Gundega Salna ''Zilu ceriņu upes"

22. maijā 2014. gadā, ceriņziedu laikā, pie lasītāja dodas mans piektais dzejoļu krājums
"Zilu ceriņu upes"

Kā piesiet vēju...zīmēju tevi sev dvēselē

Dzejas grāmatu iegādāties varēs maija nogalē Jāņa Rozes grāmatnīcās
Un internetveikalā

Šonakt logu rūtis

Šonakt logu rūtis
Ilgi neaizmigs
Vaska svece degs
Un viegli lēni snigs

Šonakt putenis
Pie manis ciemos nāks
Asi virpuļos
Un klusi pratinās

Bezmiegs nakti
Mēmi sapļaukās
Rīt būs diena
Rīt mans ceļš būs tāls

Šonakt puteņo
Un dziļi sirdī
Jūtu nemiers
Mani tirdī

Krūtīs kaut kas

Krūtīs kaut kas
No vasaras smeldzes -
Silta guntiņa dzīvo
Kaut kas no vasaras līksmes
Matu galos plīvo
Krūtīs kaut kas
No jūras viļņu varenā klaida
No zemes smilts
Un tava smaida
Krūtīs vesela medus kāre
Pa lāsei vasaras
Kur mīlestība kā kamene
Maiguma putekšņus nes

Kā ziedu pļava

Kā ziedu pļava
Mana mīlestība zied
Kaut ziedus plūc
Un zāli kājām min
Bet nakts pār sāpēm
Siltu delnu sedz
Un rītos mostos
Laimīga un dzidra
Kā asara kas ziedu acīs
Un silti izraudājusi
Kā puķe
Pie tavām kājām kļaujos

Mīlestība ir kā bezdibenis

Mīlestība ir kā bezdibenis
Kurā krīti nemanot
No laimes pleciem
Pieaug spārni
Nes viegli - tāli pārvarot
Bet neparasts spēks
Velk lejā
Kā atvars upē dzelmainā
Tu ļaujies
Bezdibenim smejot
Un grimsti jūtu atvarā

Jauna grāmata

Zilu ceriņu upes

Dzejas autore Gundega Salna

Iekal mani sev dvēselē

Iekal mani sev dvēselē
Neslēdz gredzenā šaurā
Sēj maiguma saules dārzā
Neaizmirstuļu norā

Skauj zaļo acu atvarā
Nebaidies - nenoslīkšu
Maigumu atdzeršos
Dāsni uzziedēšu

Ja esmu melna darbdiena
Nomazgā baltu
Raisīšu projām rūpju
Ikdienas autu

Ja neganti vēji manī
Trako un buras
Kļauj stiprā tvērienā
Kā krasts bangās jūru

Bet ja man sirdī
Asas nātres slejas
Nerāj un nepel -
Uzvāri tēju

Iekal mani sev dvēselē
Tādu kāda esmu
Ar visiem melnumiem
Un vidzemnieces dusmu

Tās nav skumjas

Tās nav skumjas
Kas acīs
Tās nav skumjas - 
Neticiet

Tur mīlestība
Kā valga migla gulst
Kā silta silta migla
Kā noslēpums

Lietus pulkstenis tikšķ

Lietus pulkstenis tikšķ
Uz palodzes
Vēsiem pirkstiem
Bungo stakato
Jāmostas un 
Jāceļas līdzi vējam
Kas modina
Koku lapas un putnu
Spārnus

Varbūt laiks dzēsīs rētas

Varbūt laiks dzēsīs rētas
Ar laiku aizaugs tās
Koki raud gadiem ilgi
Sveķu asaras

Varbūt gaisīs smeldze
Ar putniem aizlidos tā
Celsies debesīs augstu
Un zudīs tālumā

Varbūt atkal mīlēsim
Reiz atkal liktenis dos
Jūlija smaržīgās naktis
Miglas audeklos

Kad sirds pilna zvaigžņu
Sapņiem un ilgām
Lidos augšup
Pret debesīm zilgām

Varbūt laiks dzēsīs rētas
Varbūt aizaugs tās
Koki raud gadiem ilgi
Sveķu asaras

Man ir labi

Man ir labi
Palu ūdeņi aizskrējuši
Acīs saulainas purenes plaukst
Rūgtie putekšņi vējā
Krūtīs pukst līksms strauts

Man ir labi
Atgriežos mājās - tavā azotē
Kā tālu skrējusi upe jūrā
Un nav jātaisnojas kāpēc
Ieplēsta tāss pie bērza turas

Man ir labi
Tavas esības ugunskurā

Ja tev manis pietrūkst

Ja tev manis pietrūkst,
Man tevis nepietiek.
Sirds nezina naktīs,
Kur vasaras ilgas lai liek.
Dāvāšu sapņu gariem,
Kas Visumā klīst,
Lai nes jūrā izbārstīt!
Jūra pazīst dvēseles ilgas.
Jūra tās ieaijās piekrastes smilgās.
Jūra ilgas svels zītaros sīkos,
Izbērs pie kājām vējainos rītos,
Kad viens – skumīgs liedagā klīsti,
Bet nemiera tirdīts piezvanīt bīsties.
Pacel – izlasi zītarā siltā,
Ko sirds sūta ar jūras pastu.
Ko sirds sūta naktīs, kad neaizmieg –
Ja tev manis pietrūkst,
Man tevis nepietiek.