Kad lietus pielijusi diena
Kā pelēks putns
Pār zemi spārnus vilks,
Es paiešu tev pretī
Siltu plaukstu tavā likt.
Un no tavas augstās pieres
Matu cirtas atglāstīšu nost.
Vienu liegu, maigu glāstu –
Un tu jutīsies kā svētkiem posts.
Un kad rēna rudens diena
Lietus lāses acīs riesīs,
Būšu tavu domu pūlī
Klāt kā mīļš un gaidīts viesis.
Un man pašai ļoti, ļoti vajag
Lai žūst dubļi dvēselē,
Lai gaišā priekā apjaust varu –
Esmu vajadzīga tev šai pasaulē.
Snieg.
Ārs baltos sniega ziedos.
Nav prātam aptverams,
Cik balti ziedēt var,
Ka liekas pavasars -
Zied kupenas kā ievas
Un dārza stūrī zied
Pat sudrabegles zars.
Kā sniegiem sazied pasaule,
Tā sirds zied sniegiem līdzi
Un palo dvēsele
Kā mazais meža strauts,
Jo sirds jau neapsnieg -
Spurdz putniem līdzi,
Kad ilgas spārnos celties sauc.
Un tu uz baltās meža takas
Apsnidzis kā sētā sniegavīrs,
Vien acis mirdz kā dzidras akas,
Kur atmirdz sniega rozēs debesis.
Un vārdi silti pūkainīši
No lūpām viegli, maigi krīt,
Lec krūtīs mazi sienāzīši,
Steidz plauksta plaukstu sasildīt.
Snieg.
Ārs baltos sniega ziedos.
Nav prātam aptverams,
Cik balti ziedēt var,
Ka liekas pavasars -
Zied kupenas kā ievas
Un dārza stūrī zied
Pat sudrabegles zars.
Noslaucīt basās pēdas vakara rasā.
Nolikt darbdienu uz soliņa blakus.
Domās izstaigāt rūpju takas,
Un pēdējiem saulrieta stariem
Krītot pār zemi,
Kluso vakara stundu svētīt!
Rītausma saulstarus savīs
Virs galvas vainagā košā.
Rasa kritīs.
Un darbdiena celsies
Tev līdzi, un tecēs
Solī pārliecinošā.
Paliec kāda esi!
Dvēselē gan sauli,
Gan negaisus nes.
Mežrozes ērkšķaino
Maigumu,
Gaišas ilgas no vālodzes
Un plašās sirds dzīlēs
Gulbju dziesmu.
Paliec kāda esi, –
Sieviete roze,
Ar ziemcietes spītu
Un izturību!
Tver vasaru plaukstās
Un ziedi –
Šis ir tavs ziedu laiks!
Neļauj ziemeļu vējam
Pēc vasaras zieda salkt,
Neļauj tumšām ēnām
Saules vaigu segt –
Tev kā magonei ziedēt,
Tev kā ugunij degt!
Tver vasaru plaukstās
Un ziedi,
Lai nebiedē dzeguzes balss!
Dzenis kaļ vasaras priedē,
Tās nedegs kā sveķains skals.
Liec spītu par ogli,
Lai deg vecais kūls!
Dīgs jauni stādi,
Ziedos bites nektāru sūks.
Tver vasaru plaukstās
Un ziedi
Krāšņi un sievišķīgi!
Atnāc pie manis rudenī,
Kad kļavas deg sarkanās liesmās.
Kad dvēselei silts apmetnis vajadzīgs
Kā putnēnam knābī dziesma.
Atnāc, kad apsei mētelis
Saplīsis sarkanās skrandās.
Kad sirds krūtīs nerod mieru
Un atmiņu kambaros vandās.
Labprāt vēstuli sūtītu.
Ar kļavlapu logā mestu.
Kāpēc gan negaidi vairs
Rudens vēstnesi – pastu?
Tagad par prieku.Vēlreiz par prieku!
Par bitēm, kam putekšņos kājas.
Par stārķi, kam stārķēni ligzdā,
Pirms izlidot, vingrina spārnus.
Par prieku, kad rudzi kūp
Kā ezers ar miglu pilns,
Par prieku, kas sirdi pilda
Kā vilnis silts.
Par mazbērnu pirmajiem soļiem –
Bikliem un reizē drošiem.
Par to prieku, kas lēni dīgst,
Bet izaug par milzi
Un ceļas debesīs.
Par prieku! Vēlreiz par prieku,
Ka pasaulē šajā mīlēti tiekam.
Rudens naktīs aklās
Krūtīs gaudo vilki,
Un vējš aiz loga neatpaliek.
Kāpj bezmiegs smagiem soļiem
Pāri slieksnim,
Un negulētās stundas garas stiepj.
Sen krāsnī malkas šķilas izdegušas.
Maigs siltums nogurušos plecus tin,
Un domas vakardienas ceļus
Izbridušas,
Rīta gaismu logā svin.
Drīz noklust viss, – nekā vairs nav.
Miegs nogurušos plakstos dus.
Vairs nejūt sāpes
Pušums nesadzijis
Un krūtīs vilku bari klus.
Rīts logā sit ar spožu saules dūri.
Uk kļavs kā sadusmojies nosarcis –
Ne tev vienai daždien klājies sūri,
Manus zarus arī skāris lapkritis.
Ar smaidu nokratu
Nakts melnos spārnus.
Pie kājām kļava zelta lapas met.
Es taču zinu laimei buramvārdus
Un eju jaunai dienai durvis vērt.
Nesauc savu ziedu pļavā!
Baidos rasā kājas mērkt.
Pašas skropstās rasas gana,
Varu tās kā krelles vērt.
Tava pļava rasas pilna,
Basām kājām nepāriet.
Samirkuši sila zvani
Skumji ziliem ziediem zied.
Aizdos kurpes dzeguzīte?
Dzegužkurpēs vieglāk brist.
Kaķpēdiņās kājas liekot,
Raspodiņos rasu dzēst.
Izlaipot tavu pļavu,
Tauriņstilā pārpeldēt.
Glāstot valgo smilgu skaras,
Vērsties rasas princesē.
Atnāc šovakar ciemos!
Iekursim kamīnu. Patērzēsim.
Vientulība mūs vienos.
Vecs laikrādis – bende,
Vakardienu sodīs.
Mēs cerēsim jaunu dienu,
Kas vairāk solīs.
Tik tālu, prom no manis,
Pa vējam esi aizpūsts,
Ka nesasniegt man tevi
Pat atmiņās.
Rudens naktīs vējš
Lūdzas aiz loga,
Bet es to nelaižu iekšā. –
Baidos, ka neatpūš
Tevi atpakaļ.
Tik smagu –
Pasaules priekiem piemirkušu,
Ka pieķersies man kā dadzis.
Tad ej nu atkraties
No tevis tāda!
