Atļauj šonakt, sirds

Atļauj šonakt izdziedāt ,sirds,
Tos mīļuma brīžus krātos,
Kas eglē kā svecīšu 
Liesmiņas mirdz
Un silda skumjo prātu!
Atļauj šonakt izraudāt, sirds,
Sāpes un nedienu brīžus,
Kas kā sāpīgs augonis
Dvēselē milzt
Un kā asaras acīs riešas!
Atļauj man šonakt 
Izkratīt, sirds,
Tevi pavisam baltu,
Lai varu rītdien
Galdā segt
Mīļuma mirdzošo autu!
Lai varu baltu galdautu klāt
Bez pērnā gada traipiem
Un Jaungada egles zarā kārt
Sargeņģeli baltu!

Tik tuvu būt ( 1)

Tik tuvu būt,
Ka vārdus pasacīt,
Kas vējā nepazūd,
Bet sirdī krīt!

Tik tuvu būt,
Ka sniegpārslas
Pārvēršas laimes asarās –
Kūst!

Tik tuvu būt
Kā lūpu pieskāriens maigs –
Ka uz brīdi apstājas laiks.
Tik tuvu būt,
Ka neizšķirt vairs!

Vienkārši

Grūti pasacīt vārdus,

Kas mīļotā dvēseli sarga, –

Izplest kā albatross spārnus,

Kā lietussargu virs galvas?

Grūti pasniegt šo balvu,

Atdot no sevis pusi,

Neprasot, ko saņemsi,

Ko pretī gūsi?

Negaidot uzslavu –

Vienkārši maigi un klusi

Pateikt, ka sargās to

Tava mīlestība,

Lai kur dzīves burzmā būsi?

Šonakt dziedāju sapnī

Es šonakt dziedāju sapnī.

Kā ērģeles skanēja balss.

Un sapnī man bija spārni.

Es lidoju un ap mani

Balts eņģeļu bars.

Es šonakt biju laimīga sapnī.

Mani neskāra laicīgas varas.

Es biju brīva un pati,

Un plašā Visuma kāra.

Es šonakt raudāju sapnī

Un izliju Zemei pāri

Mirdzošos kristālos,

Ko sniegā saskatīt vari.

Es šonakt biju tas eņģelis,

Kurš, spārniem sargādams tevi,

Laidās tev pāri.

Vienkārši paņemt aiz rokas

Vienkārši paņemt aiz rokas
Un ieskatīties acīs.
Vienkārši lūpām
Pieskarties vaigam.
Sajaukt matu spuraino zelmeni –
 Būt maigam!
Nav jāizdomā iemesli.
Vienkārši mīli!

Tu esi mana svētdiena

tu esi mana svētdiena

rīta kafijas smaržīgais aromāts

un putnu līksmās balsis aiz loga

mans romantiskais Klaidermans

uz balta flīģeļa fona...

tu esi kā tilla aizsargtīkls

ikdienas rūpestiem raizēm

kā ziedu vāze sarkanām rozēm

un pilnā liktenīgi izvilktā loze

ienirstu tavā azotē

kā siltā mīlestības jūrā

kur divatā burājam

uz mīlestības salu

kam nav ne gala ne malas

tu esi mana svētdiena -

svētku diena!

No kurienes vieglums

No kurienes vieglums
Dzīves smagumu nest,
Kad rūpes smagas 
Kā nēši spiež plecus?

No kurienes vieglums
ik solī, ik smieklā,
Kad liekas ceļš beidzies –
Laiks pienācis krist.

No stiprām rokām
Un glāstu kārām,
Kas mīlot
Ceļ debesīs!

Zied mana mūža ābeles

Iet laiks un gadus nomet 

Kā novalkātas tupeles,

Bet katru gadu baltos ziedos

Plaukst mana mūža ābeles.

Ja neprastu skaitīt gadus,

Kā skuķēns mazs sāktu skriet.

Nobaidītu draugus, radus, –

Ja spējat, mani noķeriet!

Bet laika pulkstenītis zvana: 

– Laiks jaunas kurpes pielaikot!

Vēl priekšā ceļa līkumu bez gala,

Tie jānostaigā trallinot! –

Iet laiks un gadus nomet

Kā novalkātas tupeles,

Bet katru gadu baltos ziedos

Zied mana mūža ābeles.

Rudens vēstules

Rakstu vēstules uz rudens lapām,

Lai vējš kā pastnieks tās tavā ceļā nes.

Lai pacel un izlasi bērzu dzeltenās,

Kļavu sārtās lappuses!

Uz bērzu dzeltenām rakstu par draudzību.

Rakstu par skumjām, ko lietus mākoņi rieš.

Par ticību labajam, cerībām nākotnē

Dzīves krustcelēs satikties.

Uz kļavu sārtām rakstu, ka mīlu!

Mīlu no sirds un dvēseles.

Ar zīmogu stipru un noturīgu

Uz kļavlapu robainās apmales.

Tik daudz krāsainu vēstuļu rakstu!

Tik daudz sapņu, ko negribas dzēst.

Bērzu dzeltenās, kļavu sārtās

Un ozolu brūnganās lappusēs.

Bet vējš – ziņkāris,

Aploksnes atver un plēš.

Reizēm gribas pazust

Reizēm gribas pazust no visiem un visa.

Ienirt kā lietus lāsei jūlija pļavā.

Atpūsties ērtā raspodiņa skavās,

Būt brīvai kā vējam savā vaļā.

..

Uz brīdi būt bērnībā, norā pie mājām.

Bezrūpē sapņot leknajā zālē.

Sienāzi dzirdēt, iet basām kājām

Un skatīties mākoņu gubenās tālē.

..

Reizēm gribas pazust no visiem un visa.

Bet tikai uz mirkli, tikai mazliet!

Lai atkal celtos jaunu spēku pilna

Un mirdzošām acīm tev pretī iet!

Es atkal sevi atdzīvinu

Es atkal sevi atdzīvinu!

Jau kuru reizi ? – jautāsiet...

Ik dienu savu nevarību svinu.

Ik dienu savu nevarību rāju -

Vai palikt būs, vai projām iet?

Es atkal sevi atdzīvinu!

Vai man tas izdodas ? – taujāsiet.

Kā puķu zirnis dzenu jaunu stīgu

Un rāpjos saulei pretī ziedus sliet.

Ir grūti atrast pazaudēto balstu,

Bet dzīve turpinās, laiks tālāk iet.

Es atkal sevi atdzīvinu!

Un ceļu lūpām sapņu kausu.

Hei, Likten, ielej vēl mazliet!

Rīgai

Lai skatītu video, klikšķini 2x!

Gundegas Salnas dzejas grāmatas

"Sarmoti ziedi", ''Man pieder laiks'', "Kamīnpriekšā'', ''Ingucīša šūpulītis'', ''Zilu ceriņu upes'', "Ezers debesīs''.Izdevējs Rastri poligrāfija ,Vilnis Līcis