Laimesputns

Laime. Laimīte.

Kur tādu meklēt,

Kur tādu rast?

Reizēm pa rokai,

Reizēm kā tāls

Jūras krasts.

Gribētu notvert

 Kā putnu!

Vaļā nepalaist...

Lai cik stipri turu,

Pasprūk un gaist.

Māmuļa smaida;

-Tu meitēn,

Vēl gurķis mazs,

Vēl nezini kurā bērzā

Tavs laimesputns

Šūpojas!

Līdz pēdējai elpai

Tik balts mans dārzs!

Dus sarma kokos,

Un matos atmirdz

Vizmas spīdums vārs.

Lai sarma kokos,

Kaut tikai nekrīt sirdī!

Lai varu kā bērzi pavasaros

Ar dzīvības sulu dzirdīt!

Lai varu kā upe palos

Pļavās dzeltenas purenes sēt

Un rudens novakaros

Kā roze uzziedēt!

Un tad nāks sēklas smagums..

Apcirkņos graudi birs,

Un pēdējie rudens ziedi

Salnas skūpstīti mirs.

Bet vēl gribas paspēt!

Vēl uzziedēt!

Līdz pēdējai elpai

Vasaru sēt!

Saulīt, mīļā

Aizslīd projām dienas.
Saulīt, mana mīļā,
Reiz tu iektitīsi jūrā
Dziļi, dziļā.
Maigi auklē naktis
Mani – trauslo bērnu.
Reiz Mēness naktī
 Dāvinās man spārnus.
Reiz tu, Saulīt mīļo,
Savu gaismu sēsi
Mēness baltā dārzā
Uzziedēsi.

***

Vējš lietu sviež logu rūtīs,

Raud stikla nespodrā acs.

Rudens lietavas sūta,

Drīz ieradīsies psts.

Ieloci mani zem spārna

Kā putnēnu spalvu dūnās!

Dusēšu rāmi, rāmi

Tavās stiprās un godīgās rokās.

Vai jūti - nāk rudens

Vai jūti - nāk rudens!

Dārzos kvēl dāliju ziedi.

Dzērves debesīs pelēkus dzīparus sien.

Rasoti rīti tek pretī kā kumeļi viedi,

Un sirds lapkritim Goda vārtus slien.

Atvasara

Atvasara, atvasara,

Mēs ar tevi māsas!

Tavos matos, manos matos

Rudens jaucis krāsas.

Atvasara, atvasara,

Lapu zelts jau virmo!

Manu tumšo matu cirtas

Ar katru gadu sirmo.

Atvasara, atvasara,

Tu vēl kādreiz nāksi!

Mana mazā mūža dienas

Aiznes dzērvju kāši.

Ja gribas

Ja gribas smieties – smejies,
Ja gribas raudāt – raudi! 
No smiekliem prieks pasaulē sējas,
No asarām – domu graudi.

***

Jau lapas krīt...
Pasaulīt, neapsniedz -
Neaizmiedz, pasaulīt! -
Tas vēl nav sniegs!

Vēlējums

Lai katrs rīts ar siltu sauli nāk,

Lai drauga smaids prieku sirdī saglabā!

Lai diena kā brīnišķīgs zieds veras,

Lai labas domas kā bites bišu ceļā!

Tās dienas ir klāt

Tās dienas ir klāt,

Kad pumpuri plīst,

Aukstā ziema ir galā.

Kad bites nejautā ziediem

Vai drīkst

Zelta putekšņos bradāt.

Tās dienas ir klāt,

Kad smaidi kā saule,

Prieks pelēkos mākoņus dzenā.

Ik pumpurā iedegas ziedoņa daile,

Un vasara smaidot kāpj kalnā.

Jautājums

Kas tevi krūtīs, mīlestība, sēja?

Vai izkriti svētelim no spārna,

Kad pāri laidās putnu karavāna?

Vai sirdī iesējies ar vēju,

Vai zvaigžņu pilnā naktī

Atnāci pa Piena Ceļu?

Kas tevi krūtīs, mīlestība, sēja?

Vieglu debesīs ceļošu trīsu?

Saldu nektāru ziedu kausā,

Smagu kā kalvē kaltu krustu,

Rūgtu vērmeli vērmeļlaukā?

Atļauj šonakt, sirds

Atļauj šonakt izdziedāt ,sirds,
Tos mīļuma brīžus krātos,
Kas eglē kā svecīšu 
Liesmiņas mirdz
Un silda skumjo prātu!
Atļauj šonakt izraudāt, sirds,
Sāpes un nedienu brīžus,
Kas kā sāpīgs augonis
Dvēselē milzt
Un kā asaras acīs riešas!
Atļauj man šonakt 
Izkratīt, sirds,
Tevi pavisam baltu,
Lai varu rītdien
Galdā segt
Mīļuma mirdzošo autu!
Lai varu baltu galdautu klāt
Bez pērnā gada traipiem
Un Jaungada egles zarā kārt
Sargeņģeli baltu!

Tik tuvu būt ( 1)

Tik tuvu būt,
Ka vārdus pasacīt,
Kas vējā nepazūd,
Bet sirdī krīt!

Tik tuvu būt,
Ka sniegpārslas
Pārvēršas laimes asarās –
Kūst!

Tik tuvu būt
Kā lūpu pieskāriens maigs –
Ka uz brīdi apstājas laiks.
Tik tuvu būt,
Ka neizšķirt vairs!

Vienkārši

Grūti pasacīt vārdus,

Kas mīļotā dvēseli sarga, –

Izplest kā albatross spārnus,

Kā lietussargu virs galvas?

Grūti pasniegt šo balvu,

Atdot no sevis pusi,

Neprasot, ko saņemsi,

Ko pretī gūsi?

Negaidot uzslavu –

Vienkārši maigi un klusi

Pateikt, ka sargās to

Tava mīlestība,

Lai kur dzīves burzmā būsi?

Šonakt dziedāju sapnī

Es šonakt dziedāju sapnī.

Kā ērģeles skanēja balss.

Un sapnī man bija spārni.

Es lidoju un ap mani

Balts eņģeļu bars.

Es šonakt biju laimīga sapnī.

Mani neskāra laicīgas varas.

Es biju brīva un pati,

Un plašā Visuma kāra.

Es šonakt raudāju sapnī

Un izliju Zemei pāri

Mirdzošos kristālos,

Ko sniegā saskatīt vari.

Es šonakt biju tas eņģelis,

Kurš, spārniem sargādams tevi,

Laidās tev pāri.

Vienkārši paņemt aiz rokas

Vienkārši paņemt aiz rokas
Un ieskatīties acīs.
Vienkārši lūpām
Pieskarties vaigam.
Sajaukt matu spuraino zelmeni –
 Būt maigam!
Nav jāizdomā iemesli.
Vienkārši mīli!

Tu esi mana svētdiena

tu esi mana svētdiena

rīta kafijas smaržīgais aromāts

un putnu līksmās balsis aiz loga

mans romantiskais Klaidermans

uz balta flīģeļa fona...

tu esi kā tilla aizsargtīkls

ikdienas rūpestiem raizēm

kā ziedu vāze sarkanām rozēm

un pilnā liktenīgi izvilktā loze

ienirstu tavā azotē

kā siltā mīlestības jūrā

kur divatā burājam

uz mīlestības salu

kam nav ne gala ne malas

tu esi mana svētdiena -

svētku diena!

No kurienes vieglums

No kurienes vieglums
Dzīves smagumu nest,
Kad rūpes smagas 
Kā nēši spiež plecus?

No kurienes vieglums
ik solī, ik smieklā,
Kad liekas ceļš beidzies –
Laiks pienācis krist.

No stiprām rokām
Un glāstu kārām,
Kas mīlot
Ceļ debesīs!

Zied mana mūža ābeles

Iet laiks un gadus nomet 

Kā novalkātas tupeles,

Bet katru gadu baltos ziedos

Plaukst mana mūža ābeles.

Ja neprastu skaitīt gadus,

Kā skuķēns mazs sāktu skriet.

Nobaidītu draugus, radus, –

Ja spējat, mani noķeriet!

Bet laika pulkstenītis zvana: 

– Laiks jaunas kurpes pielaikot!

Vēl priekšā ceļa līkumu bez gala,

Tie jānostaigā trallinot! –

Iet laiks un gadus nomet

Kā novalkātas tupeles,

Bet katru gadu baltos ziedos

Zied mana mūža ābeles.

Rudens vēstules

Rakstu vēstules uz rudens lapām,

Lai vējš kā pastnieks tās tavā ceļā nes.

Lai pacel un izlasi bērzu dzeltenās,

Kļavu sārtās lappuses!

Uz bērzu dzeltenām rakstu par draudzību.

Rakstu par skumjām, ko lietus mākoņi rieš.

Par ticību labajam, cerībām nākotnē

Dzīves krustcelēs satikties.

Uz kļavu sārtām rakstu, ka mīlu!

Mīlu no sirds un dvēseles.

Ar zīmogu stipru un noturīgu

Uz kļavlapu robainās apmales.

Tik daudz krāsainu vēstuļu rakstu!

Tik daudz sapņu, ko negribas dzēst.

Bērzu dzeltenās, kļavu sārtās

Un ozolu brūnganās lappusēs.

Bet vējš – ziņkāris,

Aploksnes atver un plēš.

Reizēm gribas pazust

Reizēm gribas pazust no visiem un visa.

Ienirt kā lietus lāsei jūlija pļavā.

Atpūsties ērtā raspodiņa skavās,

Būt brīvai kā vējam savā vaļā.

..

Uz brīdi būt bērnībā, norā pie mājām.

Bezrūpē sapņot leknajā zālē.

Sienāzi dzirdēt, iet basām kājām

Un skatīties mākoņu gubenās tālē.

..

Reizēm gribas pazust no visiem un visa.

Bet tikai uz mirkli, tikai mazliet!

Lai atkal celtos jaunu spēku pilna

Un mirdzošām acīm tev pretī iet!

Es atkal sevi atdzīvinu

Es atkal sevi atdzīvinu!

Jau kuru reizi ? – jautāsiet...

Ik dienu savu nevarību svinu.

Ik dienu savu nevarību rāju -

Vai palikt būs, vai projām iet?

Es atkal sevi atdzīvinu!

Vai man tas izdodas ? – taujāsiet.

Kā puķu zirnis dzenu jaunu stīgu

Un rāpjos saulei pretī ziedus sliet.

Ir grūti atrast pazaudēto balstu,

Bet dzīve turpinās, laiks tālāk iet.

Es atkal sevi atdzīvinu!

Un ceļu lūpām sapņu kausu.

Hei, Likten, ielej vēl mazliet!

Rīgai

Lai skatītu video, klikšķini 2x!

Gundegas Salnas dzejas grāmatas

"Sarmoti ziedi", ''Man pieder laiks'', "Kamīnpriekšā'', ''Ingucīša šūpulītis'', ''Zilu ceriņu upes'', "Ezers debesīs''.Izdevējs Rastri poligrāfija ,Vilnis Līcis

Cik daudz

Cik daudz vajag 

Pieneņpūkai lai lidotu?

Vēja pieskārienu,

Kas spārnus dotu!

Cik daudz vajag sievietei

Lai smaidītu?

Mīļotā elpu matos

Un laimīga būtu!

Cik daudz vajag laimei

Lai tā būtu?

Mīļas acis, stipras plaukstas,

Naktis neparastas

Un maiguma jūru!

Nesien mezglu liktenī

Nesien mezglu liktenī,

Nesien malduguns mānīts!

Ieklausies sirdsbalsī,

Tur īstā taisnība mīt!

Malduguns spēles

Ar dvēseli spēlē,

Kad debesīs čigānu

Saule spīd...

Tad prāts apmulsis nejauš

Ko sasola mēle,

Kas kaismīgu  vārdu pārpilna ir.

Nesien mezglu liktenī, nesien!

Nepareizi ceļi,

Nepatiesi vārdi ir tie,

Kas visu ārda un mani no tevis šķir.

Neaizmiedz

Neaizmiedz -
Šonakt neaizmiedz!
Kausies kā mana
Sirds spēlē
Melodiju sensenu,
Kas skan ozola zīlē.
Kas dīgst zieda dvēselē,
Kad brūna bite to mīlē,
Plaukst  pelēkā lietus palāsē
Pļavas samtainā zālē.
Dūc medainas liepas lapotnē,
Dimd kaismīga pērkona dārdā,
Sarkst meža zemenes maigumā,
Skan tavā skaistā vārdā.

Neaizmiedz –
Šonakt neaizmiedz!
Grieze pret rītu griež nakti.
Mana sirds šonakt tev spēlē un dzied
Piesitot  trīs ceturtdaļtakti.

Līgosim

Vasara rokās liek smaržīgu jāņzāļu klēpi,
 Pļavu ziedu skurbumā noreibst sirds un prāts.
 Mežezers klēpī slēpj plaukstošas lēpes ,
Rāda vien saulei lūgts un pierunāts .

Smaržo jūnijs, valsi dej madaras pļavās ,
Reibdamas bites jasmīnos nektāra kokteili sūc, 
Bet pār kalnu ruds lapsēns lavās 
Smaragda vasaru nozagt kā pērļu vistu no kūts.

 Aizdegsim pakalnos jāņuguns sārtus!
 Līgosim – vasara kuplā pilnbriedā zied.
 Rotāsim vasaras goda vārtus 
Vasaras Saulgriežus daudzinot!

Vasarsvētki

Mirkļi nosirmo ātri.
Nesatvert, nenotvert.
Gaist kā ievziedu spārni
Smaržīgā vējā.

Pļavās pieneņu saules
Viena pēc otras riet.
Baltā saulrietā stāvam,
Baltā nolemtībā.

Drīz jasmīni piesnigs
Smaržīgu sniegu.
Pa saldam brīdim
Tiks ikvienam.

Mirkļi nosirmo ātri.
Aiziet pa ziedlapu laipu.
Vasarsvētki ver vārtus
Kaismīgai vasarai.

Dziesma "Par gadiem" Andra Šīranta mūzika, Gundegas Salnas vārdi
Uz video klikšķini 2x

Lai sadzirdi

(par savām mīlas sāpēm
nav jākliedz pa visu republiku)
Alberts Ločmelis

Es runāju ļoti klusi.
Klusi kā lapas vējā.
Kā lietus mākoņi
Lietu pār zemi sijā.
Klusi kā mostas rīts
Bikliem putnu čukstiem,
Kā rasa, kas zālē mirdz,
Sidrabotiem rakstiem.

Varētu taisnoties vēl un vēl...

Bet gribas kliegt lai jūti!
Lai sadzirdi ar sirdi!
Lapu šņukstus vējā...
Lietu, kas dauza rūtīs...
Lai klausies putnos no rītiem,
Lai otrreiz iemigt grūti!

Lai sadzirdi ar sirdi!

Bet es runāju ļoti klusi
Spilvenam piekļāvis seju.
Klusi kā laiks sekunžu skrejā.
Tik klusi kā lapās vējš
Čukst vārdus,
Ko pierakstu dzejā.

Kad mīlestība gaist

Kad mīlestība gaist
Kā rīta migla pļavā,
Viens otram salti ejam garām.
Lai tikai plaukstas nesaskartos!
Lai tikai nepaliek ne dadzis
Pie svārku atloka vai matos,
Lai it nekas vairs neliek manīt
Par jūnijnaktīm acu skatos!

Un paliek sirdī izdedži un pelni.
Krāsmatas pēc meža ugunsgrēka.
Sirds nealkst prieka, nealkst laimes -
Krūtīs pukstēt reizēm pietrūkst spēka.

......
Mācos raudāt
Kā to mākoņi dara.
Nolīt pār zemi straumēm,
Lai zūd smaguma vara...

Silts jūtu lietus izlīst.
Plok asaru migla un gaist.
Sirds mīlestības dārzā
Plaukst ceriņkrūms skaists.
Laimīšu ziediem baltiem,
Pilns priecīgu vēju smaidiem -
Viegliem.Viegliem!

Reibsti!

Reibsti no savas jaunības gadiem,

Kas kā sprauni kumeļi drasē -

Līdz pilnos auļos tie ieauļos

Dzīves brieduma trasē!

Reibsti no mīlestības,

Kas dzirkstī jaunības kausā!

Dzer un reibsti,

Vien neiztukšo to sausu !–

Vien paturi skaidru prātu,

Lai apzinies, ko nedrīksti, ko drīksti.

Esi radoša un droša,

Mīloša un saprotoša.

Drosmīga un izlēmīga,

Dzīvē laimīga!