā lauskas neuzlasīt
rīt nedz aizparīt.
Laiks kalendāra lapas pāršķir
un vējš sāk rudens lietu sejā dzīt.
..

Kas vējos izkaisīts,
tas zudis -
kā izliets ūdens,
ko vairs nesasmelt.
Un atkal sirdī
ielīst zelta rudens,
un atkal  zīles krīt.
  ..
Bet  skaisti brīži,
svētas stundas  paliek -
mīlestība, ko nedzēš gadu pelni.
kaut laiks ar sidrabrasu aprasojis
matu zelmeni
un raupju  kalis delnu.

..
Laiks zelta mirkļus
vējā kaisa,
bet krūtīs sirds
mundri  sit.
Lai dzīves vētras

šūpo laivu,
lai mūžs jau skaita

piecdesmit!

Ko man ar sevi darīt

Ko man ar sevi darīt,

Ko man ar sevi padarīt?

Varbūt rīt vai parīt

Domas par tevi projām dzīt?

..

Šodien vēl gribu tām ļauties.

Nesteigšos kājas aut.

Domās pie krūtīm tev kļauties,

Rokām plecus skaut.

..

Tik daudz gribu paspēt!

Neatlikt neko rīt.

Ko man ar tevi darīt,

Ko man ar sevi padarīt?

..

Paiet un pārsāp viss.

Ogles pelnos dziest.

Mana mūža nepietiks

Tevi mīlēt un ciest.

Vasara gar degunu

Vasara gar degunu!

Nepaspēju ievziedu smaržā noreibt, -

Kaut sirds ik uz soļa streipuļo,

Pie zilo ceriņu ugunskura

Sasildīt sirdi un rokas,

Kad dzērves jau tīrelī klaigā,

Vēlot, lai citugad sokas!

..

Nepaspēju!

Kā darba bite darbā skrēju,

Dienu pēc dienas -

Dienu no dienas

Vājuma negaisus krūtīs ravējot,

Bet uz putnu naktīm nepaguvu,

Baltās nakts koncertus nokavēju.

..

Vasara gar degunu!

Nesaprotu - pa kuru laiku?

Vēl tepat bija uz sliekšņa,

Bet istabā neielaidu - 

Nepaspēju - 

Atkal nepaspēju,

Bet tagad ej nu ķer vēju!

..

Ceru uz atvasaru.

Ceru to sagaidīt koši.

Nepalaist garām ne staru

No saules starmeša!

Zem akmens bēdu liku

Zem akmens bēdu liku.

Tādu kā stāv - basu, pliku.

Nav man žēl savas bēdas,

Akmeni virsū un ne ēnas!

Dziedot pāri bēdām eju

Pa akmeņainu ceļu.

Atrast vārdus

Atrast vārdus,

Kas sniegpārslas kausēs,

Kad stāvu putenī apsnigusi.

Zinu tu proti tos atrast,

Izcirst stigu uz manu pusi,

Izbrist sniega dumbrājam cauri,

Izkust vārdu straumītē siltā,

Iznest no sniegiem uz saules tilta.

Zinu tu proti vārdus atrast,

Mans pavasari,

Tava elpa uz mana vaiga

Tik silta!

Nevar būt

Nevar būt, ka tevi izdomāju!

Vējš, kas matus jauc,

 esi tu.

Lietus no mākoņa pār seju

Un zilā medus puķe -

 esi tu!

Mijkrēslis, kas lēnām ēnas aijā,

Mēness daudzsološs kā komats

esi tu!

Gaisma istabā vistumšākajā

No sveces trauslās elpas

esi tu!

Nevar būt, ka tevi izdomāju!

Viss starp mums ir īsts un dzīvs.

Gaismas atspulgi un melodijas

Un rudens dzērves pusnakts debesīs.

Kas tu esi nezināmais?

Kas tu esi nezināmais?

No kādām tālēm šurpu nācis?

Manu smago durvju priekšā

Sārtu tējas rozi licis.

Kas Tu esi, kur Tu sācies?

Tuksnesī vai siltās krūtīs?

Tu kā avots dzidri mirdzošs,

Saules gaisma logu rūtīs.

Kas tu esi nezināmais?

Kā man tevi uzminēt?

No tālu galaktiku dzīlēm

Sirdī vieda gaisma krīt-

Manu smago durvju priekšā

Mīlestības roze zied.