NEDZĪVOT MIRKLIM

 

Tevi gaidu uz rudens ceļa.
Dzērvju kāsis kliedz atvadas vējā.
Rudens diena kā smaržīga veļa
Apskauj un dvašo sejā.
 
Kļauju rokas ap taviem pleciem,
Cik labi mīlēt un laimīgiem būt!
Satikt rītus ar saules lēktiem,
Gadalaikus, kas nāk un zūd.
 
Vien nedzīvot mirklim, nedzīvot maldiem -
Uz Zemes īss lemts cilvēka mūžs.
Piepildīt dzīvi vērtīgiem gadiem,
Līdz tie aizlido vējā un zūd.
 

JA MAN BŪTU...

Ja man būtu kaķes spēks,
Aizvilktos no sāpēm nost.
Kamoliņā satinusies sāktu
Kažociņu post.
 
Ja es būtu kadiķītis,
Kuru dēvē stipru garā,
Zaļotu uz nebēdu
Ogas auklējot ik zarā.
 
Kā lai rodu kaķes spēku,
Kadiķīša izturību?
Nav ne viens, nav ne otrs,–
Jāiztiek ar pašas gribu.

VISKRĀŠŅĀKIE ZIEDI TEV

Viskrāšņākie ziedi
Tev šodien pie kājām.
Viskrāšņākie ziedi
Tev dāvāti tiek.
Par mīlu un sapņiem,
Par teiksmainiem gadiem,
Kas sudrabu matos ik rudeni sien.

Visskaistākie vārdi
Tev šodien tiek teikti. 
Visskaistākie vārdi
No tīras sirds.
Lai prieks un veiksme
Tev laimei ver vārtus!
Lai gadi kā kumeļi negurst, bet skrien!

DZIESMU CELT

Sanāk jauni, sanāk veci
No maliņu maliņām!
Dziesmu celt, dziesmu turēt,
Nest kalna galiņā.
Celsim dziesmu debesīs,
Lai balsis tālu skan!
Lai dziesmas tālu skan
Dziesmu svētku dieniņā!

DZIESMA SVĒTKUS SVIN

Kad sanāk kopā tuvi, tāli,
Dziesma svētkus svin.
Latvju meitas, latvju dēli
Dziesmu kamoliņu tin.
 
Dziesmu rotā Latvju dainas.
Tauta dziesmas dzied.
Šalko straujā upe Gauja,
Tēvu zeme zied.
 
Vidzeme, Kurzeme vareni dimdina.
Zemgale, Latgale  rībin - rībina.
Līgojas meži, iešalcas jūra,
Latvija dziesmas ceļ no sentēvu pūra.

ŠĶIR CELIŅU, SAULES MEIT!

Šķir celiņu, saules meit,
Ravē pļavu ērkulīti!
Pelašķīti, magonīti,
Sarkano āboliņu.
Lai dej stalti zemes dēli
Vasar’s ceļa maliņā!
 
Šķir celiņu, saules meit,
Vij pīpenes vainagā!
Iepin tēva ozoliņu,
Ievij zelta madariņu!
Lai dej līksmi zemes meitas
Vasar’s ceļa maliņā!

TAS BIJA SKAISTS LAIKS

Tas bija skaists laiks.
Vasara skrēja pa pļavām
puķainos brunčos.
Leknajā zālē ganījās taureņi.
Tas bija skaists laiks.
Debesis klēpī auklēja zemes
silto elpu,
Reizi pa reizei nobirdinot
prieka asaras.
Tas bija skaists laiks.
Vasara skrēja pa pļavām,
Un mēs viens otra acīs 
meklējām zvaigznes.

VASARAS ŠŪPOLES

Iešūpo, vasara, iešūpo
Šūpoles savas!
Šūpošos tevī kā bite
Zieda galā!
Šūpošos tevī kā putns
Bērza zarā,
Kā zaļa līdaka vilnī baltā!
Šūpošos tevī kā puteklis
Saules starā!
Iešūpo, vasara, iešūpo
Šūpoles savas,
Lai tevī šūpoties varu
Bez gala!

*****

Domas pie tevis
Kā bites ziedu pļavā
Izlaipo atmiņu ziedus,
Kas gan sūrmi, gan saldmi glabā,
Bet vienmēr atgriežas sirdī,
Mīlestības putekšņos
Sabristām kājām.

AR SMAIDA ATSLĒDZIŅU

Ar smaida atslēdziņu
Var ieslēgt smieklu
Gaismiņas drauga acīs,
Lai diena mirdz gaiši
Kā saules atspulgi sniegā!

Ar smaida atslēdziņu
Var atvērt durvis
Uz drauga sirdi arī tad,
Ja vārdi noslēpušies
Dvēseles aizdurvē.

Ar smaida atslēdziņu
Tu vari atslēgt durvis
Uz manu sirdi,
Mans draugs,
Mans krietnais burvi!

BALTO KRĀSU MAN NEATŅEMIET

Balto krāsu man neatņemiet!
Baltos gubu mākoņus
Un gulbjus.
Baltas domas melnās naktīs
Un sapņus baltus un vieglus!

Balto krāsu man neatņemiet,
Kad manu likteni lemiet!
Balto ļaujiet paturēt,
Nenoskaudiet!

Kad dzīve dienu molbertā
Jauks melnas pusnakts ēnas,
Triepšu klāt balto krāsu.
Piejaukšu balto, tīro un silto,
Un gleznošu mīlestību!

Gleznošu baltu mīlestību
Pār dzīves molbertu pelēko –
Baltus gulbjus baltos mākoņos,
Siltas acis un plaukstas,
Gleznošu dzīvi gaišos toņos.

Balto krāsu man neatņemiet,
Kaut manu likteni lemiet!

NOBURTĀ

Laikam nobūris mani esi  — 
Kur vien skatos, mirdz tavas acis!
Debess zilajā akacī  — acis,
Akas dziļumā lūkojos acīs...
Neaizmirstules pļavās
Staro līksmi kā acis tavas!

Laikam nobūris mani esi  — 
Ik uz soļa mirdz tavas acis!

Šorīt man saki  — labrīt,
Bet es nevaru pacelt plakstus
Un neko tev pasacīt, — 
Manās acīs mulsums
No tava šķelmīgā 
Smaida krīt.
 

MANA JŪRA

Reti jūras kāpās stāvu.
Mana jūra  — mežs un druva,
Mūžam mīlēta un tuva.
Tur naktīs zvaigžņu lietus
Rudzos vizēdams krīt.
Rūsa sola debesīs
Vārpas graudiem piepildīt.
Tur tvan siena vāli pļavās,
Stārķi atāliņā ganās.
Kalnā rāpjas oļu ceļš  — 
Dzeltens dzintars un ceļavējš.
Bet kad darba dienas grūtums
Pleciem smagu sagšu klāj,
Mežs ir zaļā baznīca,
Mežs ir manas mājas.
Un kad jūras krastā stāvu,
Paldies saku sāļam vilnim,
Ka es tā kā jūra māku
Gan dusmoties, gan maigi pierimt.

MĀTEI

Kad pakritu, Tu mani nomazgāji strautā.
Pār celi sāpošo zaļu ceļmallapu sēji
Un baltu nēzdogu kā autu.
Kad pakritu, Tu mani nomazgāji strautā
Un klēpī nesi cieši krūtīm skautu.
Tu savu bērnu neatļāvi sāpēm.
Kad pakritu, Tu mani nomazgāji strautā,
Tu mani nomazgāji prieka baltu.

PRETĪ VASARAI

Ieklausies kā šonakt dzērves kliegs...
Ne tām sāpēs, ne tām lidot liegs.
Mēnesgaismā putnu ēnas vīsies,
Pirmos saules staros atraisīsies.
Pa ceļu, dzērvīt, dzērvelīt, pa ceļu!
Lai es arī līdzi tecēt spēju!
Pa ceļu, dzērvīt, pa saules ceļu,
Pretī vasarai uz ziedputekšņu sēju!