CIK JAUKI

Cik jauki šodien lietus līt!
Skatos mākoņos, skatos peļķēs.
Aiz apkakles nebēdnes lāses krīt
Un   lāmu šļakatas zeķēs.

Vasarai zaļie logi vaļā,
Pland  jasmīnu aizkari vējā.
Mākonim vecās stērbeles plīst
Laižoties čigānu dejā.

Tik jauki šodien lietus līst,
Tik saldi smaržo zeme!
Un dvēsele vaļā lūst
Kā lauks, ko šķēlē lemess.

VECĀ MĀJA

 

Es mīlu liepu saldo smārdu,
Kad putekšņos brūnas bites brien.
Es mīlu mājas  vecā jumta skārdu
Un melno dūmeni, kas dūmu grīstes slien.
Es mīlu sakņu dārzu balandām un virzām,
Zedeni, kur puķuzirņi vijas.
Vanagu,kas dienas vidū uzglūn vistām
Un izkapti, kas aizbāsta aiz sijas.
Es mīlu vecātēva dižo māju –
Gadsimtu, kas stāv un ziedos līkst.
Ik ziedoni ar puķēm sarunājas,
Bet ziemā biezā sniegā grimst.
Es mīlu atmiņas bērnišķīgi maigas,
Kad pasaule bij brīnumiem tik pilna,
Bet šodien sirmās mājas dārzā stāvot,
Klausos kā kaļ viedā priedē dzilna.

NEPARASTI

Tik neparasti saule riet.
Tik neparasti
Matu pīnes raisās.
Un nakts tik neparasti
Rasu sien
Pie naktsvijoles
Zieda skaista.
Un tu tik neparasti tuvs –
Basām kājām ziedu rasā.
Viss debess krāšņums
Grimst pār mums –
Kā liktens grāmatu
To lasām.
Tik neparasti saule riet.
Tik neparasti 
Matu pīnes raisās.
Un tavas rokas mani sien,
Un neparasti cieši saista.

PALIEC KĀDA ESI

Paliec kāda esi!
Dvēselē gan sauli,
Gan negaisus nes.
Mežrozes ērkšķaino
maigumu,
Gaišas ilgas no vālodzes
Un plašās sirds dzīlēs
Gulbja dziesmu.
Paliec kāda esi –
Sieviete roze,
Ar ziemcietes spītu
Un izturību.

AIZVEDĪŠU PRETĪ PAVASARIM

Aizvedīšu tevi pretī pavasarim.
Un pludos lāstekas kā rūgtas asaras.
Mirkli īsu, kamēr saulesstari
Siltām lūpām tavus plakstus klās.

Pievedīšu tuvu ugunskuram
Pie sudrabotām oglēm sildīties.
Uguns tuvums vajadzīgs mums abiem,
Lai ziemas ķirši spētu atmosties.

Aizvedīšu tevi drošās mājās,
Kur krāsnī gaiša uguns kuras.
Lūgšu pārkāpt sāpju slieksnim
Un aizmest tukšo riekstu čaulas.

IESIM KĀRKLU STABULES GRIEZT

   

Iesim kārklu stabules griezt!
Skanēs tās līdzi vējam.
Zaļa elpa krūtīs modīsies,
Ziedēs pūpoli, vizbuļu sejas.
Alksnis klausīsies, bizes purinās,
Vējā pūpolos šūposies bites.
Bērza stumbrā no mizas vāts
Dzīvības sula ritēs.

MĪLĒT TIK VIEGLI

Mīlēt tik viegli kā elpot.
Man vienmēr elpas trūkst,
Kad mīļuma kamols kaklā
Kā lietus mākonis tūkst.

Mīlēt tik viegli kā elpot.
Kā vilcieni sirdspuksti skrien,
Kad mīļotā valgās lūpas
Savas ar manām sien.

Mīlēt tik viegli kā elpot.
Un tādēļ nerājiet mani,
Ka mīlu kā uguns no sārta –
Ar atdošanās guni!