Saviem vējiem

Šonakt manī vēji vējo

Sirdī ielūguši alkas –

Četrus gadalaikus

Lūguši uz talku.

Durvis atvēruši

Visām debesu pusēm,

Vien tu kavējies...

Aiz durvīm stāvi,

Klusē.

Šonakt krūtīs ziemas ledu

Lauzis pavasaris.

Sējis sirdī magoņlauku,

Rudzupuķes arī.

Šonakt manī vasara

Kā grieze dzirkles cilā,

Griež vālos rūgtās asaras,

Lai gaist kā viegla migla!

Šonakt rūsam rudenim

Ir kur pielikt roku –

Dienas baltās, nebaltās

Atmiņu pūrā loka.

Šonakt brīnos,

Cik daudz sevī varu –

Pati saviem vējiem vinnēt

Drūmo domu karu.

Vien tu kavējies

Uz apsnigušā sliekšņa.

Varbūt baidies,

Ka vairs nelaidīšu iekšā?