Atkal es gaidu

Atkal  gaidu to brīdi,

Kad ievām pumpuri briedīs,

Kad vasara zaļos matus

Pār pelēko pakalni sviedīs.

Atkal  gaidu to brīdi,

Kad sirds zaudēs ledus važas,

Kad prieks kā gājputni pirmie

No prombūtnes atpakaļ laižas.

Kad strāvos mīļuma dzirkstis

No acīm kā ugunskura,

Tavā delnā guls mani pirksti,

Krūtīs trauks laimes bura.

Es atkal gaidu to brīdi,

Kad izkusīs ziemas stīvums,

Krūtīs snaudošie pumpuri celsies,

Dzīslās kūsās vasaras brīnums.

Kā svešinieki

Svešādi esam kļuvuši,

Kā svešinieki būtu.

Kā nebūtu bijis glāstu,

Ne skūpstu, nedz jūtu.

Kā reiz sacītie vārdi

Neskartu dvēseles stīgas.

Un acis, kas nespēja novērsties,

Kļuvušas biklas un kaunīgas.

Svešādi esam kļuvuši,

Kā svešinieki būtu.

Kur pagaisa tuvums,

Ka dveš aukstu trūdu?

Kur aizgāja laiks,

Kas vienoja divas sirdis?

Laiks aizgāja vējā,

Ko naktīs aiz loga dzirdi.