Es modināšu tevi šonakt

Un neļaušu vairs gulēt iet.

Lai tu pie manis šonakt paliec

Līdz rīta blāzma logā zied.

 

Es modināšu tevi šonakt

Kā mēness stars, kas vientuļš klīst.

Mums vajag savu zvaigzni satikt,

Kas rāmi debesjumā svīst.

 

Svīst – aust,svīst gaisma...

NEKAS JAU TU MAN NEESI

Nekas jau tu man neesi.

Vien dvēselē palicis atspīdums

No mīlestības lielas.

Gundega Salna 

 TURI CIEŠĀK MANU PLAUKSTU

 

Turi ciešāk manu plaukstu savā!

Tuvums tavs ar rāmu mieru glāsta.

Lūpas vaigam pieglaudušās klusē.

Acu glāsts par mīlestību stāsta.

 

Jūra krastā baltus viļņus sūta.

Dzirkst pie kājām zītars rasts.

Lai vai kas viens otram dzīvē būtu,

Mirklis šis ir bezgalīgi skaists.

 

Turi ilgāk savu plaukstu manā!

Nesaki, ka visu zini tu.

Man kā jūrai pārliecība sava -

Auklēt krūtīs siltu dzintaru.

 IELIEC GALVU MANĀ KLĒPĪ 

( no mīlas lirikas)

Ieliec galvu manā klēpī,

Ir tik labi tevi just!

Tavu rūgto matu smaržā

Tā kā bitei ievās zust.

Tā kā bitei ievu ziedos

Noreibušai dziesmu sākt.

Lai man citi ziedi piedod,

Ja pie tiem es neatnāku!

Lai man citi ziedi piedod,

Ka man rūgta saldme tīk,

Mīlestību neizvēlas,

Atnāk tā un sirdī krīt.

Ieliec galvu manā klēpī!

Ir tik labi tevi just...

Tavu rūgto matu smaržā

Tā kā bitei ievās zust.

  IEDEDZ VIENU SMALKU ZVAIGZNI

 

Iededz vienu smalku zvaigzni

Melnās pusnakts debesīs!

Izstāsti tai savus sapņus,

Tici – viņa sapratīs.

Tādās naktīs, kad nav zvaigžņu,

Apkārt drūmas domas klīst...

Krūtīs samilst asu ušņu

Pierietējis mākonis.

 

Iededz vienu smalku zvaigzni,

Lai tās gaisma lejup līst!

Tad, kad tumšās pusnakts ēnās

Kāda sāpe nesadzīst...

Izstāsti tai savus sapņus!

Tici – viņa sapratīs.

LŪDZU, MANI NEIZDOMĀ

LŪDZU, MANI NEIZDOMĀ

( no mīlas lirikas)

 

Lūdzu, mani neizdomā!

Neglezno kā sapņu tēlu.

Vilsies ilūziju miglā

Tverdams nereālu ēnu.

Un nevajag atrunāties :

- Es tevi pazīstu un jūtu...

Mīlu, ilgojos un naktīs

Simtiem gaisa skūpstu sūtu.-

Lūdzu, mani neizdomā!

Necel velti sapņu pilis.

Esmu upe neparasta,

Kādā neesi vēl niris.

Esmu pļava smaržu pilna -

Noreibsi kā zemes bite,

Dzērusi no ziedu kausa,

Kurā mulsinoša inde.

***

Ja   nāksi ziedoņa rītā 

Pār pļavu  kā staltradzis briedis,

Un acīs  neparasts maigums

Kā uzplaucis ziedpumpurs ziedēs...

Ja   nāksi ziedoņa rītā

Ar vasaras ziedu smaržām,

Ar vaskainu medu lūpās

Un glāstu alkstošām rokām,

Tev paklāšu baltu kreklu

Un lūgšu apsēsties blakām.

MĒS NEPALIKĀM TUVI

MĒS NEPALIKĀM TUVI

(dzejoļu cikls)

                          I 

Ilgi tovakar klejojām gar jūru.

Neparasts nemiers viļņos

Šūpoja gulbjus,

Bet saule tikpat mierīga,

Kā citvakar,gar debesmalu

Bārstīja sarkanus putnus.

Mēs zinājām – drīz tie aizlidos.

Kā asins pilieni notecēs gar pamali,

Un jūra krastā izskalos

To sudrabotos spārnus.

 

                          II

Mēs nepalikām tuvi.

Vārds pret vārdu slējās

Kā Kolkā viļņi,

K ur vētrā satiekas

Divas jūras.

 

Mēs nepalikām tuvi.

Aizslēdzām istabu durvis

Ar aizvainojuma atslēgām,

Kamēr jūra izkliedza

Klaidā dzelmes sūrmi.

 

                          III

Var tuvu būt, bet tomēr palikt sveši.

Kā olis un kā dzintars viļņu nests.

Tuvu blakus vienās smiltīs,

Par abiem kopīgs jūras krasts...

 

Var tuvu būt , bet tomēr palikt sveši.

Ja sirdsbalsi viens otram nesaprot,

Ja acis nesilda, bet asi dzirkstī,

Par noliegumu vairāk nesolot.

 

                           IV

 

Es iešu pīpenēs

Un zelta madarās.

Un zālē gulēšu,

Man smilgas pāri klās

Savu matu maigo smaržu.

 

Es iešu zemenēs

Un vēlāk avenēs.

Un naktīs ezerā kā nāra niršu.

Un naktsvijolēs izskanēs

Akords noreibušu nošu.

 

Tam mākonim ar tumši zilām acīm

Tam mākonim,

Ar tumši zilām acīm,

Nepaspēju pateikties.

Tik ļoti mīlēju sauli,

Ka atdevos pa lapai

Kā vasaras puķe,

Kas tveicīga bula kāra.

Tik ļoti mīlēju sauli,

Ka nepaspēju pateikties

Tam mākonim,

Ar tumši zilām acīm,

Par spaini aukstas

Purva rāvas.

  Purva rāva - purva ūdens

      Buls - tveice,ļoti karsta vasaras diena

Jūrai šonakt lūpās sūri vārdi

 Jūrai šonakt lūpās sūri vārdi.

Vilnis vilni šonakt nesaprot.

Grand pāri galvai pērkondārdi,

Dun mīļi soļi projām aizejot..

 

Jūra, lūdzu, labāk šonakt klusē!

Mazai kaijai tavos viļņos bail.

Sārtā kaija šonakt nespēj dusēt,

Melnā dzelmē atbalsojas vaids.

 

Jūrai  šonakt lūpās rūgti vārdi.

Tos nesaprast ne tev ne man.

Bet zinu es, tu kāpās gaidi,

Un krūtīs jūtu melodija skan.

Es vējā gaistošā

 Es -  vējā gaistošā,
Reiz palikšu tur!
Un pļavziedu smaržā, 
Kas reibinot bur.
Un baltputu vilnī,
Ko jūra nes līdz,
Un mākoņu laivā,
Kas debesīs stīdz...
Es -    vējā gaistošā,
Reiz palikšu tur!
Bet vēl tavas rokas
Mani glāsta un tur.
Bet vēl tavas acis
Man neatļauj iet..
Vēl vējš dzīvu elpu nes
Pār pļavām, kas zied.

Tu tālu man priekšā

Tu tālu man priekšā

Aiz gadu kilometriem.

Paspējis mīlēt, vilties

Un likteni lūgt.

Nobrāztām pēdām ilgi gājis

Laimes zvaigzni gūt.

Bet laime kā pīpene

Uzplaukst un nozied.

Vasaras kairi izsmaržo,

Gadi kā mākoņi zūd.

Bet tajā pieturā,

Kurā tu apstāsies reiz,

Pienāks mans autobuss.