Neparasti zvaigznes šonakt krīt

Neparasti zvaigznes šonakt krīt.

Un neparasti vārdi tavās lūpās.

Un skūpsts, kas dedzina ik brīdi

Kā uguns, kuru nevar nodzēst.

Kā pirmoreiz, kā mūžu iepriekš,

Sirds mulsums nepāriet,

 Un vaigos rozes zied…

Tk neparasta nakts, ka bīstos,

Lai trauslais mirklis nenozied.

Lai nenozied kā baltais jasmīns,

Saldi tvanot vakarvējā!

Lai tavi pirksti manos matos

Līdz mūža galam uzkavējas…

Lai neizgaist kā rīta migla,

Rasas pilniem acu plakstiem,

Lai caur asarām un smiekliem

Viens otra vārdu sirdī rakstām!

Neparasti zvaigznes šonakt krīt.

Un neparasti vārdi tavās lūpās.

Un neparasti tuvus atrod rīts

Mūs mīlestības glāstu šūpās.

No mātes klēpja "Labrīt, Saulīt, pasaulīt!"

Kā pumpuri ābeles zaros

Steidz baltus ziedus riest,

No mātes klēpja pasaulē baltā

Mazs bērniņš nāk mīlēt un ciest.

Viņš nāk tik lēni, tik maigi

Kā zemei zālīte dīgst,

Kā putniņš pieklauvē klēpim :

- Māmiņ,- tuk, tuk, vai drīkst? -

Vai aizliegt var ābelei ziedēt?

Vai zālei asnus dzīt?

Mazs bērniņš nāk pasaulē baltā

Saulīti ieraudzīt!

Ābelei vecajā dārzā

Ābelei vecajā dārzā

Sūnām raupjā miza.

Sargā no sala ziemā

Kā seģene silta un mīksta.

Kā ābele māmuļa sirma

Snauž siltu lakatu plecos.

Ābeli sūneklis silda

Un sargā zarus vecos.

Ik gadu ziedonis jūsmīgs

Sprauž ziedus vecajos zaros –

Tā nosirmo mūsu mātes

Kā ābeles pavasaros.

Kā ābele māmuļa sirma

Snauž vecas ābeles ēnā.

Viz baltas ziedlapas matos

Kā sniegs dziesmā senā.

Kad mīlestība gaist

Kad mīlestība gaist

Kā rīta migla pļavā,

Viens otram salti ejam garām.

Lai tikai plaukstas nesaskartos!

Lai tikai nepaliek ne dadzis

Pie svārku atloka vai matos,

Lai it nekas vairs neliek manīt

Par jūnijnaktīm acu skatos!

Un paliek sirdī izdedži un pelni –

Krāsmatas pēc meža ugunsgrēka.

Sirds nealkst prieka, nealkst laimes,

Krūtīs pukstēt reizēm pietrūkst spēka.

Mācos raudāt

Kā to mākoņi dara –

Nolīt pār zemi straumēm,

Lai zūd smaguma vara!

Silts jūtu lietus izlīst.

Plok asaru migla un gaist.

Sirds mīlestības dārzā

Plaukst ceriņkrūms skaists –

Laimīšu ziediem baltiem,

Pilns priecīgu vēju smaidiem. 

Viegliem, viegliem!

Atzīšanās

Jau vakars zvaigznes logā kur,

Un tuvums tavs nāk mani saistīt.

Tas mani sagūsta un tur,

Un nevaru es projām aiziet.

Tas mani piesaista uz mūžu

Pie tavu vaigu bedrēm dziļām,

Pie zilo acu valgmes dzidrās

Ar smieklu bezdelīgām žiglām.

Tas mani piesaista uz mūžu.

Un prātā jūku glāstu silā

It kā es nomaldījies būtu

Un neatrastu mājupceļu.

Jau vakars zvaigznes logā kur,

Un tuvums tavs nāk mani saistīt.

Tas mani savā varā tur

Un nevaru es projām aiziet.

Kā divi kopā saauguši koki esam

Kā divi kopā saauguši koki esam,

Kam zibens stumbru pušu šķēlis,

Kam lapotnē, caur vienām durvīm,

Pūš katram savādāki vēji.

Bet saknēs gadiem krātais maigums,

Dzīvas sulas stumbrā dzen,

Un spītīgi riest mirdzošs pumpurs

Vēju lauztā pazarē.

Stumbrs ievainots, bet nenolauzts.

Dzīst lēnām zibens cirstā rēta,

Zars zaru vējā maigi skauj,

Lai atbalstītu, pasaudzētu.

Kā divi kopā saauguši koki esam,

Kam liktens stumbru pušu šķēlis,

Bet neprotam kā koki piedot

Un zarus sakrustot pret vēju.

Tuvumā

Kad ievas atkal balti ziedēs,
Lakstīgalas noreibušas mīlai
Tostus sauks.
Kad putni pārnākot
Debesīs vilks nošu sliedes,
Un zelta pienenēs plauks
Zaļais lauks.

Kad kļavas sarks kā jaunavas
No kairiem saules skūpstiem,
Ozoliem, vēju rauta,
Zīļu rota irs.
Kad vēlais rudens
Zeltu nospēlējis kārtīs
Kā skrandains ubags vārtu rūmē mirs.

Kad ziema piebērs pasauli
Ar ziliem sniegiem,
Ledus ziedus namu logos sēs.
Kad ziemas naktīs
Aizmigt neļaus mēness,
Un lausks ik mājas paksi
Pieskandēs.

Es būšu tev siltas elpas attālumā.
Skūpstu, glāstu
Un  vēlēšanās tuvumā.

Rit gadu kamols

Rit gadu kamols.
Rit un nesteidz stāties.
Auž labais gariņš mūžu –

 Garu auž!
Beidz pūst un īgņoties,
Nāc, līdzās stājies,
Lai mostas prieks
Kas tevī snauž!
Steigs diena dienu,
Mūža gadi krāsies.
Būs vaigam vēju
Rūdījums.
Bet skats, kas smaidījis
Un pretī rājies,
Būs modrs un
Meklēs vēl mazliet!
Tecēs gadu kamols
Dienām raibu raibais.
Caur liktens pirkstiem
Gludināts un siets.
Liktens stellēs austs
Raibā mūža raksts.
Tik raibs kā dzeņa vēders.
Tik raibs kā vētrā
Jūras  krasts.

Rīta dziesmiņa

Es nākšu rasā samirkušām kurpēm
Un mazliet vēja izspūrušos matos.
Apstāšos pie tavām durvīm,
Pieklauvēšu, lai tu mostos.
Pieklauvēšu liegi, liegi –
Durvju sargs nedzirdēs.
Klauvēšu pie tava loga
Norasotās palodzes.
Putni pamodīsies – klusi
Biklās balsīs uzrunās.
Putnu košās dziesmas siešu
Kuplo bērzu birztalās.
Tā es tevi modināšu
Līdz tu mani sadzirdēsi.
Pirmos saules starus klāšu
  Tavu skropstu pazarēs.
Tā es tevi modināšu
Līdz tu mani ieraudzīsi –
Košu rītu savā logā,
Jautru, spirgtu vēja brīzi.