Sen garām ceriņu naktis,
Noplūktas vasaras vējā.
Tu mani vēl satikt vari
Uz rudenīga ceļa.
Nesolu saldu vēju,
Saldais snauž liepu zaros.
Tas vējš, ko apsolīt varu,
Nes līdz rudens rūgtuma devu.
Uz rudens takas stāvu.
Zelts un sudrabs pie kājām.
Tik bagāta kļuvusi esmu
Baltām ziemām, vasarām zaļām.
Tik bagāta kļuvusi esmu –
Vienu dzirksti tev apsolīt varu.
Vienu zeltainas kļavas zaru
Un tīrelī gājputnu baru.
Vairāk solīt nedrīkstu.
Vairāk nepaliks pašai,
Ko dedzināt rudens nsktīs,
Līdz rītausmai gaišai.
Bet uz ziemas ceļa
Mani vairs nesatiksi.
Ziemas ceļš sudrabu aizpūsts,
Kura kupenas nebridīsi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru