MIRKLIS..UN ESI JAU ZIEDOS

 Mirklis... un tevis vairs nav. 
Mirklis... un mūžs jau ziedos.
Starp bēru vainagiem mirtes 
zars čukst: – Viss ir piedots! –
Piedots, ka karsti mīlēji,
Piedots, ka reizēm nīdi...
Piedots, ka dzīvoji savu
Skaisto un trauksmaino dzīvi.
Kā maigas sievietes glāsts
Vējš pieskaras sēru lentām.
Un debesīs dzimst jauns stāsts
Zemes cilvēkam veltīts.
Par kādu brīnišķu ziedu,
Kas naktīs, kad zvaigznes krīt,
No Zemes ar zieda acīm
Cenšas sevi debesīs saskatīt.