ATMIŅU UGUNS

Ieraksti mani atmiņu kladē,
Kad puteņi iedejos pavasari!
Kad ceriņi ziedu laimītes auklēs
Un vasaras naktīs
Pār pļavām kāps migla.
Ieraksti mani atmiņu kladē
Rudenī, kad apnicīgi līs.
Ieraksti un neizdzēs!

Kad Saulgriežu naktī
Gaismas putns celsies spārnos,
Un Ziemsvētku egle
Auklēs svecīšu degošās sirdis,
Atmiņu uguns sasildīs
Tavu sirdi!

Ieraksti mani atmiņu kladē!
Ieraksti mani, lai palieku
Par kādas tālas vasaras
Pļavas sliedi,
Kuru kopīgi bridām reiz –
Es un tu.

ATPAKAĻ TO PAŠU CEĻU

Atpakaļ to pašu ceļu
stārķi mājās nāk.
Uz dzimto sētu, veco ligzdu,
jo nevar citādāk.
Krūtīs sirds un dzimtene
ir viena.
Kā kompass zvaigzne mirdz,
un stārķi ceļu zina.

Uz dzimto sētu
stārķi mājās nāk.
Ik rītu sveicot saules lēktu
plīv spārni varenāk.
Ja, cilvēk, gājputns esi,
sirds ceļu parādīs,
Uz zemi svēto
mājās pārvedīs.

Kur svilpo tēva sētā vējš,
un strazdi liepās svilpo.
Kur diža liepa 
auklē stārķu ligzdu.
Kur akas vinda paklanās
par vēja šūpuļdziesmu.

Atpakaļ to pašu ceļu
stārķi mājās nāk.
Uz dzimto sētu, sirmo liepu,
jo nevar citādāk.

ŠĶIR CELIŅU, SAULES MEITA

 

Muzikālais skanējums un vizualizācija Māris Šverns

UZDĀVINI MAN VĀRDUS DZIESMAI

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Ko jasmīnos reibdamas bites dzied!
Ko vējš paceļ debesīs augstu,
Kad pār pļavām pērkons iet.

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Ko taurenis katrai puķei dzied!
Ko sienāži vasaras naktīs spēlē,
Kad lūpas skūpstus pie lūpām sien.

Uzdāvini man vārdus dziesmai,
Kas zīda smilgai skropstās zied!
Kas ar zemes smaržu, zaļu asnu rokās,
No leknas zemes arumiem lien.

ROŽU PELNI

Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,
Kas kails un vientuļš stāv.
Tu nenāci, kad tas plauka
Un rotājās lepns kā pāvs.
Kur varēji slēpties no vējiem
Un nedienu mākoņiem melniem.
Vairs rožu puduri nezied.
Vien gaistoši rožu pelni.

Bet nu jau drīz sasnigs sniegi.
Dārzs taps svinīgi balts.
Koku pazarēs skanēs
Vēju skanīgais alts.
Vairs nesaukšu tevi šai dārzā,
Neļaušu kājām mīt
Dvēseles klusumu balto,
Kur sniega rozes zied.

TEC BŪŠU TIK, CIK...

Tev būšu tik, cik mani atcerēsies,
Kad sniega bites spietos sirmās ābelēs.
Kad mūsu dārzā gadiem aizaugušā,
Reiz puķu zirņus dobē sēsi.

Tev būšu tik, cik vējš pār klaju lauku
Skrien aizgūtnēm, elpu raudams ciet
Un katru gadu mazā alvas pikā,
Kad draugu pulkā iesi laimes liet.

Un skūpstā kaislīgā kā maija naktis
Es būšu tai saldmei klāt,
Ko tavas lūpas tieksies citām dāvāt,
Lai sevi aizmirstībā mierinātu.

Tev būšu tik, cik mani atcerēsies.

ATRAST VĀRDUS

 

JŪTU BURINIEKS

Muzikālais skanējums un vizualizācija Māris Šverns

JA APMALDĀS SIRDS

Baltā putenī, ja apmaldās sirds,
Lai vienmēr ir acis, kas pretī mirdz!
Lai vienmēr ir lūpas, kas silti smaida,
Baltā putenī, ja apmaldās sirds.
Lai vienmēr ir rokas, kas mierinot glāsta,
Lai blakus cilvēks, kam dzīvi stāstīt.
Baltā putenī, ja apmaldās sirds.
Lai vienmēr ir acis, kas pretī mirdz!

ATVER SIRDI

Atver sirdi pavasarim,
Uzplauksti kā ievu krūms!
Sūrums klāt ir katram gadam –
Arī saldmes nepietrūkst.
Visa mums ir dzīvē gana.
Ko vēl nopelnīt? Ko gūt?
Atver sirdi mīlestībai,
Laimīgi lai varam būt!

NENODZĒS SMAIDU

Pāries un sadzīs sāpes un rētas,
Vējā asaras žūs.
Aizaudīs saule siltiem rakstiem
Tās ēnas, kas saldē mūs.
Tu tikai nenovērs savas acis
Lai jūtu, ka mīli vēl!
Tu tikai nenodzēs savu smaidu
Visskaistāko pasaulē!

PĀRSLIŅA UN SAULSTARIŅŠ

 Iekrīt baltā kupenā
Sniegpārsliņa sīka.
Līdzi ielec saulstariņš –
Divatā būs līksmāk!

Draugi sniegā virpuļo,
Priekā mirdz tiem acis.
Saulstariņš ar pārsliņu
Labs dejotāju pāris.

Vizulīši vizuļo,
Zibēt zib un laistās.
Mirgo sniega kupena
Abu dejā skaistā.

Mirdz un vizmo pārsliņa
Saulstariņa skauta.
Sudrabā zied kupena
Ziemas dienā baltā.

Vizulīši vizuļo,

Zibēt zib un laistās.
Mirgo sniega kupena
Abu dejā skaistā.

ATKAL GAIDU TO BRĪDI

 

Atkal gaidu to brīdi,
Kad ievām pumpuri briedīs.
Kad vasara zaļos matus
Pār pelēko pakalni sviedīs.
 
Atkal gaidu to brīdi,
Kad sirds zaudēs ledus važas.
Kad prieks kā gājputni pirmie
No prombūtnes atpakaļ laižas.
 
Kad strāvos mīļuma dzirkstis
No acīm kā ugunskura.
Tavā delnā guls mani pirksti,
Krūtīs trauks laimes bura.
 
Es atkal gaidu to brīdi,
Kad izkusīs ziemas stīvums.
Krūtīs snaudošie pumpuri celsies,
Dzīslās kūsās vasaras brīnums.

OGLES PELNOS

Ko man ar sevi darīt,
Ko man ar sevi padarīt?
Varbūt rīt vai parīt
Domas par tevi projām dzīt?
 
Šodien vēl gribu tām ļauties.
Nesteigšos kājas aut!
Domās pie krūtīm tev kļauties,
Rokām plecus skaut.
 
Tik daudz gribu paspēt,
Neatlikt neko rīt!
Ko man ar tevi darīt,
Ko man ar sevi padarīt?
 
Paiet un pārsāp viss.
Ogles pelnos dziest.
Mana mūža nepietiks
Tevi mīlēt un ciest.

ZIEDĒŠU

Vari lauzt, vari liekt mani
Kā ievas baltos zarus!
Cik spēka ziedēšu tev pāri
Un reibināšu pavasaros!

Ne nabaga palikšu,
Ne kropla tapšu.
Vēl kuplāk ziedēšu,
Vēl krāšņāk plaukšu.

Melno sāpi slēgšu
Dziļi pašā sirdī,
Auklēšu kā Gauja
Auklē putu vilni.

Rudenī, kad mani
Pārāk sūru sauks,
Iebēršu tev saujās
Ievu ogas, draugs.

GUNDEGAS

 Gundegas, gundegas, gundegas!
Sīkas, spīdīgas, dzeltenas dzirkstis
Zem kājām, pļavas paklājā dzirkstī.

Tavās acīs dzeltenbrūns mirdzums –
Divas spožas liesmiņas plīv.
Pārāk tuvu viens otram stāvam,
Tomēr atkāpties vairs nav brīv.

Bet visapkārt zied gundegu pļava –
Sīkas, spīdīgas, dzeltenas dzirkstis.
Mana elpa un tava elpa,
Un matos man tavi pirksti.

Šķiet brīdi apstājies laiks.
Cik vēls jau? Kā mums to zināt?
Tavas lūpas čukst maigas un valgas:
– Es gribu tevi aizdedzināt!

Gundegas, gundegas, gundegas!
Sīkas, spīdīgas, dzeltenas dzirkstis
Zem kājām, pļavas paklājā dzirkstī.

VARBŪT

 Ievziedu baltajās kupenās
Vēju nemiers nomodā.
Un tu mani šai pusnaktī
Sauc Solveigas vārdā.

Dienas gurdums kā putekšņi
Steidz sēklas smagumu miegā krāt.
Es tavu delnu tuvumu
Gribu sapnī saglabāt.

Vēlāk, – aiz gadu aizsprostiem,
Mani sauks citā vārdā.
varbūt...tevi vēl gaidīšu
Kā Solveiga Pēru gaida.

*****

 Ja sveci,–
Tad baltu aizdedziet!
Baltā nes skaidrības vārdu.
Balta svece Mūžībā
Gaišu ceļu rāda.

Ja dziesmu, –
Krustcelēs nodziediet!
Krusts ceļu rāda
No Zemes sārņiem uz Debesīm,
Kur Tēva sēta.

Ja asaras, –
Tad izraudiet!
Pirms vēl pēdējā svece degs.
Acis skaidras un sausas,
Lai gaist žēlabas!

Un smaidiet. Līksmojiet!
Pats Dievs man sniedz
Savas plaukstas.

KĀ NAKTSTAURIŅŠ

 

Kā neprātīga šonakt sitas sirds.
Kā naktstauriņš uz gaismu loga rūtī.
Tu arī neaizmiedz, tu sirgsti
Ar nemieru, ko krūtīs jūti.
 
Jau sniegpulkstenis pavasari zvana.
Tas uzvilkts ir uz laiku vasarīgo.
Riest pumpuri, plaukst ievu zari,
Un varžu kori dziesmu svētkus rīko.
 
Kā neprātīga šonakt sitas sirds!
Kā naktstauriņš uz gaismu loga rūtī.
Tu arī neguli, tu sirgsti,
Bet logu atvērt nedrošību sūti.
 
Es mīlestību savu turu tā kā dārgumu,
To vējam neatdošu!
Kā mūziku no plašā Visuma,
Kur plīst un pulsē oktāv's nošu.
 
Kā neprātīga šonakt sitas sirds!
Kā naktstauriņš.

ATZĪŠANĀS

   Jau vakars zvaigznes logā kur,
Un tuvums tavs nāk mani saistīt.
Tas mani sagūsta un tur,
Un nevaru es projām aiziet.
 
Tas mani piesaista uz mūžu
Pie tavu vaigu bedrēm dziļām.
Pie zilo acu valgmes dzidrās
Ar smieklu bezdelīgām žiglām.
 
Tas mani piesaista uz mūžu.
Un prātā jūku glāstu silā,
It kā es nomaldījies būtu
Un neatrastu mājupceļu.
 
Jau vakars zvaigznes logā kur,
Un tuvums tavs nāk mani saistīt.
Tas mani savā varā tur,
Un nevaru es projām aiziet.

TUR AIZIET MEITENE TAVA

 Skaties, – tur aiziet meitene tava!
Reiz jāņzāles plūcāt jaunības gravā.
Šodien šo dziesmu citādāk sauc.
Grieze izdzied to vīgriežu pļavā.
Tavā kladē šo nošu vairs nav.
Tavā kladē ir citas dziesmas,
Un arī meitenei dziesma ir sava.

Skaties, – tur aiziet meitene tava!
Izgaist miglas šķidrautā tīta.
Vēl smarža uzvirmo gaisā
Kā mīlestība, kas apsolīta.
Bet tavā pļavā šīs puķes vairs nav.
Tavā pļavā plaukst citi ziedi,
Un arī meitenei ir madara sava.

Skaties, – tur aiziet meitene tava!
Ne atsaukt, ne uzrunāt vairs.
Pagāja garām un neatskatījās.
Vien iedzēla rudzpuķu skatiens kairs.

PUTEŅO, PUTEŅO

 

Puteņo, puteņo, puteņo!
Zeme ar debesīm jaucas.
Es tevi šai putenī
Mīļā vārdā saucu.
 
Sniegs ar krusu mijas –
Ass un durstīgs krīt sejās.
Tavas rokas ap mani
Kā dzīvi mežvīni vijas.
 
Silta, kaismīga elpa
Pieskaras lūpām un sejai.
Es reibstu, mēs reibstam
No balto sniegpārslu dejām.
 
Es tavā saudzīgā dvašā,
Es tavu roku skauta,
Sildīta, sargāta tieku
No ziemas puteņa salta.
 
Tu mana tuvuma sargāts,
Stiprs un spēcīgs nācis
Šo sniegputeni auksto
Kopīgiem spēkiem pārciest.

 

KĀ BITE AIZKARĀ

 Kā bite aizkarā
Manās domās iepinies esi.
Visur skan zum un zum.
Nevaru nedomāt par tevi,
Izmest no galvas prom.

Kā lai vēsu prātu un sirdi
Palaižu citā stropā,
Ja tveicīgās naktīs tirdi
Un sirds par tevi domā?

Kā lai palaižu svešā pļavā –
Pašai ziedos nektāra gana.
Tik koši un kairi
Zied madara mana.

Kā bite aizkarā
Manās domās iepinies esi.
Zeltmates madaras varā.
Sirdī kā stropā laidīšu tevi,
Ne svešā dravā.

SKAISTĀKIE VĀRDI

 Sniegā rakstīti vārdi aizsnieg.
Sniegpārslu mežģīnes aizklāj
Sirds vārdus nepasacītos,
Zilā sniegā rakstītos.

Varbūt izlasīs tramīga stirna...
Ziņkārīgs vāverēns izburtos
Skaistākos vārdus, ko noklusēji,
Brīdī, kad lūpas vienoja mūs.

Nepateikti vārdi – noklusēti.
Kā sniegs no zariem pūsts.
Baltumu zaudējuši – puspelēki
Vīd sniega sērsnas gruvešos.

Visskaistākos vārdus pasaulē –
Es tevi mīlu...
Vējš sniega vērpetēs nes.

ŠONAKT SIEŠU SAVUS SUŅUS

 Šonakt siešu savus
Suņus cieši,
Lai tie neskrien
Tavas pēdas dzīt.
Aizdarīšu vārtus tīši,
Sardzē stāvēs lepna spīts.

Domās nespēšu pēc
Tevis tiekties?
Nevarēšu pelnos
Ogles dzēst?
Nenoliegšu – viegli neies
No krūtīm sirdi laukā plēst.

No krūtīm izraut sirdi –
Paņemt zobos.
Kā sunim naktīs
Kaukt uz Mēnesi.
Šo dzīvi pārvērst jokos.
Aizmirst pasaulē ka esi.

Mani suņi šonakt
Rātni dusēs.
Neskries naktī
Tavas pēdas dzīt.
Sirds krūtīs ievainota klusēs
Un lepna vientulībā dzīs.

TEV BŪŠU TIK

 

KLIKŠĶINI 2X

 Kā skaista dziesma
Skan vējā līkstošie zari.
Vējš vienmēr zina kā skanēt.
Lai vējā klausoties
Tu domātu par mani.

ASARA

 Vai tā asara, kas skropstās
Mirdz kā sniegpārsliņa trausla?
Vai tā gaismas dzirkstelīte
Saules stariem sniegos austa?

Ir tā asara, kas skropstās
Viegli vizot vizuļo.
Un ar sniega pārslām kopā
Noraušu ar plaukstu to.

Arī domas gaiši apsnieg
Mīlestības gaismas ziediem.

ZVAIGŽŅU SNIEGĀ

 Šonakt zvaigznes birst kā milti
Un man liekas – snieg!
Upes pārtop baltos tiltos,
Kur pie tevis iet.

Nešķir mūs vairs tālie krasti,
Tu pie manis nāc.
Pa zaļu ledu, zilu sniegu,
Brizdams kupenās.

Nešķir mūs vairs tālie krasti,
Es pie tevis eju.
Baltām zvaigžņu pārslām matos,
Acīm līksmi smejot.

Šonakt zvaigznes birst kā milti
Un mums liekas – snieg!
Jāizbrien mums zvaigžņu sniegi,
Mīlestība jāsatiek!

JANVĀRA DZIESMIŅA. ( Lai laimīgs 2026. gads!)

 Ar puteni apsedzies janvāris nāk.
Sals un vēji dara ko māk.
Upēs viz spoži ledus tilti,
Bet dvēselei krūtīs arvien ir silti.

Virpuļo, virpuļo sniegpārslas klusi –
Ziema beidzot ir atnākusi!
Egles sildās zem sniega auta,
Top visa pasaule baltuma skauta.

Virpuļo, virpuļo sniegpārslas pāri.
Pārklāj mežus, pārsedz āri.
Bet kad notveru pārsliņu plaukstā,
Dzirkst tā kā zvaigznīte debesu sētā.

Bet janvāris smaida un tālāk iet.
Tam februāris ir jāsatiek!