atliks zeltains rudens, kad dāvināsi man mārtiņrozes un pīlādžogu
pilnus sērmūkšķus, teikdams:
- Te vēl ir daudz no vasaras bula, mazs sveiciens atvasaras.- Bet kad iztērēts taps rudens zelts, pēdējās dzērvenes salasītas,
dzērvēm pauniņā launagtiesai iesietas, mums pāri atliks salā dzirkstoša ziema.
Ziemā tu sildīsi manas delnas savās, un leduspuķes logā sarmos kā baltas ievas,
un tu man ausī čukstēsi klusi:
- Nekad nav tik skaistas naktis kā ziemā - zvaigžņu galaktikām piesētas debesis,
kā tavas acis, kad lūkojies uz mani smiedamās.- Un kad iztērētas tiks arī ziemas naktis, izdedzinātas krāsainu sveču daktīs,
tu manam vaigam piekļāvis seju teiksi:
- Drīz pavasaris - nāks vasara un silti, silti novakari- .
Un tā katru gadu ik reizi...cik daudz saldējumu esam kopā apēduši - ak kungs!
Gundega Salna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru