PACEĻ MĪLESTĪBAS VĀRDI

 Visgrūtāk ir tad, kad sirds klusē.
Un vientuļa nopūta no lūpām laužas.
Kad nosalušās rokas klēpī kā dūjas
lidot nogurušas, –
Nav spēka pacelties kā tauriņam,
Kam savainoti spārni.
Bet augšup viegli paceļ sirds
mīlestības vārdi kā bērnam sacīti,
Kam pirkstā dzelksnis ass.

Un nespēks atkāpjas kā meža zvērs
no takas,
No pleciem smagums slīgst
Un viegli spārni aug.
Un ir tik tuva tava mīļā seja, –
Rūpju sliedēm sasvītrotais vaigs.
Un sasalums, kas sirdi žņaudz
kā upi ledus,
Brūno acu glāstā kūst.
Ar sidrabrasu raso acu plaksti,
No lūpām nopūta kā vadzis lūst...
Putenis ar spožu sauli jaucas.
Ne tuvu nav vēl rieta debesis!
Tev rokas maigi aplieku kā spārnus
Un sirds kā strauts urdz atkusis.