Zelta mirkļus, izkaisītus vējā,
Kā lauskas neuzlasīt
Rīt nedz aizparīt.
Laiks kalendāra lapas pāršķir,
Un vējš sāk rudens lietu sejā dzīt.
Kas vējos izkaisīt, tas zudis.
Kā izliets ūdens, ko vairs nesasmelt.
Un atkal sirdī ierit zelta rudens,
Un skanēdamas zīles krīt.
Bet skaisti brīži, svētas stundas paliek!
Mīlestība, ko nedzēš gadu pelni.
Lai laiks ar sudrabrasu aprasojis
Matu zelmeni
Un raupju kalis delnu.
Laiks zelta mirkļus vējā kaisa,
Bet krūtīs sirds vēl mundri sit.
Lai dzīves vētras šūpo laivu,
Lai mūžs jau skaita piecdesmit!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru