Zelta mirkļus,
izkaisītus vējā,
kā lauskas neuzlasīt
rīt nedz aizparīt.
Laiks kalendāra lapas pāršķir
un vējš sāk rudens lietu sejā dzīt.
..
Kas vējos izkaisīts,
tas zudis -
kā izliets ūdens,
ko vairs nesasmelt.
Un atkal sirdī
ielīst zelta rudens,
un atkal zīles krīt.
..
Bet skaisti brīži,
svētas stundas paliek -
mīlestība, ko nedzēš gadu pelni.
kaut laiks ar sidrabrasu aprasojis
matu zelmeni
un raupju kalis delnu.
..
Laiks zelta mirkļus
vējā kaisa,
bet krūtīs sirds
mundri sit.
Lai dzīves vētras
šūpo laivu,
lai mūžs jau skaita
piecdesmit!