Tuvojas rudens

Soli pa solim tuvojas rudens.

Sirds gaida kā dārgumu to.

Augusta naktis, kas zvaigznes svaida

Pār zemi aizmigušo.

Svaida , sijā, sēj sēņu lietu–

Dažs puteksnis matos krīt.

Pievildzis rudens rūsainā lietū

Pretī nāksi man rīt.

Soli pa solim tuvojas rudens.

Saules sirds skopāka kļūst.

Rītausmā, tīrelī sasaucas dzērves,

Balsis mākoņos atsitas, lūst..

Mežmalas slieksnis gail zilās liesmās.

Zied sila  viršu pieres.

Putni spārnos ceļ vasaras dziesmas.

Ielido gājputnu sliedes.

Šorīt augusts piemājas kļavai

Aizdedzis svārku stūrus!

Stārķis ligzdā klabina skaļāk

Manīdams ugunskurus.

Soli pa solim tuvojas rudens.

Sirds gaida kā dārgumu to.

Rudens purpuru, kas atkal plaukst krūtīs,

Ko laiks apsudrabo.

Apsegt tavu sapņu dārzu vēlos

Apsegt tavu sapņu dārzu vēlos!

Ņemt no vasaras un rudens

austu tillu,

Ietīt atvasaras glāstā

Tavu sapņu puķi zilo.

Tas nekas, ja pašai sāpēs

Rudens salnas kostie ziedi,

Sliešu sargeņģelim kāpnes,

Lai tas saudzē tavus dzietus.

Citādi neprot sirds,

Kā vien mīlēt, piedot, žēlot –

Nesavtībā mīlestība dzimst,

Ko nenospēlēt, nenotēlot.

Apsegt tavu sapņu dārzu vēlos!

Ņemt no vasaras un rudens

austu tillu,

Ietīt atvasaras glāstā

Tavu sapņu puķi zilo.

Paiešu tev pretī

Kad lietus pielijusi diena

Kā pelēks putns

 Pār zemi spārnus vilks,

Es paiešu tev pretī

Siltu plaukstu tavā likt.

Un no tavas karstās pieres

Matu cirtas atglāstīšu nost –

Vienu liegu, maigu glāstu

Un tu jutīsies kā svētkiem posts.

Un kad rēna rudens diena

Lietus lāses acīs riesīs,

Būšu tavu domu pūlī

Klāt kā mīļš un gaidīts viesis.

Un man pašai ļoti, ļoti vajag,

Lai žūst dubļi dvēselē.

Lai gaišā priekā apjaust varu –

Esmu vajadzīga tev šai pasaulē.

Vēl satikt vari

Sen garām ceriņu naktis,

Noplūktas vasaras vējā.

Tu mani vēl satikt vari

Uz rudenīga ceļa.

Nesolu saldu vēju,

Saldais snauž liepu zaros.

Tas vējš, ko apsolīt varu,

Nes līdz rudens rūgtuma devu.

Uz rudens takas stāvu.

Zelts un sudrabs pie kājām.

Tik bagāta kļuvusi esmu

Baltām ziemām, vasarām zaļām.

Tik bagāta kļuvusi esmu –

Vienu dzirksti tev apsolīt varu.

Vienu zeltainas kļavas zaru

Un tīrelī gājputnu baru.

Vairāk solīt nedrīkstu.

Vairāk nepaliks pašai,

Ko dedzināt rudens nsktīs,

Līdz rītausmai gaišai.

Bet uz ziemas ceļa

Mani vairs nesatiksi.

Ziemas ceļš sudrabu aizpūsts,

Kura kupenas nebridīsi.

Bērnība atnāk no pasakas

Mana bērnība atnāk no pasakas,

Lai sen  romāna lappuses šķiru.

Sirds vakaros veldzi pasmeļ

No bērnības akas – garu, šķindošu vindu.

Un vakars piebirst dzirkstošām zvaigznēm.

Katrai lūgts maza bērna sapnis,

Kas pacēlis klēpī pār raizēm

Un dziedējis kā smaržīgs apinis.

Mana bērnība atnāk no pasakas.

No vectēva bagātās sētas,

Kur kucēns kā draugs blakus tecēja

Un laizīja no ceļgaliem rētas.

Kur gailis ik rītausmu modināja

Un dienvidū vanagus biedēja,

Kur ganībās Brūnaļu pārsēju

Un lasīju gaiļpiešu tēju.

Mana bērnība atnāk no pasakas.

Atnāk un smeļ dzīvības ūdeni

No bērnības teiksmainās akas

Ar vecu, čīkstošu vindeni.

Valsis mūža garumā

Pilsētas bulvāris klusē.

Neskan soļu atbalss.

Namu logi ver acis,

Klust Vecrīgas balss.

Plecu pie pleca

Caur naksnīgo pilsētu ejam,

Tālu skan plate veca –

Skaista dziesma

 No jaunības dienām:

– Atceries, atceries, atceries –

Atmiņas zvaigznēm sienam.

Garām kā naktstauriņi

Aizlido meitenes smejam.

Valsi mūža garumā

Vēl arvien dejojam

Uz Vecrīgas simtgadu bruģa

Valsējam, valsējam.