VĒJĀ GAISTOŠĀ

 Es – vējā gaistošā,
Reiz palikšu tur!
Un pļavziedu smaržā,
Kas reibinot bur.
Un baltputu vilnī,
Ko jūra nes līdz.
Un mākoņu laivā,
Kas debesīs stīdz.
Es – vējā gaistošā,
Reiz palikšu tur!
Bet vēl tavas rokas
Mani glāsta un tur.
Bet vēl tavas acis
Man neatļauj iet.
Vēl vējš dzīvu elpu nes
Pār pļavām, kas zied.

ILGOJOS

 Ilgojos saulrietā kopā ar tevi
Gar jūru klusējot pastaigāt.
Maigi pieskarties tavām lūpām,
Apskaut, piekļaut sev cieši klāt.
Klausīties mūžīgo viļņu čukstos
Un trauksmainās sirds mūzikā.
Jūtas izsacīt glāstos var arī tā.
Vēlreiz būt tajā vietā un laikā,
Kur jūra ar debesīm tiekas.
Kur ir vienīgi mīlestība
Un nekam citam nav vietas.

VĒSTULĪTE

 Tavā pastkastītē mana vēstulīte.
To tev rakstīju ar pļavas smilgu.
Vārdi tā kā sienāzēni lēca,
Kad spalvu savā mīlestībā mērcu.

Tavā pastkastītē mana vēstulīte.
Nebrīnies, ja lasot nedaudz mulsti!
Ik vārdā krāsu spektrs ar ziedu smaržu,
Ilgu nopūtu un skūpstu garšu.

Tavā pastkastītē mana vēstulīte.
Uz patmarkas ar ziedu kvēlu.
Atvērsi, birs mani ziedu vārdi
Un beigās, rozā kaķpēdiņās, – Mīlu!

NETICI

 Netici, ja kādreiz saku:
– Tu man kļuvis svešs!
Es kā sūrābele māku
Saulei zarus plest.

Nekad man nekļūsi tik tāls,
Lai nespētu vairs roku sniegt.
Bet šonakt logā mēness bāls
Neatļauj man migt.

Un ja arī kādreiz šķirsies
Mūsu abu ceļi,
Vienmēr siltas domas nesīs
Mūsu šķirtie vēji.

Netici, ja kādreiz saku:
– Tu man kļuvis svešs!
Es ļoti ilgojos tos glāstus,
Ko ābelei sniedz vējš.

NAV JAU TĀ

 Nav jau tā, ka tikai rasu brienu!
Brienu saules pilnas pļavas ar'.
Pa saules puteksnim, pa staram
Sirdī sienu –
Sirds saules amuletu
Nakts durvīs kar.
Lai pasargā no visa ļauna –
Meliem, naida, skaudības un kara!
Lai sirdī –
Tavā,
Manā,
Mūsu bērniem
Pār visu mīlestības vara!

LIETUS

 Lietus pulkstenis tikšķ
Uz palodzes.
Vēsiem pirkstiem 
Bungo stakato.
Jāmostas un
Jāceļas līdzi vējam,
Kas modina
Koku lapas un putnu
Spārnus.

LAIME NAV NAUDĀ

 Man nav nekā, ko tev dot –
Kabatas tukšas!
Saplūkšu laukmalā rudzupuķes
Rudzos uzplaukušas.
Zilas kā debesis virs galvas.
Sniegšu ziedus svinīgi kā balvu.

Tas nudien nebūs maz.
Tas būs ļoti daudz.
Laime nav naudā,
Kas kabatā žvadz.

Saplūkšu rudzupuķes
Zilas un laimīgas
Kā manas acis,
Kad nāksi pretī
Un sacīsi – skuķi,
Tu gan esi malacis!

Tas nudien nebūs maz.
Tas būs ļoti daudz,
Kad smaidot teiksi –
Ātrāk liela audz!

VASARAS VAKARA NOSKAŅA

 Sienāži spēlē,
Rasa krīt zālē.
Ir vakars.

Saule riet pamalē
Sārta kā avene.
Vakars.

Plakstus ver ziedi.
Griezīt, ko dziedi?
Ir vakars!

Vēji iet dusēt
Katrs savā pusē.
Nakts.

DURBEI

Caur ziemām un vasarām,
Prieku un asarām
Durbe zaļo un zied.
Sudraba ābelē sudraba āboli
Septiņi zaros vienuviet.

Ezers piekusis plēsties kā Plecis,
Kļuvis par Durbi, snauž.
Dzidrajā dzīlē ūdensrozes
Pāri ziedu seģeni auž.

Ābeles pakalnā saules svētītas
Dzirkstošus augļus nes.
Baznīcas tornī, divu zvanu mēles,
Dimd laiku no pagātnes.

Caur ziemām un vasarām,
Prieku un asarām
Durbe zaļo un zied.
Sudraba ābelē sudraba āboli
Septiņi zaros vienuviet.