Pacelsim glāzes – tosts

(UZKLIKŠĶINOT UZ BILDES ATVĒRSIES VISS TEKSTS)

Laimīgu Jauno 2014. gadu!

Viss ar kaut ko sākas

Viss ar kaut ko sākas!

Rīts sākas ar saules lēktu

Un rasu zieda kausā.

Draudzība sākas ar smaidu

Un siltu drauga plaukstu.

Mīlestība ar acu skatu,

Kas saista un nelaiž vaļā,

Ar satraukumu krūtīs

Un sirdspukstiem skaļiem.

Un prieks sākas tur,

Kur dvēselei durvis vaļā!

Vainojiet mani

Šai grēkā vainojiet mani –
Pati uguni kūru!
Kā vaļīga bērza tāss
Alku ugunskuru.
Atvēru trauslo sirdi
Uguns iekuram svešam,
Kas nāca kā zibens spēriens 
 No milzīga padebeša.
Iekrita dzirkstele akla
Bērza tāss sirdī,
Aizdegās lapotne 
 Kuplā liesmu vilnī.
Šai grēkā vainojiet mani –
 Pati uguni kūru!
Kā vaļīga bērza tāss
Alku ugunskuru.

Jūra šodien klusē

Jūra šodien klusē,
Nedzen kāpās ilgas,
Zilu spāri smilgā sien.
Tā klusē sirds,
Ja pārāk pilna
Un aizvākota ciet.
Bet miers šis mānīgs -
Jūra neprot klusēt,
Tā visu pasacīs,
Kas ilgi dzelmē placis.
Sirds nemieru
Kā jūra neizsacīs,
To pasacīs
Tev manas acis.

Mīlestība kā tauriņš

Tavu acu atspulgā mīlestība
Kā tauriņš šūpojas!
Pārslīd pierei,
Mutes kaktiņos jokojas.
Pieskaras lūpu trauslajai rozei
Maigi un uzmanīgi,
Varbūt ziedam ir ērkšķi atturīgi?

Tik silti spārni taurenim trauslam,
Ka nenotraukt, neaizdzīt,
Vien paturēt, paturēt, paturēt!

Pamodini

Pamodini mani pirms rītausmas,
Kamēr vēl pasaule dus!
Bites nav stropos modušās,
Putni pazarēs klus!

Sagaidīsim ausmu
Glāstu mūzikā maigā –
Ar skūpstu spirgto dvesmu,
Brīnumu, kas uz pirkstgaliem staigā!

Pamodini mani pirms rītausmas,
Lai satikt no jauna varu
Saullēktu tavās acīs
Un laimes piedzimšanu!

Cik balti šodien pārslo sniegi

Cik balti  šodien pārslo sniegi!
Smalks šķidrauts egļu zarus sedz,
Ka gribas kupenās tik dziļi iebrist
Kā senās bērnu dienās reiz!

Un atdot vējam lai aiznes
Uz saviem spārniem mirkļus tos,
Kas daždien darījuši raizes
Prieku skaldot gruvešos.

Tik viegli spārni priekā paceļ!
Sniegs pāri galvai aizvirpuļo balts.
Un miers tik kluss, ne rāj kāds ne peļ.
Vien egles auklē vēja rāmais alts.

Cik balti šodien pārslo sniegi!
Sirds kā dzenis raitu takti sit.
Un ir tik viegli, viegli, viegli
Sniegiem apsnigušai mājup iet.

Un atdot vējam lai aiznes
Uz saviem spārniem mirkļus tos,
Kas daždien darījuši raizes
Prieku skaldot gruvešos.

Ziema klāt

Ziema klāt! Ziema klāt!
Sniegs pa gaisu lidinās.
Mazas sniega pārsliņas
Lido kā spalviņas.

Pārklāj mežus, pārklāj laukus –
Dārzs viz balts un tīrs.
Pagalmā ar slotu rokās
Rosās sniegavīrs.

Ziema klāt! Ziema klāt!
Sniedziņš spožs un mīksts.
Egles apsnigušas baltas
Sniega sagšās līkst.

Čir, čir, čir! Čir, čir, čir!
Arī zvirbulēni ir
Priecīgi un mundri spēlē
Sniegotajā eglē.

No grāmatiņas bērniem "Ingucīša šūpulītis"

Manas dzejas blogs GUNDEGA SALNA

Piektdiena, 2013. gada 6.decembris. Snieg. Un Dievs siltu delnu pār brūcēm sedz, lai dziedinātu sāpes mūsu dvēselēs.
Manā dzejas blogā "Kreisajā pusē,kur sirds" esat mīļi gaidīti! Šeit rakstu dažādos dzīves mirkļos radušos vārdus.Dzejoļi raduši mājas dzejas krājumos "Sarmoti ziedi", " Man pieder laiks", "Kamīnpriekšā" un
"Ingucīša šūpulītis",dzejoļi bērniem.
Aicinu pārlūkot vecākus ierakstus, kur atradīsiet video no maniem dzejas pasākumiem un iedziedātām dziesmām.

vienu baltu brīdi
tu man skanēt liec
brīdis gaist un tu
man nepietiec
mūžs tik īss
kā spoža zibens ziba
bet man mūžību
tā skanēt gribas
vienu baltu brīdi
skanēt neapniks
sarma logā ziedēs
balti sniegi snigs
vienu baltu brīdi
tu man skanēt liec
vienu baltu mūžu
tu man nepietiec
GUNDEGA SALNA " SARMOTI ZIEDI"

Šonakt zvaigznes birst

Šonakt zvaigznes birst kā milti
Un man liekas snieg.
Upes pārtop baltos tiltos,
Kur pie tevis iet.

Nešķir mūs vairs tālie krasti,
Tu pie manis nāc.
Pa zaļu ledu , zilu sniegu,
Brizdams kupenās.

Nešķir mūs vairs tālie krasti,
Es pie tevis eju.
Palsām sniega pārslām matos,
Acīm līksmi smejot.

Šonakt zvaigznes birst kā milti
Un man liekas snieg.
Jāizbrien mums zvaigžņu sniegi,
Mīlestība jāsatiek!

Apsnigsim

Apsnigsim baltā ticībā
Stiprā kā egles sirds,
Kas sniegputeņiem cauri
Cīruļus debesīs dzird!
Apsnigsim baltā ticībā
To brīnumu ieraudzīt,
Kas katra paša dvēselē
Kā pērle pērlenē mīt.

To zvaigzni

To Ziemsvētku zvaigzni,
Kas šonakt debesīs mirdz,
To noplūc kā puķi
Un nēsā pie sirds!

Šo ziedu trauslo
No sīkas saknītes,
Kas ticību un mieru nes
No Tēva pajumtes.

Svētvakars

Vējš logos sniegpārslu
Mežģīnes kar.
Uz galda vāzē līkst
Egles zars.
Un klusiem soļiem
Rāms un gaidīts
Pār slieksni kāpj
Svētvakars.

Jaungada noskaņa

vēl mirklis
un pārplīsīs gads
divpadsmit mirdzošās
strēlēs
degs eglē sveces
un cilvēks cilvēkam
klusu laimi vēlēs
šai stundā kā
cerība balta
Jauns gads sēdēs
goda vietā
pie galda

To gaismu

To dievišķo gaismu,
Kas dvēselē,
Ceļa lukturī dedz
Kā bāku uguni!
Kā gaismas raķeti!
Lai tas, kas nosalis
un nomaldījies,
Mājupceļu atpakaļ redz!
To dievišķo gaismu,
Kas dvēselē,
To gaismu nezaudē!

Divas sveces

Divas sveces
Šodien klusi sarunājas.
Divas gaismas pilnas sirdis.
Skan tālas
Ziemassvētku zvanu skaņas,
Mēs tās sadzirdam ar sirdi.

Divas sveces
Šodien klusi sarunājas.
Balts gaišums plīvo dvēselē.
Un Mīlestība
Plūst no Tēva mājām
Pār Zemi baltā sniega villainē.

Iedegsim brīnumu

Iedegsim brīnumu eglītē,
Lai staro, lai mirdz
Katrā brīnumsvecītē
Gaidītā brīnuma sirds!

Degsim eglē svecītes
Mūsu mīļajiem!
Tiem, kas Zemes dubļus brien
Un Debesu eņģeļiem!

Degsim sirdī liesmiņas,
Degsim dvēselē tās!
Lai brīnums atnāk un paliek
Ik sētā, istabā!

Lai paliek un negrib
Uz citu pusi iet!
Iedegsim krūtīs mīļumu,
Neslēgsim dvēseli ciet!

Dāvāšu tev dzeltenus bērzus

Dāvāšu tev
Dzeltenus bērzus
Starp kļavām košām
Šai rudenī, kad saule
Uz Ziemas Saulgriežiem pošas!
Dzeltenus bērzus gar ceļmalām.
Tie klanīsies vējā
Laimīgu ceļu vēlēdami.
Bērs zem kājām
Dzeltenu lapu klāstu,
Lai salasi herbārijam –
Ieliec starp vasaras ziedu
Ziedlapiņām atmiņai
Par saules pielietām dienām,
Kuras kopā vadījām.
Es tev šoruden dāvāšu
Dzeltenus bērzus
Pilnus saules glāstu
Un vēju dusmu,
Lai zini, cik ļoti
Tevi mīlējusi esmu!

Dzersim šo nakti

Dzersim šo nakti kā vīnu!
Pa malkam baudīsim to.
Ar pīlādžogu sīvumu,
Kas saista un atbrīvo.

Vērpsim šo nakti no maldiem!
Tu, muļķe sirds, nelīksmo!
Rīts noraus palagu nātno
No auguma salīgā.

Īsu brīdi būs silti –
Mānīgā reibuma prieks,
Nodedzināti tilti...
Krastu neaizsniegt.

Ak, dzersim šo nakti kā vīnu,
Līdz mielēm baudīsim to!
Dzīve kā trausla stīga
Reiz pārtrūks un atbrīvos.

Pusē, kur sirds

Kreisajā pusē, kur sirds,
Glezns putns ligzdo.
Un es aizturu elpu,
Un sirdspukstos klausos.
Klausos kā spārnus tas cilā,

Kā elpo – siltām dūnām
Perēkli darina.
Kreisajā pusē, kur sirds,
Mīlestības gulbis ligzdo.

Nav skaistāka laika

Nav skaistāka laika par lapkriti.

Kāpēc sirds baidās tā pelnus?

Kāpēc sirds baidās to uguni,

Kas krāso deniņus salnus?

Dzērves kliedz tīrelī atvadas,

Spārnos kaist ceļavējš.

Mums nepacelties spārnos,

Mūs nenotur Zemes vējš.

Mēs starojam tepat uz Zemes

Starp rudens lapām un zvaigznēm.

Starp asterēm, miķelītēm,

Starp pēdējām rudens rozēm.

Mēs starojam tepat uz Zemes

Un ritam kā lapas vējā

No varenā Dzīvības koka

Pa vējam, pa vējam.

Nav skaistāka laika par lapkriti!

Kāpēc sirds baidās tā pelnus?

Kāpēc sirds baidās to uguni,

Kas krāso deniņus salnus?

Likteņa rota

Mums mūža gadi doti

Kā likteņa rota.

Ne vienmēr piepildīti

Sapņi tos rotā.

Gan maldus, gan cerību pērles

Un smagas dienas,

Ar ticību labajam nesam.

Un norokot nedienu

Nastas zem akmens,

Vien Dieviņam lūdzam,

Lai atpestī mūs no ļauna

Un stiprina ticībā.

Lai katru dienu

Sākam no jauna cerībā,

Ka vizbuļu ziedi

Katru pavasari zied.

Ziedonim pilns klēpis

Ziedonim pilns klēpis ziedu.
Kastaņas baltas sveces dedz.
Poš daba krāsainas, saules pilnas dienas
Kā siltus glāstus pāri pleciem sedz.

Plīst pumpuri mežābelei vēlai.
Ceriņkrūms ziedu vāles rieš.
Zelta pilnas saujas pieneņpļavai,
Brūnai bitei zeltā vēderiņš.

Tvīkst vasara, naktīs lakstīgalas
Miegu jauc un aizmigt liedz.
Reibst ievu ziedos Gaujas grava,
Debesu jumā zvaigžņu spiets.

Vasara sniedz pilnu klēpi ziedu
Ik katru liegi suminot.
Novēlot daudz baltu dienu
Diženi, raženi dzīvojot.

Tevi mīlot

Tevi mīlot spēju kalnus gāzt!
Tu neticīgi, šķelmi smaidi.
Solījums izklausās kā stāsts
No fantastisko stāstu saimes.

Tevi mīlot iespējams ir viss!
Kā ziedus zvaigznes plūkt
No debesu pļavām.
Nonest Mēnesi uz Zemes,
Sirdi likt pie kājām tavām.

Tevi mīlot iespējams ir viss!
Mīlestība uzvar jūtu karā.
Ir manos spēkos sniegt tev debesis,
Ir manā varā auklēt mīlas jūrā.

Ceļš pie tevis

Vējš aiznesa skumjas mākonī.
Pār zemi nolija svētīgs lietus.
Ziedi atvēra medainās acis
Un mans ceļš pie tevis
Kā bites ceļš pie zieda.

Paldies

Noskūpstu rozi.
Paldies, mana labā, –
Tava zieda dvēsele
Lielu maigumu glabā,
Kaut mīlestība salauza tavu sirdi.

Pavasaris

Puteņo.
Arī sirds mostas.
Zem sniega pulsē sīki asni
Un lāstekām pavasaris skropstās.

Dievs tev deva

Dievs tev deva acis
lai skaties un redzi.
Dievs deva ausis
lai klausies un dzirdi.
Dievs deva mēli
lai slavini – runā.
Dievs deva sirdi
lai mīli, lai dedz.
Dievs tev deva Likteni
lai dzīvo,
Lai nedzēs Garu kā sveci.

Vainagu novītu

Vainagu novītu
No pārslu ziediem košiem.
Kā eglei apliktu
Svētvakaram pošot.

Gurdās kājas, māmulīt,
Siltās zeķēs autu.
Baltu dūnu lakatu
Dārgiem pleciem klātu.

Ik sāpju skabargu no sirds
Lūpām izskūpstītu.
Dāvinātu laimīgus
Un prieka pilnus brīžus.

Ja vien tu šai svētvakarā
Ciemos atnākt spētu,
Ja vien aukstā zemes klēpī
Mūžam negulētu.

Mīlestība

Atnāci, kad negaidīju.
Bikla, tramīga un maiga.
Kaut matos sarmas
Baltums slēpās,
Lūpām pieglaudies pie vaiga,
Un pelēks rudens
Košās drānās tērpās.

Atradu aizvējā vietu

Neprotu aizslēgties.
Nemāku slēpties –
Dvēselei augstu valni
Priekšā celt.
Lai sāpina neganti vēji
Lauzdami zarus un ziedus!
Es uzziedēju –
Atradu aizvējā vietu.

Tas vējš

Tas vējš, kā bīstas sirds,
Vēl koku pazarēs snauž.
Brīze modīsies drīz
Sirds bailes lauzt –
Atplēsīs kā skalus
No bērza pagales nost,
Atraus kā lapas no zara,
Sviedīs mākoņos.
 Krūtīs – iekurā uzpūtīs liesmu,
Lai degu, lai kuros,
Lai skanu kā dziesma.

Tas vējš, kas nolauza manu egli,
Aiz  kuras aizvējā slēpos,
Tas vējš dzeļ krūtīs ogles –
Iemīlēties,iemīlēties!

Valsis

Ko tu manī smaidot skaties,
Vai tev patīku mazliet?
Vaigam pārlīst tavs skatiens,
Vaigos kautri rozes zied.
Baidos plakstus pacelt droši,
Varbūt garām slīd tavs skats?
 Varbūt citai skatus raidi
Manā ēnā slēpies pats?
Nezinu. Lai drošāk būtu,
Lepnums acu dzīlēs dzimst.
Vienaldzīgu skatu sūtu,
Krūtīs satraukums rimst.
Bet tu smaidot nāc man pretī –
Nudien, nezinu, kur sprukt!
Pelēks acu pāris pētī –
Drīkstu jūs uz deju lūgt?
Valsis sagriež visu dzīvi
Virpulī, tad lēnā valsī,
Ka tev “kurvi” neiedevu,
Par to Laimes mātei paldies!

Kā roze

Kā roze tumšsarkana
Valdzinu, bet nepieburu.
Atturīgā pašlepnumā
Ērkšķu žogu priekšā turu.

Vērsies sirds uz manu pusi –
Nenobīsies asās sētas.
Atradīsi burvju vārdus,
Atdarīsi dzelkšņu vārtus.

Meklēsi tos dziļi sirdī
Cauri gadiem krātiem pelniem.
Uzpūtīsi plēnēm dvašu
Līdz tās spožās oglēs gailēs.

Kā roze tumšsarkana
Valdzinu, bet nepieburu.
Karaliskā pašlepnumā
Ērkšķu žogu priekšā turu.

Sniega rozes

Es tev šodien dāvinu sniega rozes!
Citu krāšņu ziedu man nav.
Maigi tās smaržo pēc pavasara,
Kas drīz Gaujas senlejā plauks.

Gleznus, sudrabā mirdzošus ziedus,
Vējš no debesīm nonesa man.
Sniegbaltu klēpi sniega rožu,
Kam ik ziedpārslā kristāls skan.

Es tev šodien dāvinu sniega rozes.
Veselu klēpi, mans tālais draugs!
Maigi tās smaržo pēc pavasara,
Kas drīz Gaujas senlejā plauks.

Jūtu nemiers

Šonakt logu rūtis
Ilgi neaizmigs.
Rāmi svece degs
Un viegli, lēni snigs.

Šonakt putenis
Pie manis ciemos nāks.
Asi virpuļos
Un klusi pratinās.

Bezmiegs nakti
Mēmi sapļaukās.
Rīt būs diena,
Rīt mans ceļš būs tāls.

Šonakt puteņo.
Un dziļi sirdī
Jūtu nemiers
Mani tirdī.

Kamīnpriekšā

Logā noskumusi diena raugās.
Bet vai tādēļ skumsim arī mēs?
Es tevi ielūdzu kā mīļu draugu
Savā kamīnpriekšā sērst.

Liesim glāzēs labu, stipru vīnu!
Tā, lai noreibst sirds un prāts!
Ne katru dienu svētkus svinam,
Ne katru dienu skumjas māc.

Degsim kamīnā pa bērza šķilai.
Sildīs uguns, sildīs tuvums tavs.
Sauksim tostus vasarai un mīlai,
Logā lieksies sarmots kļavas zars.

Dzersim vīnu, plecs plecu sildīs.
Nekļūs diena bēdīga, nedz auksta.
Šūposimies lēna valša vilnī –
Vaigs pie vaiga, plauksta plaukstā.

Logā noskumusi diena raugās.
Varbūt tādēļ skumja tā, jo mēs,
Ne jokojam, nedz līksmi smejam,
Ieslēgušies katrs savā pasaulē?

Bet es tevi šodien ielūdzu kā draugu
Savā kamīnpriekšā sērst!
Laiks sasalušo sniega sērsnu
Mīlestības asnam pušu plēst.