Reiz vārdus no lūpām plūcām
Kā smaržīgu rožu klēpi,
Kur smaržoja katra zilbe,
Daždien ass dzelksnis slēpās.
Dzīve nav rožu dārzs,
Mēs neesam kāras bites.
Bieži rūgts vērmeļu cers
Sejās sitās.
Gauži dzīve mūs ara,
Dvēselē nezāles sēja
Vārdi lūpās sprēgāja,
Dvēseli saldēja.
Slēpāmies viens pie otra,
Muguras uzgriežot vējam,
Sāpes izravējot,
Pār brūcēm jūtu pārsēju sējām.
Un notraucot rūgtumu,
Siltām , mīlošām plaukstām
Cēlām mīlestības smagos zarus
Kā auglīgai ābelei - augstāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru