Nezinu laimi lielāku,
Kā mazu bērnu klēpī nest
Un rudzu maizi palaunadzī ēst.
Darbā nogurušām rokām
Bērnam galvu noglāstīt
Un ar dievpalīgu druvā iet.
Nezinu laimi lielāku,
Kā vagu leknā zemē dzīt
Un sēklu sēt.
Šo laimi mūsu sentēvi zināja,
Kas tagad atdus kapu smiltājā -
Laime nepazūd,
Tā piedzimst līdz ar mums
Kā mūsu rokas un kā sirds.
Nav laimes lielākas par to,
Kas mums jau ir!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru