UN TĀ MĒS

 

Un tā mēs zvaigznēm abi apbiruši
Liesmojam un silti sirdī degam.
Mīlestības gaismā sasiluši,
Zem Zemes debesīm –
Zem  mākoņu dzegām.
Un tā mēs zvaigznēm abi piebiruši
Savu mīlestību sirdī nesam –
Mīlestības gaismā uzplaukuši,
Zem Zemes debesīm –
Zem mākoņu dzegām.

BALTĀ SNIEGA PALADZIŅĀ

 

Baltā sniega paladziņā šodien zeme dus.
Bērzi sarmas kažociņā silda pumpurus.
Saule skopo staru sveces egļu zaros dedz,
Vējš, pār lauku skriedams sniegā,
Zāles stiebrus sedz.
Ātri izdeg saules mirga egļu zarotnēs.
Vakarēnas gulēt laižas koku pazarēs..
Tikai eglēs sniega pārslas rāmi, rātni viz –
Smalkas zvaigznītes no sniega tūča
Kristāldzidrās sirds.

ADVENTA EŅĢELIS

Pelēkai dienai pāri sniegbalts plīvurs krīt.
Pa baltu ceļu pie manis   atnāksi rīt,
Kad baltām domām skanēs debesu jums,
Kad Adventa eņģelis nesīs svētību mums.

VIENKĀRŠI

Viss ir pavisam vienkārši!
Tik vienkārši kā debesis virs galvas
Un zeme zem kājām.
Tik pašsaprotami,
Ka aizmirstam viens otram pasacīt,
Cik svarīgi esam, cik nepieciešami!
Ka bez tevis nebūs manis,
Ka tu esi manas dvēseles dziesma
Un dzīvības liesma.
Viss ir pavism vienkārši!
Vien neaizmirst pasacīt,ka tevi mīlu
Un tu manā sirdī mīti,
Un tikai ar tevi blakus riet skaistas dienas,
Aust laimīgi rīti!

KAD ACIS SATIEKAS

Kad tavas acis satiek manējās,
Es redzu mīlas ziedu tavu acu dzīlēs.
Un pati sniedzos pretī ziedam tam,
Un grimstu, slīkstu...
Ai, cik labi mīlēt!

Kad mūsu abu acis satiekas,
Velti mīlu margrietiņās zīlēt!
Ik vārds, ik gāsts ir mūsu pasaule,
Kur esam satikušies mīlēt.

VAKARS

Kad laternu acīs iedegas saulriets,
Un Daugavas krastmalā sakliedzas kaijas,
Vakars kā zvejnieks nāk mājās
Ar lomu pēc veiksmīgas zvejas.

Es palieku tavā smaidā.
Tu manā pieskārienā.
Mēs – vakara zvejastīklā sapinušies,
Laimīgām acīm.

TAS VĒJŠ

Tas vējš, kas aiz loga,
Mums katram savādāk pūš.
Tev krāsainas rudens lapas,
Man lietus lāses rūtīs.

Labprātāk justu
Tavas elpas rāmo dvašu.
Roku maigo pieskārienu,
Tevi pašu.

Rudens ziedi salnās.
Vēji nemitīgi maina domas –
Maigi klāt glaužas,
Vai spēlē pretēju lomu.

Drīz atvējos sniegu.
Balts gaišums pārsijās zemi.
Domāšu par tevi viegli –
Tik viegli krīt sniegi.

GRIBU ZIEMU ( LABRĪT, SAULĪT, PASAULĪT)

Kad būs ziema?
Varbūt rīt?
Nevaru to sagaidīt!
Gribu sniega pilis celt,
Lielu sniegavīru velt!
No kalna ragaviņām braukt,
Sētas bērnus laukā saukt.
Lai mēs visi jautrā barā
Slidot varam slidotavā!
Slēpēm pļavu pārslēpot,
Pikojoties pajokot.
Ai, kā gribu ātrāk ziemu –
Baltu, saltu ziemas dienu!

ZIEMAS MIEGA AIJĀ DZIESMA ( LABRĪT, SAULĪT, PASAULĪT)

Sniedziņš snieg taciņās,
Lācim miedziņš actiņās.
Aijā, lācīt, aijajā,
Guli savā midziņā!

Arī susuram nāk miedziņš
Kā jau miega pelei.
Aijā, susur, aijajā,
Guli saldā miedziņā!

Ziemā dziļi, dziļi sniegi
Mazam ezītim nāk miedziņš.
Aijā, ezīt, aijajā,
Guli savā midziņā!

RŪĶA EGLE ( LABRĪT, SAULĪT, PASAULĪT)

Ziemassvētku rūķītis
Egli uzzīmēja.
Pašā lapas viducī
Staltu kājā slēja.

Asām, zaļām skujiņām,
Glīti izkrāsotu.
Galotnē zvaigznīti
Un dažu košu rotu.

Klāt piezīmēja rūķītis
Zaros vaska sveces.
Ziemassvētku vakarā
Tās eglē gaiši mirdzēs.

EGLĪTE – MĀMULIŅA ( LABRĪT, SAULĪT, PASAULĪT) dzejoļi bērniem

Eglīte – māmuliņa
Pilna brūnu čiekuriņu.
Katra zara pazarē
Auklē mazu bērniņu.

Maijā mazie čiekuri
Uzvelk zelta mundieri –
Uzzied eglei zari
Katru pavasari.

Necērt koku svētvakaram!
Egli mežā rotāt varam
Burkāniem, āboliem –
Meža zvēru gardumiem.

Pavasarī eglīte
Mazās egles zemē sēs.
Augs un ļaudis priecēs
Jauno egļu mežs.

VĀVERĒNS ( INGUCĪŠA ŠŪPULĪTIS) dzejoļi bērniem

Šorīt satiku vāverēnu.
Spriganu, glītu, brūnu zēnu.
Sveicināju, taisīju kniksi.
Vāverēns – žviks –
Prom priedainē fiksi.

No priedes stumbra atskatījās,
Ar asti māja, atvadījās.
Teica, lai nevaļu neņemot ļaunā,
Esot pats galvenais rīkotājs faunā.

Tik īs mums abiem saruna bija.
Vien sniegs pār galvu kūpēdams bira.

CIMDIŅI (INGUCĪŠA ŠŪPULĪTIS) dzejoļi bērniem

Dāvim glīti cimdiņi –
Zili pirkstainīši.
Plauktā guļ atstāti,
Bēdīgi un sveši.

Dāvis siltos cimdiņus
Neprot uzvilkt rokās –
Viens otra aliņā
Mazie pirksti zogas.

Pieci mazi pirkstiņi
Cimdā lien un strīdās,
Kurš savā namiņā 
Iekšā iekļūs pirmais?

Īkšķītis kā karavīrs
Savu vietu zina.
Arī rādītājpirksts
Mīklu atrisina.

Beidzot mazie pirkstiņi
Katrs savā vietā!
Dāvim rokās cimdiņi
Mazās plaukstas silda.

ZIEMA (INGUCĪŠA ŠŪPULĪTIS ) dzejoļi bērniem

Ziema klāt! Ziema klāt!
Sniegs pa gaisu lidinās.
Mazas sniega pārsliņas
Lido kā spalviņas.

Pārklāj mežus, pārklāj laukus –
Dārzs viz balts un tīrs.
Pagalmā ar slotu rokās
Rosās sniegavīrs.

Ziema klāt! Ziema klāt!
Sniedziņš  spožs un mīksts.
Egles apsnigušas baltas
Sniega sagšās līkst.

Čir, čir,čir! Čir, čir, čir!
Arī zvirbulēni ir
Priecīgi un mundri spēlē
Sniegotajā eglē.

ZĪLĪTES VĒSTS (INGUCĪŠA ŠŪPULĪTIS)

Tuk, tuk sit zīlīte loga rūtī.
Tuk, tuk dauza kā sirsniņa krūtīs.
Iešu, atvēršu loga rūti –
Putniņš vēsti no tevis sūta!

Tuk, tuk sit morzi knābītis dikti.
Tuk, tuk tev sūtu savu sirdi!
Tuk, tuk tā mīļuma pilna!
Kā saulīte silta apskauj un silda.

Tuk, tuk sit putniņš loga rūtī.
Tuk, tuk sit sirsniņa krūtīs.
Tuk, tuk tā tevi mīl!
Vai jūti?

KVĒL RUDENS

Kvēl rudens sarkani kāvi.
Ceļas debesīs lēni līdz gaist,
Gulbju vijoļu uzvilktās stīgās,
Minorīgs akords skaists.
Bet zeme glabā sēklas
Zem vējā gurušām lapām.
Kad aizlūzīs rudens alts,
Balts gaišums zemei pienāks.
Nosnigs baltākie sniegi.
Maigi un viegli kā glaustu,
Noglāstīs zemes pieri
Pūkaina sniega plauksta.

VĒLAIS RUDENS

Vēlais rudens kvēlo, vēl kvēlo,
Bet liekas jau iet uz galu.
Tālu līdz pelniem.
Sirds negrib rimt.
Grib svinēt ziedēšanu.

KOSMĒTIĶE DZĪVE

Dzīve – kosmētiķe smalkā,
Krāso vaigus ņemot gadus talkā.
Velk tumšos lokus ap acu plakstiem
Un pieri pārklāj pagātnes rakstiem.
Stāvu un spogulī kā laikrādī skatos –
Viz sarmas atblāzma matos.
Vai tur bērnība, mazs meitēns pazibēja?
Vai nebēdni jaunība kā jaunkundze smēja?
Košs dzīves meikaps uz sejas.
Un es uzlūdzu tevi uz vasaras pēdējām dejām.

IK RĪTAM VIENMĒR SPODRAS ACIS

Ik rītam vienmēr spodras acis.
Vai puteņo, vai lietus līst.
No katra dzīves rīta mācos
Skumju mežā neieklīst.

Un svaigos rīta stundu staros,
Putnu svilpēm skanot līdz,
Pret rītiem vienmēr paklanos
Saules ausmai debesīs.

ATMIŅU VĒJĀ

Ir naktis, kad atmiņu vālus ārdu.
Ārdu ik glāstu, skūpstu, vārdu.
Atmiņu vējā, smaržīgā vējā
Paturu sirdī  rūgteno smārdu.
Atmiņu vējā, smaržīgā vējā
Sirds ceļ spārnos ik atmiņu lāsi,
Un rudens naktīs, dzērvēm kliedzot,
Tās aizlido līdzi putnu kāsim.

RĪTS

Tā bija atmošanās.
Elpas pieskāriens
Uz nosalušiem pirkstiem.
Ik vārds kā dzirkstošs vīns
Noreibis un patiess
No tikko skūpstā
Noreibušās mutes,
Ar tavu elpu uz maniem plakstiem,
Tīrs un patiess.

RUDENĪGA NOSKAŅA

Diena salijušiem matiem
Kailos plecus sedz.
Diena kā es pati –
Dvēsele reti kailu sevi redz.

Pielijušas acis.
Skats – nomaldījies rēgs,
Tausta ceļu naktī.
Nakts kā linu mārks.

Neizturu. Saucu.
Svešas ēnas klīst
Rudens pēdās.
Līst. Līst.

Sārta lapa kā uguns
Manu balsi dzird.
Aizdedzināt sola,
Bet ne ceļu šķirt.

Ceļu vējlukturi.
Rudas lapas zied.
Brienu lapputenī.
Ļoti viegli iet.

ŠONAKT BALTAS DVĒSELES

Šonakt baltas dvēseles krīt
No debesīm zemi sasildīt.
Rīts atver gaismas acis platās
Un dvēseļu putenī skatās.
Snieg.

GAIŠĀS SKUMJAS (veļu laikā)

Migla rudeņos pelēkus kamolus tin
Un noliek uz mana ceļa.
Pa diedziņam dzejoju uz priedes mizas
Mātes un vecmātes sejas.
Un pelēkā vadmala aužas,
Un tēva, un vectēva stāvi
Sirmos miglas gubanos jaušas.
Kad tuvojas gaišo skumju sēras,
Migla rudeņos sudraba kamolus tin.

KAD

Kad lietus pielijusi diena
Kā pelēks putns
Pār zemi spārnus vilks,
Es paiešu tev pretī
Siltu plaukstu tavā likt.

Un no tavas augstās pieres
Matu cirtas atglāstīšu nost.
Vienu liegu, maigu glāstu –
Un tu jutīsies kā svētkiem posts.

Un kad rēna rudens diena
Lietus lāses acīs riesīs,
Būšu tavu domu pūlī
Klāt kā mīļš un gaidīts viesis.

Un man pašai ļoti, ļoti vajag
Lai žūst dubļi dvēselē,
Lai gaišā priekā apjaust varu –
Esmu vajadzīga tev šai pasaulē.

SNIEG

Snieg.
Ārs baltos sniega ziedos.
Nav prātam aptverams,
Cik balti ziedēt var,
Ka liekas pavasars -
Zied kupenas kā ievas
Un dārza stūrī zied
Pat sudrabegles zars.
Kā sniegiem sazied pasaule,
Tā sirds zied sniegiem līdzi
Un palo dvēsele
Kā mazais meža strauts,
Jo sirds jau neapsnieg -
Spurdz putniem līdzi,
Kad ilgas spārnos celties sauc.
Un tu uz baltās meža takas
Apsnidzis kā sētā sniegavīrs,
Vien acis mirdz kā dzidras akas,
Kur atmirdz sniega rozēs debesis.
Un vārdi silti pūkainīši
No lūpām viegli, maigi krīt,
Lec krūtīs mazi sienāzīši,
Steidz plauksta plaukstu sasildīt.
Snieg.
Ārs baltos sniega ziedos.
Nav prātam aptverams,
Cik balti ziedēt var,
Ka liekas pavasars -
Zied kupenas kā ievas
Un dārza stūrī zied
Pat sudrabegles zars.

NOSLAUCĪT BASĀS PĒDAS...

Noslaucīt basās pēdas vakara rasā.
Nolikt darbdienu uz soliņa blakus.
Domās izstaigāt rūpju takas,
Un pēdējiem saulrieta stariem
Krītot pār zemi,
Kluso vakara stundu svētīt!

Rītausma saulstarus savīs
Virs galvas vainagā košā.
Rasa kritīs.
Un darbdiena celsies
Tev līdzi, un tecēs
Solī pārliecinošā.

PALIEC KĀDA ESI

Paliec kāda esi!
Dvēselē gan sauli,
Gan negaisus nes.
Mežrozes ērkšķaino
Maigumu,
Gaišas ilgas no vālodzes
Un plašās sirds dzīlēs
Gulbju dziesmu.
Paliec kāda esi, –
Sieviete roze,
Ar ziemcietes spītu
Un izturību!

ZIEDI!

Tver vasaru plaukstās
Un ziedi –
Šis ir tavs ziedu laiks!
Neļauj ziemeļu vējam
Pēc vasaras zieda salkt,
Neļauj tumšām ēnām
Saules vaigu segt –
Tev kā magonei ziedēt,
Tev kā ugunij degt!

Tver vasaru plaukstās
Un ziedi,
Lai nebiedē dzeguzes balss!
Dzenis kaļ vasaras priedē,
Tās nedegs kā sveķains skals.
Liec spītu par ogli,
Lai deg vecais kūls!
Dīgs jauni stādi,
Ziedos bites nektāru sūks.

Tver vasaru plaukstās
Un ziedi
Krāšņi un sievišķīgi!

ATNĀC PIE MANIS RUDENĪ

Atnāc pie manis rudenī,
Kad kļavas deg sarkanās liesmās.
Kad dvēselei silts apmetnis vajadzīgs
Kā putnēnam knābī dziesma.

Atnāc, kad apsei mētelis
Saplīsis sarkanās skrandās.
Kad sirds krūtīs nerod mieru
Un atmiņu kambaros vandās.

Labprāt vēstuli sūtītu.
Ar kļavlapu logā mestu.
Kāpēc gan negaidi vairs
Rudens vēstnesi – pastu?

PAR PRIEKU

Tagad par prieku.Vēlreiz par prieku!
Par bitēm, kam putekšņos kājas.
Par stārķi, kam stārķēni ligzdā,
Pirms izlidot, vingrina spārnus.
Par prieku, kad rudzi kūp
Kā ezers ar miglu pilns,
Par prieku, kas sirdi pilda
Kā vilnis silts.
Par mazbērnu pirmajiem soļiem –
Bikliem un reizē drošiem.
Par to prieku, kas lēni dīgst,
Bet izaug par milzi
Un ceļas debesīs.
Par prieku! Vēlreiz par prieku,
Ka pasaulē šajā mīlēti tiekam.

RUDENS NAKTĪS AKLĀS...

Rudens naktīs aklās
Krūtīs gaudo vilki,
Un vējš aiz loga neatpaliek.
Kāpj bezmiegs smagiem soļiem
Pāri slieksnim,
Un negulētās stundas garas stiepj.

Sen krāsnī malkas šķilas izdegušas.
Maigs siltums nogurušos plecus tin,
Un domas vakardienas ceļus
Izbridušas,
Rīta gaismu logā svin.

Drīz noklust viss, – nekā vairs nav.
Miegs nogurušos plakstos dus.
Vairs nejūt sāpes
Pušums nesadzijis
Un krūtīs vilku bari klus.

Rīts logā sit ar spožu saules dūri.
Uk kļavs kā sadusmojies nosarcis –
Ne tev vienai daždien klājies sūri,
Manus zarus arī skāris lapkritis.

Ar smaidu nokratu
Nakts melnos spārnus.
Pie kājām kļava zelta lapas met.
Es taču zinu laimei buramvārdus
Un eju jaunai dienai durvis vērt.

RASAS PRINCESE

Nesauc savu ziedu pļavā!
Baidos rasā kājas mērkt.
Pašas skropstās rasas gana,
Varu tās kā krelles vērt.

Tava pļava rasas pilna,
Basām kājām nepāriet.
Samirkuši sila zvani
Skumji ziliem ziediem zied.

Aizdos kurpes dzeguzīte?
Dzegužkurpēs vieglāk brist.
Kaķpēdiņās kājas liekot,
Raspodiņos rasu dzēst.

Izlaipot tavu pļavu,
Tauriņstilā pārpeldēt.
Glāstot valgo smilgu skaras,
Vērsties rasas princesē.

ATNĀC

Atnāc šovakar ciemos!
Iekursim kamīnu. Patērzēsim.
Vientulība mūs vienos.
Vecs laikrādis – bende,
Vakardienu sodīs.
Mēs cerēsim jaunu dienu,
Kas vairāk solīs.

BAIDOS

Tik tālu, prom no manis,
Pa vējam esi aizpūsts,
Ka nesasniegt man tevi
Pat atmiņās.
Rudens naktīs vējš
Lūdzas aiz loga, 
Bet es to nelaižu iekšā. –
Baidos, ka neatpūš
Tevi atpakaļ.
Tik smagu –
Pasaules priekiem piemirkušu,
Ka pieķersies man kā dadzis.
Tad ej nu atkraties
No tevis tāda!

MIRKLI PATURIET

 Vai rudens jau pievārtē?
 Tik skaisti virši zied!
Un novakars miglas kurpēs
 pa zaļošo atālu brien.
Bet siseņi vasaru spēlē
 un ezerā laiksnes zied.
Vēl brīdi klusi palieciet!
 Dzirdiet? Jau gājputni skrien!
Vēl mirkli klusējiet!
Vēl mirkli! Šo mirkli vēl paturiet!

PRETĪ RUDENIM

Iziesim  pretī rudenim,
Kad pīlādžos sārtosies riets!
Iesim kopā kā senāk
Plecu pie pleca iets.
 
Ziedu pļavās vairs nebūs,
Varbūt spītīgs pienenes zieds.
Veca mīlestība nerūs –
Purvainē  dzērves kliegs.
 
Iziesim  pretī rudenim
Kā aušīgai vasarai ietu!
Rudens nepaies garām,
Nāks pretī ar dālijas ziedu.

ATVASARAS VALSIS

 Tikai vienu valsi,
Ruden, tev lūdzu –
Griez mani lapkritī šai!
Dejosim abi šais godos
Par godu vasarai.
Iedzersim, ruden, pīlādžu vīnu,
Reibsim kā šūpolēs vējš!
Vasaras savas jau kamolā tinu,
Laiks lēnām pēdas dzēš.
Tikai vienu valsi,
Ruden, tev lūdzu –
Griez mani lapkritī šai!
Griez mani, labais,
Šais godos par godu
Vasarai!

DĀVANA

 Rudens dāvina
pīlādžu ķekarus
un krāsainu lapu rotu.
Un atvasaras sauli
pār kļavām sudrabotu.
Ja man būtu tik daudz,
es tev arī dotu!
Bet manī ir tikai maigums,
sevi apslāpējis, kluss.
Lūpu pieskārienā,
acu skatā
un šķelmīgā smaidā dus.
Tik daudz es tev varu dot
neko pretī neprasot.

AR JŪRU RADOS

 Stārķi saposušies  baros –
Lidos prom.
Es ar jūru esmu rados –
Nedošos nekur.

Palikšu šai oļu krastā
Jūras noskūpstītā.
Tā kā kāpās sila priede
Salīkusi spītā.

Reizēm smagi dzīves ceļā
Asos oļos klupt,
Bet dzīves lielceļš sauc uz priekšu
Un nav laika skumt.

Skatos bērnos tā kā bērzos –
Kur zaļo dzīvesprieks.
Tad sīkās brūces, dzīves cirstas,
Liekas tīrais nieks.

Skatos mīļā siltās acīs –
Dzintarjūras krāsā.
Vienmēr zinu, ko tās sacīs,
Sedzot ciešā glāstā.

Te ir manas dzimtās mājas –
Zilā jūra, sils.
Miera debesis virs galvas,
Mīlestības pilna sirds.

Stārķi saposušies baros –
Lidos prom.
Es ar jūru esmu rados –
Nedošos nekur.

NEKO VAIRĀK

Tas arī viss, tas arī viss
Un neko vairāk.
Vien tālāk iet ar savu
Zvaigzni plaukstā.
Un iedēstīt to Dēklas

Artā laukā
Starp citu zvaigžņu puduriem.
 
Un noskatīties
 Savu zvaigzni plaukstam,
Un pateikties,
 Ka kritusi tā plaukstā.
Un neko vairāk,
Neko vairāk nevajag,
Kā Dievam pateikties.
 
Tas arī viss, tas arī viss
Un neko vairāk.
Pēc gadu tūkstošiem
kāds redzēs
Kādu smaidām
Ar tikko iekritušu
Zvaigzni plaukstā.

ES TEVI AICINĀTU

Es tevi aicinātu līdz sev rudenī,
Kad vasara aus sudrabotas kurpes.
Kad septembris klās miglas plīvuru
Virs meldros ieaugušās upes.

Kad stārķi sapulcēsies baros
Un dzimto lauku pārstaigās.
Kad kļavas ugunis sies zaros
No rudens lāpas dedzīgās.

Es tevi aicinātu līdz sev rudenī.
Bet vai tu nāktu? 

PALIEC

Vasara izsmaržo ziediem saldiem.
Pilna ar glāstiem, pilna ar maldiem.
Novīst pļavas – rudenī grimst.
Dzērvēm promejot vasara dziest.

Paliec pie manis un neaizej!
Nakts logā baida – kā pūce smej.
Vēl tavu glāstu vīteņos tīties,
Vēl tavos skūpstos apmaldīties!

Es tavas dzīves eņģelis būšu.
Paliec pie manis savu mūžu!

LAIKA KALĒJS

Laika kalējs nesteidzīgi kaļ.
Laika smēdē gadi pārtop mūžā.
Nevar tos kā dzelzi atpakaļ
No zobena kalt cirvī spožā.

RĪTS

Rīts kā svētelis
Sarkanām kājām
Iebrida pļavā,
Pacēlās spārnos.
Debesīs uzplauka
Ziedu pēdas,
Un pasaule modās
Spārnu vēdās.

SAULKRASTU JŪRMALĀ, VAKARA NOPŪTĀS

Saulkrastu jūrmala,vakara nopūtās,
Saulrieta staros zaigo.
Pasmeļu vilni,kas stalti kāpj krastā,
Veldzēju kaistošos vaigus.
Sakliedzas kaijas, selgā vīd bura,
Saule steidz noskūpstīt jūru.
Pieliecas apvārsnim tuvu, tuvu –
Noglāsta vilni sūru.
Sirdī man paliek saules siltums,
Jūras bezgala ilgas.
Apvij ap mani vēl savas rokas,
Lai mirklis šis neizbeidzas!

SENTIMENTS DZEJĀ

Es tev pieskaršos ar maigu sentimentu!
Zinu, tava sirds to sajutīs.
G.S.

JŪRAI ŠONAKT LŪPĀS SŪRI VĀRDI

Jūrai šonakt lūpās sūri vārdi.
Vilnis vilni šonakt nesaprot.
Grand pāri galvai pērkondārdi,
Dun mīļi soļi projām aizejot.

Jūra, lūdzu, šonakt labāk klusē!
Mazai kaijai tavos viļņos bail.
Sārtā kaija šonakt nespēj dusēt,
Melnā dzelmē atbalsojas vaids.

Jūrai šonakt lūpās rūgti vārdi.
Tos nesaprast ne tev, ne man.
Bet zinu es – tu kāpās gaidi,
Un krūtīs jūtu melodija skan.

TURI CIEŠĀK MANU PLAUKSTU!

Turi ciešāk manu plaukstu savā!
Tuvums tavs ar rāmu mieru glāsta.
Lūpas vaigam pieglaudušās klusē,
Acu skats par mīlestību stāsta.

Jūra krastā staltus viļņus sūta.
Dzirkst pie kājām zītars rasts.
Lai vai kas viens otram dzīvē būtu,
Mirklis šis ir bezgalīgi skaists.

Turi ilgāk savu plaukstu manā!
Nesaki, ka visu zini tu.
Man kā jūrai pārliecība sava –
Auklēt krūtīs saules dzintaru.

PASNIEDZ PRETĪ NOSALUŠĀS PLAUKSTAS!

Pasniedz pretī nosalušās plaukstas,
Lai tās varu savās sasildīt!
Diena dziest, pār mežu galiem
Sārta vakarblāzma krīt.

Pasniedz pretī vēsās lūpas,
Lai tās varu karsti noskūpstīt!
Nakts klāj pļavā miglas segu,
Griezi dziedam izguldīt.

Pasniedz pretī atvasaras glāstu!
Bērzos rāma mēnesgaisma līst.
Viens otram uzticēsim dzīves stāstu,
Nakts kā brūce lēnām kopā dzīst.

No dzejas krājuma "Vējā gaistošā" 2022.

*****

OGLES PELNOS

Ko man ar sevi darīt,

Ko man ar sevi padarīt?

Varbūt rīt vai parīt

Domas par tevi projām dzīt?

Šodien vēl gribu tām ļauties.

Nesteigšos kājas aut!

Domās pie krūtīm tev kļauties,

Rokām plecus skaut.

Tik daudz gribu paspēt,

Neatlikt neko rīt!

Ko man ar tevi darīt,

Ko man ar sevi padarīt?

Paiet un pārsāp viss.

Ogles pelnos dziest.

Mana mūža nepietiks

Tevi mīlēt un ciest.

No dzejas krājuma "Sarmoti ziedi" 2008.

*****

KAD MĪLESTĪBA GAIST

Kad mīlestība gaist

Kā rīta migla pļavā,

Viens otram salti ejam garām.

Lai tikai plaukstas nesaskartos,

Lai tikai nepaliek ne dadzis

Pie svārku atloka vai matos,

Lai it nekas vairs neliek manīt

Par jūnijnaktīm acu skatos!

Un paliek sirdī izdedži un pelni –

Krāsmatas pēc meža ugunsgrēka.

Sirds nealkst prieka, nealkst laimes...

Krītīs pukstēt reizēm pietrūkst spēka.

Mācos raudāt

Kā to mākoņi dara –

Nolīst pār zemi straumēm,

Lai zūd smaguma vara.

Silts jūtu lietus izlīst.

Plok asaru migla un gaist.

Sirds mīlestības dārzā

Plaukst ceriņkrūms skaists.

Laimīšu ziediem baltiem,

Pilns priecīgu vēju smaidiem

Viegliem, viegliem.

No dzejas krājuma "Kamīnpriekšā"2012.

*****

TU ESI MANA SVĒTDIENA

Tu esi mana svētdiena –

Rīta kafijas smaržīgais aromāts

Un putnu līksmās balsis aiz loga.

Mans romantiskais Klaidermans

Uz balta flīģeļa fona.

Tu esi kā tilla aizsargtīkls

Ikdienas rūpestiem, raizēm.

Kā ziedu vāze sarkanām rozēm

Un liktenīgi izvilktā loze.

Ienirst tavā azotē

Kā vētrainā mīlas jūrā,

Kur divatā burājam

Uz mīlestības salu,

Kam nav ne gala, ne malas.

Tu esi mana svētdiena –

Svētku diena!

No dzejas krājuma "Man pieder laiks'' 2010.

*****

NEVAR BŪT

Nevar būt, ka tevi izdomāju!

Vējš, kas matus jauc,

Esi tu!

Lietus no mākoņa pār seju

Un zilā medus puķe –

Esi tu!

Mijkrēslis, kas lēnām ēnas aijā,

Mēness daudzsološs kā komats –

Esi tu!

Gaisma istabā vistumšākajā

No sveces trauslās elpas –

Esi tu!

Nevar būt, ka tevi izdomāju!

Viss starp mums ir īsts un dzīvs.

Gaismas atspulgi un melodijas,

Un rudens dzērves pusnakts debesīs.

LAPKRITĪ

Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu,

Šai lapkritī man dots tik daudz!

No tava pieskāriena tīša

Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu,

Šai lapkritī viss krūtīs plaukst.

No vēla pumpura par kvēlu rozi.

Šo lapkriti sev sirdī ierakstīšu,

Šai lapkritī man dots tik daudz!

No dzejas krājuma "Ezers debesīs"2017.

*****

NELIEDZ MAN TEVI MĪLĒT!

Neliedz man tevi mīlēt!

Neliedz – kaut sirdī tev cits.

Tevi mīlot protu vēl ziedēt,

Cerību atvases dzīt.

Tevi mīlot spēju celties.

Kā vēja vanags planēt un krist.

Lepnumu salauzt kā skalus,

Viskvēlāko uguni degt.

Nāc, sildies un topi par gaismu!

Par gaisu, par dzidru veldzi.

Man neiztikt bez tevis

Kā neiztikt rudzu maizes.

Kaut man savas acis sedz,

Kaut citam siltu pavardu dedz.

KĀ PIESIET VĒJU?

Kā piesiet vēju?

Vējš naktīs lauž logu slēģus.

Un zvaigznes – ko ar tām darīt?

Tās logā met zibsnīgus starus.

Grieze griež nakti uz pusēm

Un neļauj mierīgi dusēt.

Kā mierināt sirdi lai klusē,

Lai beidz mēmi tirdīt?

Es pati zinu,

Ka manī tavs tuvums mīt.

Es pati zinu taku,

Kur rīt tevi sagaidīt.

Bet vējš logā...

Un vientuļas lapas krīt.

Sirds nevar rītausmu sagaidīt.

No dzejas krājuma "Zilu ceriņu upes"2014

*****

VARBŪT VĒLĒJOS PAR DAUDZ?

Vēlreiz tevi satikt vēlos

Gaujmalā, kad ievas zied!

Kur tik bieži pusnakts sapņos

Man ar tevi kopā iets.

Bet tu citas upes krastā

Tieši šonakt ievas lauz.

Ziedi sabiruši matos,

Man tavs skaistums ļoti skauž.

Man tavs skaistums dziļi sirdī

Nepāriet un nepārsāp.

Gauja iemet putu vilni

Tīši sejā un man sāp.

Bet tu citas upes krastā

Šonakt baltas ievas lauz.

Izsapņotā, neparastā,

Varbūt vēlējos par daudz?