Nerādies

Nerādies man acīs
Un man  sapņos  nerādies–
Nevēlos  tevi  redzēt,
Viss starp mums beidzies!

Vītuši  pļavas ziedi,
Blāv zārdi kā pamesti kauli.
Taisnošanās lieka,
Melns tūcis aizēno sauli.

Vien rudenīgas aukas
Rūsošas lapas auklē,
Sūrstošas atmiņas glabā –
Ziemājus dvēseles laukā.

Lai kā tuvuma vairos,
Aukstos sniegos bēgu,
Plaukst maigums zaros
Ar vēl lielāku spēku.

Ko iesākt ar dārgo sēklu

Liktenis krūtīs ko sējis?
Tā asno, zaļo un zied,
To nespēj lauzt gaisīgi vēji.

Nerādies man acīs
Un man  sapņos  nerādies –
Man kā kaķei spītīgs prāts
Līdz labinot pielūgsies.