Balts gaišums

Balts gaišums egles zaros snieg
Un arī mums tā jāapsnieg
Ar klusu gaidīšanas laiku,
Ar Ziemassvētku prieku!

Ar sudraba spāri

Uzklikšķini uz attēla!

Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu

(Trioleta)

Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu,
Šai lapkritī man dots tik daudz !
No tava pieskāriena tīša
Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu.
Šai lapkritī viss krūtīs plaukst
No vēla pumpura par kvēlu rozi. 
Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu,
Šai lapkritī man dots tik daudz!

Ūdensroze

Balta ūdensroze plakstus aizvērusi
Upes līča skauta naktī sapņo klusi.
Mēnesnīcas zīdā tērpies baltais zieds
Uz rāma viļņa pleca glezno galvu liek.

Kur tāds skaistums radies?
Vēja elpa trīss –
Skries un upes līcī
Rozi noskūpstīs!

Rītausmas staros ūdensroze mostas,
Atver garās,sudrabotās skropstas.
Vējš to dzidrām lūpām liegi, liegi skūpsta,
Neizbēgt vairs rozei vēja skavu gūsta.

Rudens nāk dārzā

Vasara kārtējā vasara
Kā koša lapa krīt.
Krīt kā dzeltens ābols,
Salnas noskūpstīts.

Aizripo rasainā tālē
Krāšņās un tveicīgās dienas,
Aizplīvo gājputnu spārniem
Viena pēc otras.

Košā uzvalkā tērpies,
Veltēm pilniem groziem,
rudens kā precnieks nāk dārzā
Un dāvina mārtiņrozes.

Dāvina degošu sirdi,
Dāsni noklāj pie kājām,
Bet sirds gulbjus debesīs pavada
Krūtīm piespiestām delnām.

Dāvana

Rudens dāvina
Pīlādžu ķekarus
Un krāsainu lapu rotu,
Un atvasaras sauli 
Pār kļavām sudrabotu.
Ja man būtu tik daudz,
Es tev arī dotu.
Bet manī ir tikai maigums,
Sevi apslāpējis, kluss -
Lūpu pieskārienā,
Acu skatā
Un šķelmīgā smaidā dus.
Tik daudz es tev varu dot,
Neko pretī neprasot.

***

Katrs rīts nāk kā iemīlēšanās -
Lēnām nakts aizkaru šķirot.
Lēnām pie glāstiem pieradinot -
Ar gaismas ātruma zibu
Uzplaucē krūtīs mīlestību.

Vienu baltu brīdi

Vienu baltu brīdi
Tu man skanēt liec.
Brīdis gaist un tu
Man nepietiec.
Mūžs tik īss
Kā spoža zibens ziba,
Bet man mūžību
Tā skanēt gribas!

Vienu baltu brīdi
Skanēt neapniks,
Sarma logā ziedēs,
 Balti sniegi snigs.
Vienu baltu brīdi
Tu man skanēt liec.
Vienu baltu mūžu
Tu man nepietiec!

Sens motīvs

Vai tur zibens atplaiksnīja?
Vilnis silts caur sirdi skrēja.
Nē, vien saulriets atmirdzēja
Tavu acu rāmā vizmā.
Vai tur pērkons nodimdēja?
Sirds kā kumeļš salecās
Un auļos skrēja.
Nē, tava roka glāstot
Uz manas dusēja.

Lai aug

Savu mūžu dzīves dārzā
Krāšņus ziedus sēju.
Mīlestību audzēju,
Naidu izravēju.
Mīlestības sēklām
Sirdi pilnu krāju,
Ar prieku, svētiem brīžiem
Piepildu māju.
Ziedot iztvan vasaras
Pilnas saldu vēju,
Birst reizēm asaras
Kā ķiršu ziedi vējā,
Bet mīlestības atvases
Krūtīs izauklētas,
Sargātas no naida saltmes,
Sirds tālāk ļaudīs dēsta.
Bet atraidītās mežā,
Sūnās roku,
Lai aug par pīlādzi,
Par svētu koku!

Brīnums

Tu esi kā brīnums šai pasaulē
Un pasaule kā brīnums tevī!
Caur ziemas puteņiem
Un baltiem pavasariem
Tu sevi mīlestības dārzā sēj!
Skatos kā brīnumā –
Kā cilvēka dvēselē mazā
Mīlestības auklēti sapņi dīgst
Cerību krāsā!

Tosts/pacelsim glāzes/

/ Uzklikšķini lai redzētu lielākas nošu zīmes!/

Pacelsim glāzes par gadiem!
Tie kā svīres aiz apvāršņa zūd.
Par draugiem,par darbiem labiem,
Par brīžiem kopā būt!

Pacelsim glāzes par sāpēm,
Kas kopā ar nedienām gaist!
Par prieku, kas bijis pārpārēm,
Par šo mirkli, kas ir tik skaists!

Pacelsim glāzes par mīlu –
Šo uguni mūžīgo,
Kas dvēseli paņem par ķīlu
Un dara laimīgu.

Krasts

Kā jūra krastu mīl,
Tā mīlu tevi!
Nekur no tevis prom
Man neaiziet.
Zem kājām liedags balts,
Milzt padebeši zili,
Jūrā sārta saule riet.
Zem pēdām kāpu smilts –
Cik daudz gan tajā stāstu!
Kā villainē ņirb pērļu raksts.
Vēl augums auklē tavus glāstus,
Un vakarkrēslā tinas krasts.
Lūpās uzplaukst maigi vārdi
Tev, kas savu mūžu manam dod.
Nekad nenodarīšu ar vārdu pāri,
Jo mīlestība labus vārdus rod.

Nekur no tevis prom
Man neaiziet –
Tu esi krasts,
Kur varu savu laivu siet!

Vienkārši

Grūti pasacīt vārdus,
Kas mīļotā dvēseli sarga,
Izplest kā albatross spārnus,
Kā lietussargu virs galvas?
Grūti pasniegt šo balvu –
Atdot no sevis pusi,
Neprasot ko saņemsi,
Ko pretī gūsi.
Negaidot uzslavu –
Vienkārši maigi un klusi
Pateikt, ka sargās to 
Tava mīlestība,
Lai kur dzīves burzmā būsi?

Satver mirkli

Satver mirkli skaisto
Un nelaid vaļā,
Liec tam noticēt, sirds,
Un puksti skaļāk!
Tā lai sadzird tas,
Kas kā liktenis
Līdzās stājas .
Es tevī, tu manī –
Viens otrā,
Mēs atradām mājas.

Dziesmiņa vējam

Paliec kāds esi,
Mans mainīgais vējš!
Šodien dienvidis,
Rīt ziemelis spējš.
Šodien rotaļīgs
Ziedlapas rausti,
Rīt trauksies brāzmains
Un paliks auksti.
Abi zinām, ka tāda
Tev daba –
Reizēm rāma,
Reizēm skarba.
Paliec kāds esi,
Mans nerātni vējš!
Man tu tāds patīc –
Aukains un spējš!

Atbalss

Varbūt esi atbalss
No sauciena kāda?
No gana dziesmas
Stabuli kārklājā griežot.
Varbūt esi atbalss
No pērkona dārda
Pār Gauju zibeņus sviežot?
Varbūt no vālodzes dziesmas
Atskaņa siena vālā?
Varbūt esi atbalss
No saules stara?

Kas esi tu, kas mani
Tik laimīgu dara,
Ka piepilda sirdi
Ar līksmi un sparu?
Kas esi tu? Kam pār
Mani ir vara?

Liepziedu laiks

Iestājās liepziedu laiks.
Tavas acis kā zeltaina saule
Kausē dvēseli manu.
Tūlīt tā izkusīs
Pa vārdam, pa smaidam.
Bites vāc kārēs medu,
Un tavas brūnās acis
Nenogurušas kausē
Dvēseli manu.

Vēl tik daudz

Vēl tik daudz nesatiktu rītu!
Vēl tik daudz neizglāstītu glāstu,
Neizjustas, nezināmas laimes
Un neuzplēstu rētu.
Nepateiktu vārdu, neizsmietu smieklu
Un nepiedzīvotu nejaušību.

Līdz galam neizdomātu domu
Un nepadarītu darbu.
Vēl tik daudz neizdzīvotas dzīves,
Ka sirds līksmo par katru -
Sagaidītu, satiktu rītu!

Rudens

Rudens nesaudzīgā vējā
Mūža kalendāra lapas riss.
Sirds atkal vienu gadu pazaudēja,
Bet rudens kaparā dzimst jau cits.
Visapkārt virmo greznums -
Uz dzīvību un nāvi,
Okers, bronza, zelts
Un balta smilts.
Krīt zvaigžņu mākoņi,
Krīt košu lapu kāvi
Un jauna gada ritmu uzsāk sirds.

Neaizej

Neizgaisti kā vakara ēnas.
Tā dūmu grīste debesīs
Kāpj no mūsu mājas.
Neaizej, neizgaisti kā vieglas
Mūzikas skaņas.
Vēl nekas nav beidzies.
Vēl vasara tikai briest
Un mūsu jāņogas zaļas.

Diena atvadoties

Diena atvadoties vēstuli raksta
Ar slīpu saulstaru rokrakstu.

Vakara ēnas kā garumzīmes
Stiepjas pār Gaujas krastu.

Pelēkā mundierī nakts
Krāsaino vēstuli paslēpj.

Rītausmā kalnā kāpj dakts –
Dienas pastnieks.

Šonakt siešu savus suņus

Šonakt siešu savus
Suņus cieši,
Lai tie neskrien
Tavas pēdas dzīt.
Aizdarīšu vārtus tīši,
Sardzē stāvēs lepna spīts.

Domās nespēšu pēc
Tevis tiekties?
Nevarēšu pelnos
Ogles dzēst?
Nenoliegšu – viegli neies
No krūtīm sirdi laukā plēst.

No krūtīm izraut sirdi –
Paņemt zobos.
Kā sunim naktīs
Kaukt uz Mēnesi.
Šo dzīvi pārvērst jokos.
Aizmirst pasaulē ka esi.

Mani suņi šonakt
Rātni dusēs.
Neskries naktī
Tavas pēdas dzīt.
Sirds ( muļķe) ievainota klusēs
Un lepna vientulībā dzīs.

Nerātnais rudens

Rudeni, nerātni,
Ko gan tu dari?
Man tavā lapkritī
Pumpuro zari !
Kā ievu krūmam
Plaukst ziedu skaras,
Ziedoni apturēt
Pat salnai nav varas!

Ja būtu

Ja man būtu dzeltenu
Gundegu pļava,
Es tev pretī skrietu,
Kaut ziedi sapītu kājas
Un es netiktu
Ne no vietas.

Ja man būtu
Tavā aizvējā
Ugunskuram vieta,
Es to iekurtu, –
Kaut uguns dūmotu,
Nedegtu iekurs.

Bet dzīvē viss notiek citādāk.
Kā vējš pār pļavu skrietu
Un ugunskuram
Atrastu citu vietu.

Ja būtu atvēlēts laimes brīdis,
Vai mēs kļūtu tuvāki,
Kaut par sprīdi?

Neparasti

Tik neparasti saule riet.
Tik neparasti
Matu pīnes raisās.
Un nakts tik neparasti
Rasu sien
Pie naktsvijoles
Zieda skaista.

Un tu tik neparasti tuvs –
Basām kājām ziedu rasā.
Viss debess krāšņums
Grimst pār mums –
Kā liktens grāmatu
To lasām.

Tik neparasti saule riet.
Tik neparasti
Matu pīnes raisās.
Un tavas rokas mani sien
Un neparasti cieši saista.

Tevi satikt

Tevi satikt nāku
Šai ceļā
Caur sarmotiem rītiem,
Caur mēnesnīcām –
Sagūstītiem sapņiem,
Iesprostotiem dzīves
Labirintā.

Es tevi satikt nāku
Šai ceļā
Negaidīti.

Domas pie tevis

                                                                              Gundega Salna

 Domas pie tevis

Kā bites ziedu pļavā

Izlaipo atmiņu ziedus,

Kas gan sūrmi,gan saldmi glabā,

Bet vienmēr atgriežas sirdī

Mīlestības putekšņos

Sabristām kājām.

Kad ugunskurs izdedzis

Kad ugunskurs izdedzis,

 Paliek pelni –

Sudrabainas plēksnes,

Kas karsti virmo.

Tuvums sadedzis,

 Ogles melnas

Velk treknus krustus

Pār pagātni dzīvo.

Tur vēji vairs

Neuzpūtīs liesmas.

Sirds aizmirsīs tevi

Kā senu dziesmu,

Vien  tāla atbalss

Sirds nostūrī dzīvos,

Kur atmiņas rāmas

Kā dūmaka plīvos.

Ak kungs

Kad nekas vairs  nepaliks pāri no vasaras (izkusīs kā saldējums uz mēles)
atliks zeltains rudens, kad dāvināsi man mārtiņrozes un pīlādžogu
 pilnus sērmūkšķus, teikdams:
- Te vēl ir daudz no vasaras bula, mazs sveiciens atvasaras.-   Bet kad iztērēts taps rudens zelts, pēdējās dzērvenes salasītas,
  dzērvēm pauniņā launagtiesai iesietas, mums pāri atliks salā dzirkstoša ziema.
Ziemā tu sildīsi manas delnas savās, un leduspuķes logā sarmos kā baltas ievas,
un tu  man ausī čukstēsi klusi:
 - Nekad nav tik skaistas naktis kā ziemā - zvaigžņu galaktikām piesētas debesis,
kā tavas acis, kad lūkojies uz mani smiedamās.-  Un kad iztērētas tiks arī ziemas naktis, izdedzinātas krāsainu sveču daktīs,
  tu  manam vaigam piekļāvis seju teiksi:
- Drīz pavasaris - nāks vasara un silti, silti novakari- .

Un tā katru gadu ik reizi...cik daudz saldējumu esam kopā apēduši - ak kungs! 
Gundega Salna 

Laimes asara

Vai tās lietus lāses uz vaiga

Nestas ar negaisu vakara vējā?

Nē ,tās laimes asaras

Kā silts vasaras lietus sejā.

Neraudi, mākonīt

Neraudi, mākonīt, neraudi!

Bet, ja raudi, tad no sirds!

Jo tikai tad saulesstari

Šķils dvēselē gaismu,

Kas septiņās krāsās mirdz.

Ziediet rudenī

Ziediet rudenī – ziediet!

Pīlādži arī zied.

Koši sarkanām ogām 

Kvēlo kā saules riets.

Ziediet rudenī  – ziediet!

Debesis arī sāk

Pumpurot tumšzilām asterēm,

Balti adatainām.

Ziediet rudenī – ziediet!

Sarma kad pumpurus segs,

Ziedēs vien rudens ogles

Sirmā cepure.

Vectēvam

Laiks kā noskrējies suns

Knapi velk kājas.

Vectēv, neguli – pīpē kvēl guns!

Bet vectēva laiks laisks

Kā kaķis uz mūra –

Simts apaļi gadi – simts gadu

Vectēva mūža pūrā.

Kūp piere – vagots tīrums.

Deguns, zods – lepni kalni.

Acu zilie ezeri mirgo,

Matu rogas glauž smaga delna.

Sirmais zemniek, laiks tevi lēnām tin.

Laiks žiglos soļus

Kā rumakus pieguļā pin.

Bet valoda sprēgā silta un gudra guns.

Ir  laiks aizdegt sveces –

Svarīgs ik jautājums

Vectēva aizejošajam laikam,

Kam tik daudz rūpju par mums.

Nebaidies princese būt

Nebaidies princese būt!

Brist manā sapnī

Sudraba kurpēs.

Es tevi atpazīšu,

Ja kā pelnrušķe nāksi,

Kājām sadzeltām nātrēs.

Es tevi atpazīšu

Zem lietus mākoņiem,

Zem  okrobra zvaigznēm

Tavas pēdas nolasīšu.

Cik

Vecs zīlnieks izlika kārtis,

Cik daudz man šai dzīvē vinnēt.

Cik daudz šai dzīvē vilties,

Cik mīlēt.

Bet vējš, šķiet gluži bez vainas,

Noslēpies zaļajā eglē,

Kā nebūtu mani glāstījis,

Nebūtu mīlējis.

Svarīgs ik mirklis

Tavas rokas ap maniem pleciem

Silda ar gaišu tuvumu.

Mēs priecājamies par niekiem,

Kas pilda dienu vezumus

Sīkiem, vienkāršiem  priekiem.

Un svarīgs ir katrs mirklis,

Ko sējam kā graudus

Ikdienu vagās,

Kas izaug par laimi.

Nolija zvaigznes

Šonakt nolija zvaigznes.

Manā dārzā, asteru dobē.

Mēness zeltaini blāvs

Grauza nakti kā villaini kode.

Rīts mazgāja rasā  acis

Un iededza ugunskuru.

Dzirkst dārzā zvaigžņu jūra

Pilna krāsainu asteru buru

Vasara aizlec

Kā zaļa varde vasara aizlec

Kalnā,  kur pelēkas dzērves kliedz.

Rugājos salnas elpa tinas,

Mežmalās zili virši zied.

Kur vakaru ēnas garumā stiepjas,

Rudens Saulgriežu vārtos gozēties,

Kur septembris pietvīcis runā dzeju

Pret lietus mākoni atspiedies.

Kā zaļa varde vasara aizlec

Debesu dzelmē,

Kur krāsaini šļaksti

Zemes elpu un izelpu zīmē

Rudens dzeltenā rokrakstā.

Māmuļai

Vēl vakar vasara, ziedonis bija,

Kāzu viesi sauca – rūgts!

Vēl vakar tev klēpī zīdainis brēca,

Tiecās pēc mātes krūts.

Vēl vakar debesīs krita zvaigznes,

Pār galvu rudens lapu salūts.

Un gadu kausā tik daudz laimes,

Cik sudraba sniegpārslu egļu zaros.

Šodien vasara saules dzīpariem

Māmuļas mīļo vaigu gaismo.

Pilna sēta priecīgiem mazbērniem

Tiecas samīļot māmuļu sirmo.

Kā simtgadu liepai ražīgs tās mūžs -

Katru gadu medainos ziedos!

Katram pa medus saldumam dots

Pa bites dzēlienam iedots.

Tik daudz dots - pienācis laiks

Doto atpakaļ saņemt!

 Mūsu mīlestību, ko nerūsē  laiks,

Kas sirdī uz mūžu paliek.

Dziedu par upi

Dziedu par upi, kas mani apbūrusi
Tur savos krastos.
Vai esmu gūstekne? Vai nebrīvē
Dziesmas rastos?
Te aizrit laiks pa vertikāli –
Ceļas debesīs kļūstot par mākoņvālu.
Skan smiekli putniem līdzi,
Aug bērni, kas bauda šo paradīzi
Uz Zemes dzīslainās rokas,
Kur mums pieder viss!
Un ar katru elpu es dziedu par upi,
Kas mani apbūrusi tur savos krastos.
Un dzīvības tīmeklī smalkā
Turos staltajā krastā
Un savai upei piederu!

Vientulība

Vientulībā ziedi ātri vīst,
Ja blakus nav, kas dobes aplaistīs.
Ja blakus nav ne taurenis,
Nedz bite,
Nedz kāds, kam svarīga
Ir ziedu asinsrite.

Vientulība – laiks ir bende īsts,
Nogalinās pirms  sācis dzīt,
Ja blakus nebūs draugs,
Nedz drauga ēna,
Izmisums raus pušu
Dzīves vēnu.

Kas reiz pateiks

Kas reiz pateiks,
Kas uzminēs,
Kas mēs katrs bijām
Šai pasaulē?
Kur mūsu smiekli ,
Kur asaras,
Kur dvēseles sāpes,
Ciešanas?
Kas paliks pēc tevis un manis,
Kad Gans sauks mājās Avis?

Paliks reiz uzrakstīts vārds
Dvēseles valodā rakstīts,
Paliks  Zemes vējš,
Kas mūsu asaras žāvējis,
Paliks  smiltājā ierakstīts
Cilvēka  DNS

Zvaigžņu putenis

Zvaigžņu putenis šonakt dedzina krūtīs
Nepateiktus, neuzrakstītus vārdus.

Augusts naktīs sēj pļavās
Zvaigznes - riekšu pēc riekšas.

Gaismas pilnas ilgas

Tavā dzīvē gribu būt gaisma,
Kas spīd pār tevi katru brīdi.
Ja manis reizēm kļūst par daudz,
Ja pārāk apnicīgi spīdu,
Izslēdz kā saule jāņtārpiņu!
Vien nesamin vienaldzīgiem soļiem,
Kad ap tevi zelta spāres lido,
Kad ap tevi taurenītes košas
Rotaļīgi, viegli dejo.
Vien nenotrauc
Kā tārpiņu no smilgas, –
Man spārnu nav.
Ir gaismas pilnas ilgas.

Cik jauki

Cik jauki šodien lietus līt!
Skatos mākoņos, skatos peļķēs.
Aiz apkakles nebēdnes lāses krīt
Un   lāmu šļakatas zeķēs.

Vasarai zaļie logi vaļā,
Pland  jasmīnu aizkari vējā.
Mākonim vecās stērbeles plīst
Laižoties čigānu dejā.

Tik jauki šodien lietus līst,
Tik saldi smaržo zeme!
Un dvēsele vaļā lūst
Kā lauks, ko šķēlē lemess.

Kamēr vēl vasara

Dzeltenas liepas zied.

Vasara savu gājumu

Pretī rudenim iet.

Bet kamēr  dienas garas,

Naktis balts  miglas zieds,

Jāpaspēj čūsku nosist,

Kas slepus lavās pie sirds.

Jāpaspēj dvēseles mājai

Nomazgāt spodras rūtis,

Un mīlestības kokā

Svētelim ligzdu uzlikt.