ATMIŅU UGUNS

Ieraksti mani atmiņu kladē,
Kad puteņi iedejos pavasari!
Kad ceriņi ziedu laimītes auklēs
Un vasaras naktīs
Pār pļavām kāps migla.
Ieraksti mani atmiņu kladē
Rudenī, kad apnicīgi līs.
Ieraksti un neizdzēs!

Kad Saulgriežu naktī
Gaismas putns celsies spārnos,
Un Ziemsvētku egle
Auklēs svecīšu degošās sirdis,
Atmiņu uguns sasildīs
Tavu sirdi!

Ieraksti mani atmiņu kladē!
Ieraksti mani, lai palieku
Par kādas tālas vasaras
Pļavas sliedi,
Kuru kopīgi bridām reiz –
Es un tu.

ATPAKAĻ TO PAŠU CEĻU

Atpakaļ to pašu ceļu
stārķi mājās nāk.
Uz dzimto sētu, veco ligzdu,
jo nevar citādāk.
Krūtīs sirds un dzimtene
ir viena.
Kā kompass zvaigzne mirdz,
un stārķi ceļu zina.

Uz dzimto sētu
stārķi mājās nāk.
Ik rītu sveicot saules lēktu
plīv spārni varenāk.
Ja, cilvēk, gājputns esi,
sirds ceļu parādīs,
Uz zemi svēto
mājās pārvedīs.

Kur svilpo tēva sētā vējš,
un strazdi liepās svilpo.
Kur diža liepa 
auklē stārķu ligzdu.
Kur akas vinda paklanās
par vēja šūpuļdziesmu.

Atpakaļ to pašu ceļu
stārķi mājās nāk.
Uz dzimto sētu, sirmo liepu,
jo nevar citādāk.

ŠĶIR CELIŅU, SAULES MEITA

 

Muzikālais skanējums un vizualizācija Māris Šverns

UZDĀVINI MAN VĀRDUS DZIESMAI

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Ko jasmīnos reibdamas bites dzied!
Ko vējš paceļ debesīs augstu,
Kad pār pļavām pērkons iet.

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Ko taurenis katrai puķei dzied!
Ko sienāži vasaras naktīs spēlē,
Kad lūpas skūpstus pie lūpām sien.

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Kas zīda smilgai skropstās zied!
Kas ar zemes smaržu, zaļu asnu rokās,
No leknas zemes arumiem lien.

ROŽU PELNI

Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,
Kas kails un vientuļš stāv.
Tu nenāci, kad tas plauka
Un rotājās lepns kā pāvs.
Kur varēji slēpties no vējiem
Un nedienu mākoņiem melniem.
Vairs rožu puduri nezied.
Vien gaistoši rožu pelni.

Bet nu jau drīz sasnigs sniegi.
Dārzs taps svinīgi balts.
Koku pazarēs skanēs
Vēju skanīgais alts.
Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,
Neļaušu kājām mīt
Dvēseles klusumu balto,
Kur sniega rozes zied.

TEC BŪŠU TIK, CIK...

Tev būšu tik, cik mani atcerēsies,
Kad sniega bites spietos sirmās ābelēs.
Kad mūsu dārzā gadiem aizaugušā,
Reiz puķu zirņus dobē sēsi.

Tev būšu tik, cik vējš pār klaju lauku
Skrien aizgūtnēm, elpu raudams ciet
Un katru gadu mazā alvas pikā,
Kad draugu pulkā iesi laimes liet.

Un skūpstā kaislīgā kā maija naktis
Es būšu tai saldmei klāt,
Ko tavas lūpas tieksies citām dāvāt,
Lai sevi aizmirstībā mierinātu.

Tev būšu tik, cik mani atcerēsies.

ATRAST VĀRDUS

 

JŪTU BURINIEKS

Muzikālais skanējums un vizualizācija Māris Šverns

JA APMALDĀS SIRDS

Baltā putenī, ja apmaldās sirds,
Lai vienmēr ir acis, kas pretī mirdz!
Lai vienmēr ir lūpas, kas silti smaida,
Baltā putenī, ja apmaldās sirds.
Lai vienmēr ir rokas, kas mierinot glāsta,
Lai blakus cilvēks, kam dzīvi stāstīt.
Baltā putenī, ja apmaldās sirds.
Lai vienmēr ir acis, kas pretī mirdz!

ATVER SIRDI

Atver sirdi pavasarim,
Uzplauksti kā ievu krūms!
Sūrums klāt ir katram gadam –
Arī saldmes nepietrūkst.
Visa mums ir dzīvē gana.
Ko vēl nopelnīt? Ko gūt?
Atver sirdi mīlestībai,
Laimīgi lai varam būt!

NENODZĒS SMAIDU

Pāries un sadzīs sāpes un rētas,
Vējā asaras žūs.
Aizaudīs saule siltiem rakstiem
Tās ēnas, kas saldē mūs.
Tu tikai nenovērs savas acis
Lai jūtu, ka mīli vēl!
Tu tikai nenodzēs savu smaidu
Visskaistāko pasaulē!

PĀRSLIŅA UN SAULSTARIŅŠ

 Iekrīt baltā kupenā
Sniegpārsliņa sīka.
Līdzi ielec saulstariņš –
Divatā būs līksmāk!

Draugi sniegā virpuļo,
Priekā mirdz tiem acis.
Saulstariņš ar pārsliņu
Labs dejotāju pāris.

Vizulīši vizuļo,
Zibēt zib un laistās.
Mirgo sniega kupena
Abu dejā skaistā.

Mirdz un vizmo pārsliņa
Saulstariņa skauta.
Sudrabā zied kupena
Ziemas dienā baltā.

Vizulīši vizuļo,

Zibēt zib un laistās.
Mirgo sniega kupena
Abu dejā skaistā.

ATKAL GAIDU TO BRĪDI

 

Atkal gaidu to brīdi,
Kad ievām pumpuri briedīs.
Kad vasara zaļos matus
Pār pelēko pakalni sviedīs.
 
Atkal gaidu to brīdi,
Kad sirds zaudēs ledus važas.
Kad prieks kā gājputni pirmie
No prombūtnes atpakaļ laižas.
 
Kad strāvos mīļuma dzirkstis
No acīm kā ugunskura.
Tavā delnā guls mani pirksti,
Krūtīs trauks laimes bura.
 
Es atkal gaidu to brīdi,
Kad izkusīs ziemas stīvums.
Krūtīs snaudošie pumpuri celsies,
Dzīslās kūsās vasaras brīnums.

OGLES PELNOS

Ko man ar sevi darīt,
Ko man ar sevi padarīt?
Varbūt rīt vai parīt
Domas par tevi projām dzīt?
 
Šodien vēl gribu tām ļauties.
Nesteigšos kājas aut!
Domās pie krūtīm tev kļauties,
Rokām plecus skaut.
 
Tik daudz gribu paspēt,
Neatlikt neko rīt!
Ko man ar tevi darīt,
Ko man ar sevi padarīt?
 
Paiet un pārsāp viss.
Ogles pelnos dziest.
Mana mūža nepietiks
Tevi mīlēt un ciest.

ZIEDĒŠU

Vari lauzt, vari liekt mani
Kā ievas baltos zarus!
Cik spēka ziedēšu tev pāri
Un reibināšu pavasaros!

Ne nabaga palikšu,
Ne kropla tapšu.
Vēl kuplāk ziedēšu,
Vēl krāšņāk plaukšu.

Melno sāpi slēgšu
Dziļi pašā sirdī,
Auklēšu kā Gauja
Auklē putu vilni.

Rudenī, kad mani
Pārāk sūru sauks,
Iebēršu tev saujās
Ievu ogas, draugs.