ATMIŅU UGUNS

Ieraksti mani atmiņu kladē,
Kad puteņi iedejos pavasari!
Kad ceriņi ziedu laimītes auklēs
Un vasaras naktīs
Pār pļavām kāps migla.
Ieraksti mani atmiņu kladē
Rudenī, kad apnicīgi līs.
Ieraksti un neizdzēs!

Kad Saulgriežu naktī
Gaismas putns celsies spārnos,
Un Ziemsvētku egle
Auklēs svecīšu degošās sirdis,
Atmiņu uguns sasildīs
Tavu sirdi!

Ieraksti mani atmiņu kladē!
Ieraksti mani, lai palieku
Par kādas tālas vasaras
Pļavas sliedi,
Kuru kopīgi bridām reiz –
Es un tu.

ATPAKAĻ TO PAŠU CEĻU

Atpakaļ to pašu ceļu
stārķi mājās nāk.
Uz dzimto sētu, veco ligzdu,
jo nevar citādāk.
Krūtīs sirds un dzimtene
ir viena.
Kā kompass zvaigzne mirdz,
un stārķi ceļu zina.

Uz dzimto sētu
stārķi mājās nāk.
Ik rītu sveicot saules lēktu
plīv spārni varenāk.
Ja, cilvēk, gājputns esi,
sirds ceļu parādīs,
Uz zemi svēto
mājās pārvedīs.

Kur svilpo tēva sētā vējš,
un strazdi liepās svilpo.
Kur diža liepa 
auklē stārķu ligzdu.
Kur akas vinda paklanās
par vēja šūpuļdziesmu.

Atpakaļ to pašu ceļu
stārķi mājās nāk.
Uz dzimto sētu, sirmo liepu,
jo nevar citādāk.

ŠĶIR CELIŅU, SAULES MEITA

 

Muzikālais skanējums un vizualizācija Māris Šverns

UZDĀVINI MAN VĀRDUS DZIESMAI

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Ko jasmīnos reibdamas bites dzied!
Ko vējš paceļ debesīs augstu,
Kad pār pļavām pērkons iet.

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Ko taurenis katrai puķei dzied!
Ko sienāži vasaras naktīs spēlē,
Kad lūpas skūpstus pie lūpām sien.

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Kas zīda smilgai skropstās zied!
Kas ar zemes smaržu, zaļu asnu rokās,
No leknas zemes arumiem lien.

ROŽU PELNI

Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,
Kas kails un vientuļš stāv.
Tu nenāci, kad tas plauka
Un rotājās lepns kā pāvs.
Kur varēji slēpties no vējiem
Un nedienu mākoņiem melniem.
Vairs rožu puduri nezied.
Vien gaistoši rožu pelni.

Bet nu jau drīz sasnigs sniegi.
Dārzs taps svinīgi balts.
Koku pazarēs skanēs
Vēju skanīgais alts.
Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,
Neļaušu kājām mīt
Dvēseles klusumu balto,
Kur sniega rozes zied.

TEC BŪŠU TIK, CIK...

Tev būšu tik, cik mani atcerēsies,
Kad sniega bites spietos sirmās ābelēs.
Kad mūsu dārzā gadiem aizaugušā,
Reiz puķu zirņus dobē sēsi.

Tev būšu tik, cik vējš pār klaju lauku
Skrien aizgūtnēm, elpu raudams ciet
Un katru gadu mazā alvas pikā,
Kad draugu pulkā iesi laimes liet.

Un skūpstā kaislīgā kā maija naktis
Es būšu tai saldmei klāt,
Ko tavas lūpas tieksies citām dāvāt,
Lai sevi aizmirstībā mierinātu.

Tev būšu tik, cik mani atcerēsies.

ATRAST VĀRDUS