Vainosim zarlauzi vēju

Vainosim zarlauzi vēju!
Vējam ir vēja spējas –
Aizstumt mākoņus, atpūst lietu,
Nest sēklas, lai pļavās sējas!
Pīties  matos, lai plīvo pa gaisu!
Ziedlapas nebēdā kaisīt.
Pūst aukaini acīs un asaras raisīt.
Vainosim nerātno vēju,
Kas no tevis pie manis skrēja –
Kā zaru aizlauza, garām pazibēja!
Tev nav te daļa, vien vēja patvaļa.

Tavās tirkīzzilās acīs

Tavās tirkīzzilās acīs,
Atzīstos – es baidos grimt.
Var jau būt... tās mani mīlēs,
Bet man vēlreiz jāatdzimst.
Vēlreiz jākvēlo kā oglei,  
Jāsprēgā kā ugunij.
Tā kā dzirkstij jākrīt sveķī
Vēru egles pagalei.
 
Tavu silto acu dzīlēs,
Atzīstos – es baidos krist.
Var jau būt... tās mani mīlēs,
Bet man vēlreiz jāatdzimst.
Vēlreiz jānokļūst tai vietā,
Jāļauj sevi sameklēt,
Kur reiz pazaudēta tiku
Zilo acu paletē.

 

Mēs runājām tonakt par visu

Mēs runājām tonakt par visu
Līdz skūpsts slēdza lūpas ciet.
Un neparasts maigums bija 
                                   vārdiem
Kā ziediem, kam jānozied.
Un neizjusts biklums bija glāstiem,
Kas neatstāj dvēselē rētas  -
Nebira ziedi zariem kā vienmēr
Pēc trauksmainas vētras.
Mēs runājām tonakt par visu
Līdz skūpsts slēdza lūpas ciet.
Un neparasts maigums bija
                                      vārdiem
Kā ziediem, kam jānozied.

Ieliec galvu manā klēpī!

Ieliec galvu manā klēpī!
Ir tik labi tevi just.
Tavu rūgto matu smaržā
Tā kā bitei ievās zust.
Tā kā bitei ievu ziedos
Noreibušai dziesmu sākt.
Lai man citi ziedi piedod,
Ja pie tiem es neatnāku!
Lai man citi ziedi piedod,
Ka man rūgta saldme tīk!
Mīlestību neizvēlas,
Atnāk tā un sirdī krīt.
Ieliec galvu manā klēpī!
Ir tik labi tevi just.
Tavu rūgto matu smaržā
Tā kā bitei ievās zust.

Vēl jau ieklausos pērkona vārdos

 Vēl jau ieklausos pērkona vārdos.
Vēl vasaras audekls košs.
Vēl varu to apsiet ap augumu tvirto,
Vēl desmitkārt nepadošos.
 
Vēl skudras tekalē jaunos ceļos.
Vēl upes sev gultni rok.
Vēl ziema ik gadu izkaisa pēļus.
Vēl dzīslās skan negausīgs roks.
 
Vēl jau tu mani nepazīsti,
Vēl esi akls un kurls.
Vēl pērkons tikai nolauž rīksti,
Vēl tikai pātagos!
 

Nepieraksti manu sirdi ar vārdiem

 Nepieraksti manu sirdi ar vārdiem!
Vārdi skrien vēju pēdās un vējā zūd.
Pieraksti manu sirdi ar glāstiem!
Lai mazu brīdi varu tava mīļā būt,
Lai maigums, kas glāstā un skūpstā nepazūd!
Nesoli mīlēt mūžīgi,
Tas mums abiem nav lemts.
Pieraksti manu sirdi ar glāstiem
Kā dzeju, kas dvēselē kremt!
Lasīšu to savās klusajās stundās.
 

Tā tev manis vajadzēja!

 Tā tev manis vajadzēja!
Kā brūcei siltu elpu, kas glāstā dzija.
Kā bitei medu, kas uz ziedu skrēja, –
Tā tev manis vajadzēja!
Kā lietu pļavai, kad sausas naktis bija, –
Tā man tevis vajadzēja!
Tā tev manis vajadzēja!
Kā brūcei siltu elpu, kas glāstā dzija.
 

Mans cilvēks jaunības acīm

 Mans cilvēks jaunības acīm
Vēl arvien manī skatās.
Gadi trauc mūžam cauri
Ziemas dzīpariem austās nartās.
Gadi trauc mūžam cauri,
Mēs paliekam gadu skarti.
Sirmo mati, bāl dedzīgie acu skati.
Bet mans cilvēks jaunības acīm
Vēl aizvien manī skatās.
Pavasaros ik koks pielūdz sauli.
Es pielūdzu un pateicos klusi
Savam cilvēkam jaunības acīm
Par dāvāto laimi.

 

 

Mēs satiksimies bezgalības zīmē

 Mēs satiksimies bezgalības zīmē,
Kad sniegpulksteņu zvani zvanīs.
Kad bites krokuss ziedos  biklos
Ziedputekšņu pulku ganīs.
Zem trula ledus urdze urgos
Un smiedamās zem saknēm trauks, –
Zilo vizbulīšu audzei
Spēku atdos ziedos plaukt.
 
Mēs satiksimies bezgalības zīmē,
Kad ziedēs rudzupuķu lauks.
Kad rudens pusē silavēji
Viršu zilgās gunis trauks.
Kad gājputni zīmes zīmēs,
Projām skrejot debesīs...
Mēs satiksimies bezgalības zīmē,
Tajā stundā, kad rudzus sēs.

Ko tev dāvināt šorīt

 Ko tev dāvināt šorīt,
Kad rītausma pamali glāsta?
Saņem šo plaukstošo dienu
Kā smaržīgu ziedu plaukstā!
Ievij vēju, kas modies,
Vasaras ziedu pļavā,
Ievij to savā bizē garā un smagā!
Pasmel ūdeni strautā,
Kas nerātni traucas uz Gauju...
Pasmel un izmazgā acis
Ar svētā ūdens sauju!
Atver dvēseli vaļā,
Ielaid pasaules elpu!
Ir diena modusies
Putnu skanošu svilpju.
Ir diena modusies –
Putnu un skudru ceļi ir vaļā.
Un arī prieks ir modies,
Un daino par visiem skaļāk.

Ilgojos saulrietā kopā ar tevi

 Ilgojos saulrietā kopā ar tevi
Gar jūru klusējot pastaigāt.
Maigi pieskarties tavām lūpām,
Apskaut, piekļaut sev cieši klāt.
Klausīties mūžīgo viļņu čukstos
Un trauksmainās sirds mūzikā.
Jūtas izsacīt glāstos...var arī tā.
Vēlreiz būt tajā vietā un laikā,
Kur jūra ar debesīm tiekas...
Kur ir vienīgi mīlestība
Un nekam citam nav vietas.

Pērkonlietū

 Mati pielīst pērkonlietū,
Kad no tevis projām bēgu.
Vējš ķer tvarstīdams aiz rokas,
Dadzis gūsta svārku malu.
– Paliec! – teici tu. Es ļāvos
Tavam skūpstam – īsai nāvei.
Grieze klusa siena vālos,
Zeme ļāvās zibens strāvai.

Mīlu lietu. Lietus aizskalo

 Mīlu lietu. Lietus aizskalo
Vakardienas putekšņus,
Kas palikuši no jūtu
Brāzmainā vēja.
Zinu tie sabirs ķiršu ziedos
Un vējam šo nedarbu piedošu.

Mīlu lietu. Lietus aizskalo pēdas
Un tavu lūpu pieskārienus,
Bet sirdī ieritina siltas lāses.
Mīlu lietu un vēju,
Un glāstus, ko paturēju.
Un balto ķiršziedu ziedētspēju.