Gundegas, gundegas, gundegas!
Sīkas, spīdīgas, dzeltenas dzirkstis
Zem kājām, pļavas paklājā dzirkstī.
Tavās acīs dzeltenbrūns mirdzums –
Divas spožas liesmiņas plīv.
Pārāk tuvu viens otram stāvam,
Tomēr atkāpties vairs nav brīv.
Bet visapkārt zied gundegu pļava –
Sīkas, spīdīgas, dzeltenas dzirkstis.
Mana elpa un tava elpa,
Un matos man tavi pirksti.
Šķiet brīdi apstājies laiks.
Cik vēls jau? Kā mums to zināt?
Tavas lūpas čukst maigas un valgas:
– Es gribu tevi aizdedzināt!
Gundegas, gundegas, gundegas!
Sīkas, spīdīgas, dzeltenas dzirkstis
Zem kājām, pļavas paklājā dzirkstī.
Ievziedu baltajās kupenās
Vēju nemiers nomodā.
Un tu mani šai pusnaktī
Sauc Solveigas vārdā.
Dienas gurdums kā putekšņi
Steidz sēklas smagumu miegā krāt.
Es tavu delnu tuvumu
Gribu sapnī saglabāt.
Vēlāk, – aiz gadu aizsprostiem,
Mani sauks citā vārdā.
varbūt...tevi vēl gaidīšu
Kā Solveiga Pēru gaida.
Ja sveci,–
Tad baltu aizdedziet!
Baltā nes skaidrības vārdu.
Balta svece Mūžībā
Gaišu ceļu rāda.
Ja dziesmu, –
Krustcelēs nodziediet!
Krusts ceļu rāda
No Zemes sārņiem uz Debesīm,
Kur Tēva sēta.
Ja asaras, –
Tad izraudiet!
Pirms vēl pēdējā svece degs.
Acis skaidras un sausas,
Lai gaist žēlabas!
Un smaidiet. Līksmojiet!
Pats Dievs man sniedz
Savas plaukstas.
Kā neprātīga šonakt sitas sirds.
Kā naktstauriņš uz gaismu loga rūtī.
Tu arī neaizmiedz, tu sirgsti
Ar nemieru, ko krūtīs jūti.
Jau sniegpulkstenis pavasari zvana.
Tas uzvilkts ir uz laiku vasarīgo.
Riest pumpuri, plaukst ievu zari,
Un varžu kori dziesmu svētkus rīko.
Kā neprātīga šonakt sitas sirds!
Kā naktstauriņš uz gaismu loga rūtī.
Tu arī neguli, tu sirgsti,
Bet logu atvērt nedrošību sūti.
Es mīlestību savu turu tā kā dārgumu,
To vējam neatdošu!
Kā mūziku no plašā Visuma,
Kur plīst un pulsē oktāv's nošu.
Kā neprātīga šonakt sitas sirds!
Kā naktstauriņš.
Jau vakars zvaigznes logā kur,
Un tuvums tavs nāk mani saistīt.
Tas mani sagūsta un tur,
Un nevaru es projām aiziet.
Tas mani piesaista uz mūžu
Pie tavu vaigu bedrēm dziļām.
Pie zilo acu valgmes dzidrās
Ar smieklu bezdelīgām žiglām.
Tas mani piesaista uz mūžu.
Un prātā jūku glāstu silā,
It kā es nomaldījies būtu
Un neatrastu mājupceļu.
Jau vakars zvaigznes logā kur,
Un tuvums tavs nāk mani saistīt.
Tas mani savā varā tur,
Un nevaru es projām
aiziet.
Skaties, – tur aiziet meitene tava!
Reiz jāņzāles plūcāt jaunības gravā.
Šodien šo dziesmu citādāk sauc.
Grieze izdzied to vīgriežu pļavā.
Tavā kladē šo nošu vairs nav.
Tavā kladē ir citas dziesmas,
Un arī meitenei dziesma ir sava.
Skaties, – tur aiziet meitene tava!
Izgaist miglas šķidrautā tīta.
Vēl smarža uzvirmo gaisā
Kā mīlestība, kas apsolīta.
Bet tavā pļavā šīs puķes vairs nav.
Tavā pļavā plaukst citi ziedi,
Un arī meitenei ir madara sava.
Skaties, – tur aiziet meitene tava!
Ne atsaukt, ne uzrunāt vairs.
Pagāja garām un neatskatījās.
Vien iedzēla rudzpuķu skatiens kairs.
Puteņo, puteņo, puteņo!
Zeme ar debesīm jaucas.
Es tevi šai putenī
Mīļā vārdā saucu.
Sniegs ar krusu mijas –
Ass un durstīgs krīt sejās.
Tavas rokas ap mani
Kā dzīvi mežvīni vijas.
Silta, kaismīga elpa
Pieskaras lūpām un sejai.
Es reibstu, mēs reibstam
No balto sniegpārslu dejām.
Es tavā saudzīgā dvašā,
Es tavu roku skauta,
Sildīta, sargāta tieku
No ziemas puteņa salta.
Tu mana tuvuma sargāts,
Stiprs un spēcīgs nācis
Šo sniegputeni auksto
Kopīgiem spēkiem pārciest.
Kā bite aizkarā
Manās domās iepinies esi.
Visur skan zum un zum.
Nevaru nedomāt par tevi,
Izmest no galvas prom.
Kā lai vēsu prātu un sirdi
Palaižu citā stropā,
Ja tveicīgās naktīs tirdi
Un sirds par tevi domā?
Kā lai palaižu svešā pļavā –
Pašai ziedos nektāra gana.
Tik koši un kairi
Zied madara mana.
Kā bite aizkarā
Manās domās iepinies esi.
Zeltmates madaras varā.
Sirdī kā stropā laidīšu tevi,
Ne svešā dravā.
Sniegā rakstīti vārdi aizsnieg.
Sniegpārslu mežģīnes aizklāj
Sirds vārdus nepasacītos,
Zilā sniegā rakstītos.
Varbūt izlasīs tramīga stirna...
Ziņkārīgs vāverēns izburtos
Skaistākos vārdus, ko noklusēji,
Brīdī, kad lūpas vienoja mūs.
Nepateikti vārdi – noklusēti.
Kā sniegs no zariem pūsts.
Baltumu zaudējuši – puspelēki
Vīd sniega sērsnas gruvešos.
Visskaistākos vārdus pasaulē –
Es tevi mīlu...
Vējš sniega vērpetēs nes.
Šonakt siešu savus
Suņus cieši,
Lai tie neskrien
Tavas pēdas dzīt.
Aizdarīšu vārtus tīši,
Sardzē stāvēs lepna spīts.
Domās nespēšu pēc
Tevis tiekties?
Nevarēšu pelnos
Ogles dzēst?
Nenoliegšu – viegli neies
No krūtīm sirdi laukā plēst.
No krūtīm izraut sirdi –
Paņemt zobos.
Kā sunim naktīs
Kaukt uz Mēnesi.
Šo dzīvi pārvērst jokos.
Aizmirst pasaulē ka esi.
Mani suņi šonakt
Rātni dusēs.
Neskries naktī
Tavas pēdas dzīt.
Sirds krūtīs ievainota klusēs
Un lepna vientulībā dzīs.
Kā skaista dziesma
Skan vējā līkstošie zari.
Vējš vienmēr zina kā skanēt.
Lai vējā klausoties
Tu domātu par mani.
Vai tā asara, kas skropstās
Mirdz kā sniegpārsliņa trausla?
Vai tā gaismas dzirkstelīte
Saules stariem sniegos austa?
Ir tā asara, kas skropstās
Viegli vizot vizuļo.
Un ar sniega pārslām kopā
Noraušu ar plaukstu to.
Arī domas gaiši apsnieg
Mīlestības gaismas ziediem.
Šonakt zvaigznes birst kā milti
Un man liekas – snieg!
Upes pārtop baltos tiltos,
Kur pie tevis iet.
Nešķir mūs vairs tālie krasti,
Tu pie manis nāc.
Pa zaļu ledu, zilu sniegu,
Brizdams kupenās.
Nešķir mūs vairs tālie krasti,
Es pie tevis eju.
Baltām zvaigžņu pārslām matos,
Acīm līksmi smejot.
Šonakt zvaigznes birst kā milti
Un mums liekas – snieg!
Jāizbrien mums zvaigžņu sniegi,
Mīlestība jāsatiek!
Ar puteni apsedzies janvāris nāk.
Sals un vēji dara ko māk.
Upēs viz spoži ledus tilti,
Bet dvēselei krūtīs arvien ir silti.
Virpuļo, virpuļo sniegpārslas klusi –
Ziema beidzot ir atnākusi!
Egles sildās zem sniega auta,
Top visa pasaule baltuma skauta.
Virpuļo, virpuļo sniegpārslas pāri.
Pārklāj mežus, pārsedz āri.
Bet kad notveru pārsliņu plaukstā,
Dzirkst tā kā zvaigznīte debesu sētā.
Bet janvāris smaida un tālāk iet.
Tam februāris ir jāsatiek!
.jpg)
